19. novembrī Dailes teātra Kamerzālē pirmizrādi piedzīvoja jauniestudējums "Visas viņas grāmatas", kas tapis pēc vācu rakstnieka Berharda Šlinka daiļrades motīviem. Lugas autore ir dramaturģe Justīne Kļava, bet izrādes režisors - Dmitrijs Petrenko, kurš šoreiz arī mūsu "Neatliekamās sarunas" viesis.

... Viņš ir skolnieks no inteliģentas profesoru ģimenes. Viņa ir pieaugusi sieviete, daudz vecāka par viņu. Tā ir viņa pirmā mīlestība. Viņš lasa viņai priekšā grāmatas. Pēc dažiem mēnešiem viņa pēkšņi un noslēpumaini nozūd. Viņi atkal satiksies tikai pēc daudziem gadiem.

Tāds īsumā ir izrādes vēstījums. Dmitrijs Petrenko iestudējumu veidojis kopā ar scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Sintiju Jēkabsoni, mūzikas autoru Reini Ozoliņu un gaismu mākslinieci Māru Vaļikovu. Lomās - Dainis Grūbe (Mihaels) un Esmeralda Ermale (Hanna).

Satikts dienu pēc pirmizrādes, Dmitrijs atzīstas, ka pirmizrādes pēcgarša ir ļoti laba un ar rezultātu ir apmierināts.

"Labas atsauksmes uzklausīju vēl mēģinājumu procesā, taču aktieriem teicu: nevajag sapriecāties pāragri, vispirms jānospēlē pirmizrāde. Taču viss bija labi. Prieks. Kas var būt labāks, ja divi brīniškīgi aktieri visu izdara tieši tā, kā vēlas režisors?"

Sarunā viņš arī atklāj, ka par aktieru izvēli savai otrajai izrādei Dailes teātrī aktieriem nav šaubījies ne brīdi. "Jau pirms Daiņa Grūbes lielajām lomām biju pārliecināts, ka izvēlēšos tieši viņu un Esmeraldu, kura ir smalka, ļoti jūtīga aktrise; viņa teicami jūt vismazākās nianses, ko vēlas režisors un kas nepieciešams partnerim. Šajā tandēmā viņi ir izcili. Ļoti skaists pāris."

Režisors neslēpj, ka sagatavošanās iestudējumam ilgusi krietnu laiku pirms mēģinājumiem: kopā ar dramaturģi Justīni Kļavu strādājuši visu vasaru. Taču iestudējuma process ritējis viegli.

"Kā režisors neesmu no tiem kapteiņiem, kurš nemaldīgi zina, kāds ir kuģa galamērķis un kurp tas jāvirza. Drīzāk esmu no tiem, kuri prāto, sak', varbūt pamēģinām šādi, bet varbūt tomēr tā? Un varbūt šeit, nevis tur? Vēl pirms pirmizrādes mēģināju kaut ko radikāli mainīt un paldies aktieriem, kuri to uztvēra saprotoši. Domāju, ka tieši šī iemesla dēļ izrāde attīstīsies un mainīsies."

Dmitrijam šī ir jau otrā izrāde Dailes teātrī - pirmā bija "Biedre Zariņa". "Katra izrāde ir solis uz priekšu. "Biedre Zariņa" man pašam ir ļoti mīļa izrāde, un, sākot darbu pie iestudējuma "Visas viņas grāmatas", bija sajūta, ka darbs turpinās, nevis tas jāsāk no nulles. No katras izrādes esmu daudz mācījies."

Vaicāts, vai Dailes teātrī jaunam režisoram iejusties viegli, Dmitrijs atzīst: "Pat pārsteidzoši viegli! Daži kolēģi stāstījuši, kā šis process notiek ārvalstīs... Te viss rit mierīgi un vienkārši, lai gan īstenībā katrs jaunpienācējs taču nozīmē kaķi maisā. Taču jūtu uzticēšanos: neviens neskrien pakaļ, nekontrolē un nepārmet. Jā, varbūt pieskata, taču brīvības sajūta šeit ir lieliska."

Izrādes pievienotā vērtība neapšaubāmi ir jaunā komponista Reiņa Ozoliņa mūzika. Ar Reini Dmitrijs iepazinies, strādājot pie izrādes "Stikla zvērnīca" Valmieras drāmas teātrī: "Reinis sēdēja mēģinājumos, skatījās, bet neko man tā īsti nerādīja, cik tālu ir ar mūziku. Un tad vienā brīdī atnesa gatavu un nevainojamu paritūru! Tā notika arī šoreiz: mūzika dzima vienā brīdī, un tā ir tik smalka, dziļa... Manuprāt, mūzika, kas rakstīta konkrētai izrādei, nedrīkst būt pati par sevi, teātrī tai jābūt kontekstā."