Režisora Viestura Kairiša jaunā dokumentālā filma "Pelikāns tuksnesī" pasaules pirmizrādi piedzīvoja 28. aprīlī prestižajā dokumentālo filmu festivālā Visions du Réel Šveicē, bet Latvijā tā pirmoreiz demonstrēta 14. maijā kinoteātrī Splendid Palace. Tas ir personīgs, vizuāli poētisks un filosofiski ietilpīgs vēstījums par Latgali.

“Bērnībā dzīvoju Āgenskalna priedēs, piecstāvu mājā, taču katru vasaru trīs mēnešus dzīvoju Latgalē. No bērnības neatceros neko, kas būtu atgadījies Rīgā. Bet no Latgales atceros tēlus, notikumus."

Latgalei Viestura Kairiša dzīvē arī šodien ir īpaša vieta. “Jebkuru savu nopietno ideju izstrādāju tieši tur. Tēlaini runājot – Latgalē piespiežu sevi sakārtot savu nožēlojamo dzīvi. Galvaspilsētā realizēju to, ko esmu tur izdomājis. Ja būtu komponists, teiktu tā: Latgalē es komponēju, bet Rīgā – orķestrēju…”

Intervijā Gundai Vaivodei un Orestam Silabriedim viņš atklāj, ka sapnis uzņemt filmu par savu mīlestības novadu radies jau sen, tikai ideja, kā to realizēt, nav devusies rokā. "Tagad atceros pat to Latgales mežu, pa kuru staigājot, sapratu: bet tā taču ir Gustava Mālera “Dziesma par zemi”! Uzreiz bija skaidrs arī par pelikānu tuksnesī,” filmas tapšanas vēsturi atceras režisors.

Tieši tā arī noticis. Pastāvīgā reliģijas klātbūtne, cilvēku ikdienas dzīves ritums, dabas diženums, dzīvība un nāve filmā savijas ar Gustava Mālera mūziku, radot pieminekli zemei, ko režisors sauc par mūsu zūdošo Atlantīdu. Savukārt senā leģenda vēsta par pelikānu, kurš pāršķēla krūtis, lai ar asinīm pabarotu savus tuksnesī badā un slāpēs mirstošos bērnus. Kristīgajā tradīcijā pelikāna tēls kļuva par simbolu Kristus upurim, kas nests, lai glābtu cilvēci, tādēļ nereti pelikāns parādās uz tabernākula – trauka, kurā glabājas svētais sakraments, Kristus miesa un asinis. Par pelikānu savā darbā "Dievišķā komēdija" raksta Dante, tas parādās Šekspīra "Hamletā", pelikāna upuris tiek apdziedāts arī liturģiskajās dziesmās – savā himnā "Pazemīgi Tevi pielūdzam" to piemin Akvīnas Toms, par to dzirdam Latgales baznīcu garīgajās dziesmās. Tieši baznīcas dziedājums, ko filmas režisors pirmo reizi dzirdēja sava vectēva bērēs no mirušā nakts apstāvētājiem, atstājis neaizmirstamu iespaidu.

Viesturs ir noraidošs pret kino žanrisko definīciju un neslēpj, ka ik filmu veido kā mākslas darbu, turklāt nevēlas tajās vēstīt par konkrēti formulētām problēmām. “Ja filmu varētu salīdzināt ar operu, tad man gribas radīt simfoniju, kur viss nav tik precīzi formulēts.”

Arī savu jauno filmu Viesturs sauc par simfoniju un prāto: “Ja būtu komponists, noteikti rakstītu simfonijas, turklāt vismaz Mālera vai Bruknera simfonisko partitūru garumā... Man patīk iegremdēties simfonijas būtībā.”

Lai gan kultūras profesionāļiem labi zināma Viesturam Kairišam tipiskā ironija un humorpilnā pieeja dzīvei, viņš pats prāto, ka smejas un ironizē tikai dzīvē, jo viņa patiesā daba un mākslas uztvere dziļākajā būtībā ir traģiska. “Kad pie kaut kā strādāju, mani pārņem traģiska dzīves izjūta. Arī filma tiecas apliecināt, ka nāve… ir! Cilvēki šodien kaut kā pieņēmuši, ka nāves nav. Zaržecka tipa dakteri tevi uzlabo, kaut ko implantē, mūsu Latvija pamazām kļūst par reakcionāru valsti un visi kopā kultivējam pozitīvisma ideoloģiju. Bet rezultātā, manuprāt, esam selekcionējuši no dzīves atrautu sabiedrību."

Apkārt notiekošie procesi Viesturā radījuši eksistenciālas pārdomas: "Pasaule mainās, tā grib izslēgt nāvi. Bet bez nāves apzināšanās ir grūti mākslā kaut ko radīt. Un, kaut arī Latgale man nozīmē augstākās mīlestības zemi, vienlaicīgi man tā asociējas ar nāvi,” saka Viesturs Kairišs.