Apgādā "Mansards" tikko kā klajā nākusi mūziķa un diplomāta Valda Krastiņa grāmata "Gadu desmiti lāča ēnā" - atmiņu stāsts par pusgadsimta okupāciju Latvijā. Ar autoru tiekamies "Neatliekamajā sarunā"!

Arī ar Latvijas Radio māju viņam saistītas daudzas atmiņas: "Te ir daudz kas piedzīvots un pārdzīvots," saka autors un neslēpj, ka daļa no tā aprakstīta arī jaunajā grāmatā, kuras oficiālā atvēršana notiks 30. janvārī.

Intervijā "Klasikai" Valdis Krastiņš atklāj: "Ķerties pie šīs tēmas mani mudināja sarunas ar jauniem cilvēkiem. Secināju, ka viņiem nav itin nekāda priekšstata par to, kā bija dzīvot padomju laikā, kurā man nācās nodzīvot ļoti ilgus gadus. Sapratu, ka šī pieredze jāsaglabā nākošajām paaudzēm. Savā darbā neesmu centies stāstīt kādus šausmu stāstus, kas, par laimi, man pašam bija aiztaupīti, bet kopumā es ļoti dziļi izjutu to, kā padomju iekārta reglamentē cilvēku, ierobežojot mūs visdažādākajos veidos - sākot no gluži praktiskām lietām, un beidzot ar smadzeņu skalošanu - iekārta darīja visu, lai cilvēka smadzenes ieregulētu tā, lai cilvēks nedomātu..."

Dzīve - padomju ēnas iezīmēta

"Biju jau pietiekoši pieredzējis pusaudzis, un uz mani tas atstāja satriecošu iespaidu: padomju tanku ķēžu dārdoņa un viss, kas sekoja tālāk, bija murgs. Šausmīgs murgs. Pirmo reizi aizmuku no mājām - gribēju braukt karot uz Somiju, bet igauņu policija mani atsūtīja atpakaļ. Man tas šķita tik netaisni, tik neiedomājami netaisni! Līdz ar to visa dzīvošana bija iezīmēta. Protams, bija skolas gadi, mācīšanās, jo cilvēka dzīve jau neaprimst vienas vai otras iekārtas dēļ, bet padomju laiks it visam uzspieda savu neizdzēšanu zīmogu."

Valdis Krastiņš atzīst: viņš nevaino nevienu, kurš šajā situācijā apņēmās kalpot iekārtai. "Es atteicos..." Viņa striktā attieksme rezultējusies aizliegumā izbraukt no PSRS 20 gadu garumā... "Vienīgais, kā izdevās pārraut ieslodzījuma sienu, bija braucieni uz Poliju. Taču par festivālu "Varšavas rudens" būtu stāstāms atsevišķs stāsts: tas bija ļoti pretrunīgs... Tur bija daudz mūzikas, taču daudz kas šķita nepieņemams."

Vizītkarte

Mazliet par pašu Valdi Krastiņu. Viņš dzimis 1927. gada 16. jūnijā, beidzis Latvijas Konservatoriju (1951) un Ļeņingradas Konservatorijas aspirantūru (1965). Bijis P. Jurjāna mūzikas skolas pedagogs (1951–1955), Latvijas Radio skaņu režisors (1955–1970), Latvijas Konservatorijas docents, profesors (1970–1991). Kopš 1992. gada diplomāts: Latvijas Republikas vēstnieks Čehijas Republikā un Slovākijā (1993–1997), ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Turcijas Republikā (1996–1998), Norvēģijas Karalistē (1998–2000) un Somijā (2000–2005). 2012. gadā apgādā Mansards iznāca Valda Krastiņa grāmata "Ļoti personīgi. Latviešu diplomāta stāsts 1992–2008."

Dzīves gaišā puse

Protams, viņa jaunajā grāmatā "Gadu desmiti lāča ēnā" nav tikai drūmas epizodes. Jo Valdis Krastiņš savā mūziķa dzīvē pieredzējis arī ļoti daudz gaišu epizožu. "Ar Alfrēdu Kalniņu mums izveidojās ļoti draudzīgas attiecības, viņš izrādīja apbrīnojamu labvēlību. Man zināmā mērā ir laimējies, jo esmu piedzīvojis virkni situāciju, kas devušas lielu pozitīvu lādiņu," atzīst Krastiņa kungs. Par tādu viņš uzskata gan iepazīšanos ar Jāni Ivanovu, kuram pateicoties, nonācis Latvijas Radio: "Profesors bija ļoti īpatnējs cilvēks, un viņa iespaids uz apkārtējiem bija ļoti liels."

Starp citu, tieši Alfrēds Kalniņš Valdim Krastiņam devis labu padomu: ja gribi strauju karjeru, jāiet pie Valērija Zosta. Ja gribi pakāpenisku izaugsmi, izvēlies Daugi." Šodien Valdis Krastiņš teic tā: "Dauge man arī tīri cilvēcīgi šķita simpātiskāks - viņš bija aristokrātiskāks. Par Zostu to gluži nevarēja teikt, kaut arī viņš bija iespaidīga personība."

Par lielu veiksmi Valdis Krastiņš uzskata arī studijas toreizējās Ļeņingradas aspirantūrā: "Nokļuvu pie ļoti zinošiem pasniedzējiem, un Ļeņingrada jau pati par sevi bija simpātiska, radoša, bija interesantas tikšanās, laimējās dzirdēt daudzus lieliskus koncertus."

Tintes pudelīte un zvaigznes bez frakas

Savu dumpiniecisko garu Valdis Krastiņš nav slēpis arī brīdī, kad protestējis pret nosūtījumu strādāt par klavierspēles pasniedzēju Daugavpilī. Kad viņš nav parakstījis nevienu prakses norīkojumu, uz viņa pusi pat lidojusi aizkaitinātā ierēdņa mesta tintes pudelīte. Tiesa gan, trāpījusi tā Valdim neesot, tikai sabojājusi grīdas segumu...

"Sapratu - ja aizbraukšu uz provinci, tad arī pats kļūšu par provinciāli. Klavierskolotāja darbs ir cienījams, bet - vienpusīgs. Strādājot Radio studijā, man bija iespēja iegūt daudz lielāku un vispusīgāku pieredzi. Kad saņēmu Jāņa Ivanova uzaicinājumu strādāt Latvijas Radio, biju pārsteigts... Neņemos spriest, kāpēc viņš izvēlējās mani, bet es joprojām viņa priekšā noliecu galvu, jo viņš man pavēra durvis uz gluži citu pasauli."

Skaņu režisora gaitas Latvijas Radio Valdim Krastiņam ļāvušas iepazīt visus tā laika vadošos mūziķus. "Turklāt viņus visus redzēju bez žaketes, tā sakot - bikšturos. Kļuvu par liecinieku tam, kā viņi reaģēja uz savām veiksmēm un arī neveiksmēm. Iemācījos tikt galā ar viņu niķiem un stiķiem. Tas nebija vienkārši... Jo izvietot mikrofonus ir viena lieta, bet tikt galā ar psiholoģiskajām niansēm bija krietni sarežģītāk."

Psiholoģijas studijas turpinās...

Laba psiholoģiska skola bijusi arī strādāšana ar studentiem Konservatorijā. "Pedagogi ir dažādi: ir tādi, kas uz audzēkni baras - sak', ko tu tur spēlē, es taču tev parādīju, kā vajag! - un ir tādi, kuri vēlas piekļūt savam audzēknim tuvāk un iedziļināties tajā, ko pats jaunais cilvēks vēlas pateikt, kādi ir viņa nodomi. Centos būt tieši tāds."

Viņš gan atzīst: vēlāk, jau pildot diplomāta pienākumus, nācies būt elastīgam: "Man bija jābūt iekšēji atraisītam pret cilvēkiem, kas mazāk tīkami - ne jau visi diplomāti ir ģēniji un mīlami cilvēki. Bet, kas attiecas uz manu tiešumu, mana gandrīz 20 gadus ilgā pieredze diplomāta karjerā pamazām iemācījusi saredzēt, kas īstenībā notiek."