17. maijā skaistu jubileju svin mūsu leģendārā un brīnišķīģā kamerdziedone Maija Krīgena. Dienu pirms dzimšanas dienas Rūtas Paulas veidotajā "Beneficē" tiekamies ar dziedātāju gan skaņu ierakstos, gan stāstos par viņas dzīvi.

Izrādās, ka Rankā dzimusī dziedātāja savu mūziķes ceļu sākusi kā vijolniece Liepājas mūzikas skolā: "Sāku tad, kad Liepāja vēl bija drupās..."

Viņa smej, ka uzaugusi pienotavā: tētis bijis "Rankas piensaimnieku sabiedrības" vadītājs, bet mamma bijusi zootehniķe. "Māmiņa ļoti mīlēja mūziku: viņas balss bija daudz skaistāka, nekā man!"

Vijolspēle nevedusies tā, kā gribēts. Kaut Maija aizcīnījusies līdz Konservatorijai, šo instrumentu nav jutusi kā savu likteni. Liktenīga izrādījusies sastapšanās ar harmonijas un solfedžo skolotāju Jāni Dreimani, kurš bijis pārliecināts: Maijai jādzied! To Maija arī darījusi - iesākumā neskaitāmos koros, tostarp Latvijas Radio korī, Ave Sol, "Dzintarā" un citos, bet vēlāk spoži uzmirdzējusi kā izcila soliste, kuras stiprā puse - tieši kamermūzika.
 

"Man veicies ar labiem skolotājiem. Un vispār labiem cilvēkiem," intervijā "Klasikai" saka Maija Krīgena.

Siltus vārdus dziedātāja velta savai pedagoģei Regīnai Frinbergai: "Visa radošā mūža garumā, kamēr vien dziedāju, gāju pie viņas „uzspodrināt spalviņas”. Ja jutu, ka balss sāk šūpoties, ja bija grūti ieraksti vai koncerti, vienmēr devos pie viņas iedziedātāties. Regīna bija ļoti atsaucīga."

Sarunā Maija Krīgena stāsta arī par radošo ģimenes tandēmu kopā ar komponistu Pēteri Plakidi. "Tas ir skaists un romantisks stāsts... Savulaik Pēteris bija uzrakstījis dziesmu ciklu vienai dziedātājai, kuru patiesībā spēja izdziedāt  tikai trīs dziedones. Tad nu Aleksandrs Viļumanis sadalīja mums, trim jaunām dāmām, iesācējām vokālajā mākslā, katrai savu dziesmu. Trešo dziesmu dziedāju es. Tā mēs iepazināmies, un esam kopā jau gandrīz 50 gadus…”

Arī dziedātājas dzīvesbiedram Pēterim Plakidim savs vārds sakāms: "Jau no paša sākuma Maija man bijusi īsts domubiedrs: pietika man uzrakstīt kādas intonācijas vai "pasviest" kādu vokālo lomiņu, viņa visu izpildīja mats matā tā, kā bija iecerēts. Bez liekām runām."

Reiz bijis arī komisks gadījums, kad uz skatuves abi kāpuši, skaņdarbu pat neizmēģinājuši. "Tas bija jaundarbs "Divas melodijas balsij bez pavadījuma un viens pavadījums bez dziedāšanas". Iedevu Maijai epizodes, kas bija bez pavadījuma, lai iemācās, un gājām uz skatuves. Visi pēc tam godbijīgi brīnījās, ar kādu interesi Maija klausījusies to pavadījumu bez dziedāšanas... Nu, tāpēc, ka nebija dzirdējusi!"