Stāsta mākslas zinātniece Anita Vanaga

Leģendārajam scenogrāfam Ilmāram Blumbergam bija vairākas idejas, kas nesagaidīja savu revolucionāro vilni.

Šīs idejas ir uzmanības vērtas arī nerealizētā veidā. Viena no tām ir publicēta grāmatā "Es nemiršu. Ilmārs Blumbergs" (2013, R., Anita Vanaga). Te ir viņa koncepts un skices Antona Rubinšteina operai "Dēmons", kas tapa laikā no 2002. līdz 2003. gadam. Blumbergs "Dēmonu" gatavoja Latvijas Nacionālajai operai. Par to, kāpēc viņa iestudējums nenotika, Blumbergs klusēja.

Režisējošā scenogrāfa teksts aptver astoņas lappuses. Scenogrāfijas apraksts aizņem tikai puslappusi. Kritiķis Normunds Naumanis gaidāmo opusu reklamēja: "… Dēmons. Un jau šis vārds vien ir tik daudzsološi draudīgs, ka ideālāku telpisko interpretu grūti iedomāties. Jautājums — kurš kuru? Opera Blumbergu vai Blumbergs Operu — allaž visiem prātā. Dievu/a un cilvēku/a rotaļas turpinās." (Ilmārs Blumbergs. Teātris. N. Naumaņa teksts. Katalogs izstādei Luksemburgas dārza oranžērijā, Parīze, 2002)

Blumbergs rakstīja: "Eņģelis un Dēmons ir brāļi (Eņģeļa lomai — mecosoprānam jāparedz transkripcija, lai varētu dziedāt vīrietis). Abiem kostīmi ir balti, bet ne vienādi.

Izrāde ir par sievieti. Par mīlestību. Par mūžīgo izšķiršanos, kuru jāizdara katru dienu un katram. Par Tamāras nespēju izšķirties starp Eņģeli un Dēmonu. Tamāras dzīve kļūst elle. Tamāra iet bojā. Eņģelis un Dēmons paliek, lai izspēlētu nākošo spēli ar citu cilvēku. Tamāra tiek sista krustā."

Dēmons ir bijušais gaismas eņģelis, kas ir kritis. Tādēļ "galvenā scenogrāfijas ideja: dažāda rakstura, formas un izpildījuma gaisma" — lidlauka gaisma (lampas gar skrejceļa malām), lidojošu lidmašīnu spārnu mirgošana, policijas un ātrās palīdzības lampu gaisma, kuģu gaisma, dzīvā uguns, vairākkārt spoguļos atstarojošā gaisma (gaismu ģeometrija), pašspīdoši priekšmeti, salūta gaisma, saules zaķīšu gaisma caur koka lapotnēm vasarā, zvaigžņu gaisma, zilā gaisma no TV, brīnumsvecīšu gaisma, spīdīgu bumbu gaisma un citas gaismas. Un tumsa. Necaurredzama tumsa, ar kuru sākas izrāde un arī beidzas.

2003. gadā bija izstrādāts makets, vajadzēja sākties prezentācijai, bet režisors Andrejs Žagars kavējās. Pagāja kāda stunda. Andrejs Žagars ieradās un paziņoja, ka viss būs citādi. Scenogrāfs nedrīkst apsteigt režisoru.

Jūnijā Andrejs Žagars bija Prāgā, scenogrāfijas un teātra arhitektūras kvadriennālē, kur piedalījās Andra Freiberga vadītā Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļa. Ar scenogrāfiju Šekspīra traģēdijai "Karalis Līrs mūsdienās" veiksmīgi startēja studente Ieva Kauliņa.

Toreiz Latvijas vēstniecība visiem studentiem — tur bija autobuss ar studentiem — uzsauca karstās pusdienas. Andrejs Žagars uz vēstniecības terases vaicāja — kura ir viņa? Viņam norādīja uz meiteni sarkanās biksēs un sarkanā topiņā.

Septembrī Žagars mainīja Blumbergu pret vēl nevienam nezināmu studenti Ievu Kauliņu. Rubinšteina "Dēmons" kļuva par viņas maģistra darbu. Tas tapa strauji.

No Blumberga tika aizgūta ideja par Dēmona un Eņģeļa līdzību. Ievas Kauliņas variants, kurā Eņģelis un Dēmons ir pareizticīgie mūki, netika pieņemts.

Andrejs Žagars vēlējās redzēt Dēmonu kā harismātisku līderi. Viņš gribēja redzēt pats sevi. Kāda vairs Tamāra? Centrā ir Dēmons, kur tēlā Ieva iekļāva atsauci uz Austrumu poēmas autora Mihaila Ļermontova mundieri.

Apvienojumā ar tādu kā Fantomasa galvu radās hibrīdforma. Arī Eņģelim ir mundieris, bet tas tika apvienots ar pareizticīgo mūka izskatu.

Scenogrāfija trīs līmeņos vedināja domāt par pasaules hierarhiju.

Pirmizrāde notika 2003. gada 14. decembrī. Iestudējuma muzikālais vadītājs un diriģents bija Normunds Vaicis. Dēmona lomā Samsons Izjumovs vai Egils Siliņš. Eņģeli dziedāja Sergejs Jēgers.

Šis "Dēmona" iestudējums ir ievērojams ar to, ka pirmo reizi Latvijas kultūrtelpā publiski tiek vēstīts par netradicionālu seksualitāti.

Muzikologs Mikus Čeže programmā rakstīja: "Slavenā dzejnieka iespējas justies pilnīgi brīvam dzīvesstila izvēlē viņa mūža pēdējā desmitgadē tika gan krasi ierobežotas. Proti, šāds dzīvesveids no sabiedriski neafišējama stāvokļa pēkšņi pārtapa slēpjamā kriminālnodarījumā."

Motīvs "nogalini to, ko mīli" ir raksturīgs tieši kvīru kultūrai.