"Ja iztēlojamies, ka cilvēka sirds ir kā istaba ar stūriem, kuros visu laiku uzturamies, un ir vietas, kuras visas dzīves gaitā tā arī nemaz neaizskaram, tad mūzika pilnīgi noteikti ir tā, kas spēj to izdarīt - aizsniegt visus stūrus un stūrīšus,” saka Valmieras Drāmas teātra aktieris Mārtiņš Meiers, kurš savā teātrī daudzām izrādēm atradis arī  īsto mūziku, neslēpjot vienu no saviem aktiera sapņiem – pat apzinoties, ka tas nekādi nav iespējams, reiz gribētu nospēlēt Dmitriju Šostakoviču.

Un patiesi: tieši ar Šostakoviču viņu saista īpašas attiecības: "Ja runāju par savu muzikālo gaumi, tās pamatakmeni, tad manējais ir Šostakovičs. Tieši viņam pateicoties, no populārās mūzikas reiz apzināti pārgāju uz akadēmiskās mūzikas klausīšanos, turklāt darot to ļoti apzināti. Bija periods, kad katru dienu man bija jānoklausās vai nu viņa Desmitā vai Astotā simfonija. Teātrī reiz bija izrāde "Klaidoņa lūgšana" - lai iesēdinātu prātu pareizajā domāšanā, tai gatavojoties, daudz klausījos Astotās simfonijas 3. daļu…”

Bet viena no visspilgtākajām mūzikas pieredzēm Mārtiņam gadījusies ceļojumā uz Japānu, kurp viņš, kā pats smej, devies vēl "treknajos gados”. "Aizbraucām tur abi ar Viesturu Meikšānu. Viendien ilgi meklējām kādu koncertzāli. Viesturs aizgāja savās gaitās, bet es, tāds pārguris ceļotājs, beidzot to koncertzāli tomēr atradu līdzās kādai kapsētai. Pēc pilsētas trokšņa iegāju zālē ar četrsimt vietām, tur japāņi uzvalkos, bet uz skatuves - milzu agregāts - skanēja Somei Sato 70. gados sacerētais elektroniskais darbs.

Domāju – vai tiešām aparāti spēs mani ietekmēt? Rezultātā tas bija viens no iespaidīgākajiem darbiem, kādu savā mūžā esmu dzirdējis!

Šķita, ka mūzika dun manā galvā. Tik ekstātisku stāvokli, kāds tika panākts, nekad otrreiz dzīvē neesmu piedzīvojis..."

Un vēl Mārtiņš ir pārliecināts: "Ir lietas, ko nevar pateikt vārdiem un teorētiski ieskaidrot – tāpēc, lai dabūtu vēlamo garīgo stāvokli, mūzika ir visprecīzākais medijs, kas pasaulē eksistē. Jo cilvēks jau ir tonāla būtne – ar skaņām tiek pārsūtīta daudz svarīgāka informācija, nekā stundām ilgi runājot.

Būtu man otra dzīve, būtu komponists. Tas ir sapnis, kas nekādi nav iemiesojams un piepildāms, bet komponists ir profesija, kuru cienu visaugstāk.

Medijs, ar ko darbojas komponists, ir kā spļāviens ne tikai pāri gadiem, bet laikmetiem. Cilvēces labā tas ir ļoti nesavtīgs darbs…”

Mārtiņa Meiera mūzikas izvēle:

Dmitrijs Šostakovičs / Stīgu kvartets Nr. 8 c moll, 1. daļa / Emersona stīgu kvartets
Kurts Veils / Die Ballade von der sexuellen Horigkeit / Nina Hagen
Henrijs Pērsels / What Power Art Thou / Andreass Šolls / Accademia Bizantina
Ģērģs Ligeti / Stīgu kvartets Nr. 1 Metamporphoses Nocturne / Arditti stīgu kvartets
Roberts Šūmanis / Sapņojums
Džons Keidžs / And the Earth Shall Bear Again / Boriss Bermans
Ernesto Lecuona / Te He Visto Pasar
Henriks Mikolajs Gureckis / Colin Stetson / Sorrow (versija par 3. simfoniju)
Ryuichi Sakamoto / Broken Line (no VDT izrādes "Zelta zirgs")
Chinawomen / Montreal Love Theme (no VDT izrādes "Vīns un nezāles”)
Arve Henriksen / Migration (no VDT izrādes "Marionetes”)
Tibetas mūki / A Prayer of Kala Lupa (no Nacionālā teātra izrādes "Septiņi Fausti”)
Dictaphone / Tango Doerell (no VDT izrādes "Fantomsāpes")
Delia Derbyshire  / Air (VDT izrādes "Krāsainās pasakas”)