Etīde – instrumentāls skaņdarbs, kas paredzēts kāda mūzikas instrumenta spēles prasmes izkopšanai.

Vārds "etīde" radies no franču vārda étude, kas nozīmē "mācības". Tas vēl aizvien ir viens no topošo mūziķu mūzikas žanriem, jo etīdes neizbēgami nākas izbaudīt visiem, kas vēlas apgūt kāda mūzikas instrumenta spēli.

Vārds "etīde" sastopams arī teatrāļu, kinoļaužu, dzejnieku, kā arī šahistu leksikā, bet mūzikā etīde ir instrumentāls skaņdarbs, kurā izmantots kāds noteikts tehnisks spēles paņēmiens meistarības izkopšanai. Nepieciešamība pēc šādiem skaņdarbiem radās līdz ar virtuozitātes zelta laikmetu 19.gs., un, atšķirībā no vienkāršajiem vingrinājumiem, etīdēm ir pabeigta forma, melodiski harmoniska attīstība, raksturs un zināma izteiksmība.

Pirmais etīdes žanra karalis noteikti ir ģeniālais pedagogs Karls Černi, kuram etīžu skaits pārsniedz tūkstoti.

Jauns posms etīdes attīstībā nāca līdz ar romantisma ģēnijiem, vispirms jau ar izsmalcināto Šopēnu, kurš etīdi padarīja līdzvērtīgu citiem romantiskās klaviermūzikas žanriem, ļaujot tām būt ne tikai spoži virtuozām, bet arī daiļi apgarotām. Šopēna kolēģi gāja soli tālāk, etīdes apvienojot ciklos - kā, piemēram, Šūmaņa Simfoniskās etīdes vai Lista augstākās meistarības jeb transcendentālās etīdes, kuras pa spēkam ir vienīgi īstiem virtuoziem.

Lai gan etīdes žanrs visvairāk saistās ar klaviermūziku, bez tām neiztikt arī citu instrumentu spēlētājiem, pat orķestriem, tāpēc etīdes var atskaņot jebkura mūzikas instrumenta spēlētājs.