"Gatavojoties raidījumam, sapratu, ka daudz mūzikas esmu patērējis gan savam darbam, gan vaļaspriekam un vienkārši dzīvojies mūzikā. Jau kopš 4. klases esmu neapzināti saskāries tieši ar klasisko mūziku, kaut arī ikdienā esmu patērējis arī daudz popmūzikas. Tāpēc arī raidījumā skan mūzika, kurai esmu cauri gājis savā pietiekami īsajā dzīvē," saka Reinis Suhanovs, latviešu jaunākās paaudzes scenogrāfs un režisors.

Šobrīd abas jomas - režija un scenogrāfija - viņa jaunradē saplūdušas, tās "dzīvo reizē". "Esmu pārbaudījis, ka spēju nejaukties režisora darbā un savas zināšanas režijā izmantoju, lai ar savu scenogrāfiju labdabīgi palīdzētu izrādei. Tikko ar Viesturu Meikšānu uztaisījām "Mācekli" - tieši šajā procesā secināju, ka spēju risināt tikai telpas jautājumus, pilnībā atslēdzoties no režisora domāšanas."

Uzlūkojot raidījumam izvēlētos darbus, visupirms jāatzīmē Jēkabs Nīmanis - īpaša persona Reiņa dzīvē, kurš krietni mainījis viņa muzikālo izpratni. "Jēkaba pankroka grupa manā asociāciju virknē nozīmē veselu laikmetu, kad vidusskolas un augstskolas sākumposmā no Kandavas ienācu Rīgas kultūras dzīvē un strādāju Jaunajā Rīgas teātrī par garderobistu.

Sāku skatīties teātri, iepazinos ar Jēkabu. Līdz tam biju patērējis skolas diskotēku formātu un interesantākā mūzikas vide līdz tam bija elektroniskā mūzika. Te pēkšņi izdzirdēju ar dzīviem instrumentiem radīto mūziku, kuru spēlē Mūzikas akadēmijā izglītojušies cilvēki, apvienojot pēc skaņas "netīro" pankmūziku ar smalkiem instrumentiem!

Te iezīmējas divi pretmeti, kas vēlāk kļuva man ļoti svarīgi: no vienas puses - kliedzošais protests, no otras - sapņainība." Raidījuma gaitā Reinis atzīsies, ka Jēkabs, viņaprāt, ir viens no pārsteidzošākajiem cilvēkiem. "Sadarbība ar viņu vienmēr ir radošs pārsteigums, jo enerģija, ko Jēkabs spējīgs veltīt un uz kādiem noteikumiem parakstīties - reti kurš tam ir gatavs..."

Kamila Sensānsa cikla "Dzīvnieku karnevāls" fragments "Vistas un gaiļi" vedina pārdomāt Reiņa Suhanova attiecības ar dejošanu visupirms jau deju skolā Kandavā, kā arī šodien režijas kontekstā. Šai sakarībā savs stāsts arī par Raimonda Tigula "Lec, saulīte".

Īpašas attiecības Reini Suhanovu saista ar operas žanru. "Tas notika, pateicoties veiksmīgai apstākļu sakritībai un mana akadēmijas profesora Andra Freiberga ierosinājumam: profesors mani ieteica Andrejam Žagaram, kurš gatavojās iestudēt Verdi operu "Trubadūrs".

Uz galvas tiku ielēcināts aukstā ūdenī: līdz tam vadīju dienas ārkārtīgi stingras disciplīnas apstākļos, un te pēkšņi jāuzbūvē astoņu ainu opera...

Tā bija ārkārtīgi radoša un veiksmīga pieredze! Izdevās saklausīt gan mūzikas raksturu, gan atklāt tādu tehniski būtisku lietu kā akustika, kas vēlāk, strādājot ar visiem nākošajiem muzikālajiem iestudējumiem, man ļoti noderējusi.  Laimes sajūta operā ir absolūti savādāka nekā teātrī - mākslu sintēzes dēļ."

Savs stāsts iz dzīves Reinim ir arī par Filipa Glāsa mūziku, konkrēti - Ceturtās simfonijas atskaņojumu Lielajā ģildē pirms pāris gadiem 28. septembrī, kad muzicējis LNSO un diriģents Normunds Šnē. Ceturtās daļas laikā zālē sācis lidināties... taurenītis! Un mūzika kļuvusi par pavadījumu taurenīša lidojumam...

Seko Reiņa stāstījums par Radiohead - grupu, "kas cīnās ar atrastajām lietām un traucas uz priekšu", kā arī emocionāls vēstījums par intelektuālo un daudzpusīgo popgrupu Vitamin Strings Quartet, kurai ir varena nozīme Reiņa scenogrāfiju un vispār radošās telpas tapšanā.

Bet Volfganga Amadeja Mocarta Klaviersonāte Nr. 17, izrādās, ir divpadsmitgadīgā Reiņa dzīve ar klasisko mūziku baleta nodarbībās...

Tad atkal Vāgners, šoreiz - "Loengrīns", kas Reinim Suhanovam siltā atmiņā saistībā ar darbu pie iestudējuma kopā ar Andreju Žagaru un Kristīni Pasternaku.

"Vāgnera iepazīšanas procesā palīdzēja muzikologs Mikus Čeže - dažbrīd ar ķecerīgiem ierosinājumiem, ka arī Andreja Žagara kaislīgā attieksme pret mūziku, kas sniedza brīnišķīgo iespēju iedziļināties, saklausīt, nepazemot, bet ar cieņu izdzīvot."

Sarakstā ir arī Kristapa Pētersona opera-lekcija "Mihails un Mihails spēlē šahu", kuras veidošanā Reinis bijis viens no radošās komandas. "Jau no pirmajiem fragmentiem tā aizrāva, likās - ārkārtīgi interesanti un barojoši! Tā, protams, nav mūzika, kuru var viegli iegaumēt un nodungot, bet - tas ir šodienas mūziku mīloša komponista darbs, kam viņš veltījis ārkārtīgi daudz laika un enerģijas, līdzi aizraujot arī visu komandu. Man pašam šī mūzika klausās viegli."

Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis" - "zīmīgs gabals, kurš sevī iemieso nosaukumā iekodēto melanholiju un dzīvotgribu, dzīves kvalitāti. Šobrīd, kad ģeopolitiskā situācija ir tāda, kāda ir, un vērojot, kā valsts atkopjas, bedrainie ceļi tiek rekonstruēti, dzērves atlido, lauki tiek arti un zaļo - nedod Dievs, ka sāksies karš..." Šai mūzikai liela loma izrādē "Balle būs".

Atvadāmies atkal ar Vāgneru, uzklausot Reiņa stāstu par "Loengrīna" iestudējumu Viļņā.

Reiņa Suhanova mūzikas izvēle:

Jēkabs Nīmanis - "Lielveikalā" (grupa Pest of a Child)
Kamils Sensānss - "Dzīvnieku karnevāls" / "Vistas un gaiļi" (Kristīne Otrisa, Rožē Paskāls, London Sinfonietta)
Raimonds Tiguls - "Lec, saulīte"
Džuzepe Verdi - "Trubadūrs", skats no 1. cēliena (Krišjānis Norvelis, LNO koris un orķestris, diriģents Aleksandrs Viļumanis)
Džuzepe Verdi - "Trubadūrs", skats no 4. cēliena (Anna Nečajeva, Oļesja Petrova, Murats Karahans, Igors Golovatenko, LNO orķestris, diriģents Aleksandrs Viļumanis)
Filips Glāss - Ceturtās simfonijas 4. daļa (LNSO, diriģents Normunds Šnē)
Radiohead - Everything In Its Right Place
Vitamin Strings Quartet / Radiohead - All I need
Volfgangs Amadejs Mocarts - Klaviersonāte Nr. 17 (Klāra Virca)
Rihards Vāgners - "Loengrīns", Mein lieber Schwan (Jonass Kaufmans,  Mālera kamerorķestris, diriģents Klaudio Abado)
Rihards Vāgners - "Tanheizera" uvertīra (Oslo filharmonijas orķestris, diriģents Mariss Jansons)
Kristaps Pētersons - fragments no operas "Mihails un Mihails spēlē šahu"
Emīls Dārziņš - "Melanholiskais valsis" (LNSO, diriģents Leonīds Vīgners)
Jēkabs Nīmanis - mūzika no Valmieras Drāmas teātra izrādes "Sarkans"
Rihards Vāgners - "Loengrīna" uvertīra (BBC simfoniskais orķestris, diriģents Edvards Dauns)

Vēlreiz par Reini Suhanovu

Reiņa pirmā teātra specialitāte ir scenogrāfija, un šajā jomā viņš ir viens no savas paaudzes līderiem. Nopietnu starptautisku atzinību ieguvis, vēl būdams Andra Freiberga students – Prāgas scenogrāfijas kvadrinnāles (2007) balvu kā daudzsološākais jaunais scenogrāfijas talants pasaulē. 

Reiņa intereses ir plašas: viņš radījis scenogrāfiju daudzām izrādēm Latvijā un ārzemēs, operu iestudējumiem, bijis mākslinieks Dziesmu un deju svētku lieluzvedumiem, iekārtojis telpu Žaņa Lipkes muzejam Ķīpsalā. Reiņa scenogrāfija ir lakoniska un tēlaina, tā cieši saaugusi ar izrādes režiju un nereti arī tieši ietekmējusi to. Viņa skatuves iekārtojums vienlaikus ir funkcionāls un simbolisks, konkrēta darbības vieta viegli kļūst par noslēgtu uzveduma pasaules telpu. Visvairāk sadarbojies ar režisoru Viesturu Meikšānu.

Arī kā režisoram viņam ļoti svarīga ir uzveduma stilistiskā un jēdzieniskā vienotība, aktiera un telpas, aktiera un materiālās pasaules attiecības. Taču vienlaikus viņš pamatīgi iedziļinās aktierspēles tehnikas niansēs, pēta dažādu izteiksmes veidu iespējas un ļoti uzticas aktieriem, ar kuriem kopā veido savas izrādes.