Menuets – sena franču deja, mērenā tempā, ¾ taktsmērā. Savulaik tik ļoti iecienītā deja Eiropas galmos laika gaitā no karaļu dejas tikusi pasludināta par dejas karali.

Menuets bija plaši izplatīta deja Eiropā 17. un 18. gadsimtā, tās nosaukums nāk no franču valodas [menu] – sīks, mazs vai arī [menu pas] – sīks solis. Un tā ir sena franču deja ¾ taktsmērā, kas cēlusies kā rotaļdeja no Puano provinces Bretaņas pussalā. To izpildīja šikiem solīšiem, mērenā tempā, plūstoši ar klanīšanos un pietupieniem. Ap 1650. gadu tā kļuva par karaļa Ludviga XIV galma deju, kas tika stingri shematizēta un tajā laikā menuetam bija raksturīgi ceremoniāli reveransi un manierīgas pozas.

17. gadsimta beigās un 18. gadsimta sākumā menuets bija viena no populārākajām dejām ne tikai Francijas galmā, bet arī visās Eiropas zemēs, tai skaitā cariskajā Krievijā, kur menuets tika dejots Pētera I asamblejās.

Līdzās sākotnējam lēnajam, dejoja arī ātro, kustībās sarežģīto menuetu. Operā un baletā to pirmie ieviesa Lulia Mo un Gluks, tālāk instrumentālajā mūzikā attīstīja Bahs un Hendelis, bet vēlāk menuets atrodams arī Haidna, Bēthovena un Mocarta skaņdarbos, īpaši simfonijās un kvartetos, kā cikla trešā daļa.

Dažādos sarīkojumos menuets tika dejots līdz pat 19. gadsimta 30. gadiem, vēlāk retums ar to arī sastopamies 19. un 20. gadsimta komponistu daiļradē, kā Bizē "Arliete", Čaikovska “Mocartiāna”, Ravela un Debisī koncertmūzikā, Bartoka un Šēnberga skaņdarbos un arī Prokofjeva baletā “Romeo un Džuljeta”.