Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta Life Goodwater IP vadītājs Jānis Šīre; pārraides producente – Rūta Paula

Sākumā tas var šķist tikai ainavisks jautājums – vecs dambis, pamesta caurteka, aizaudzis uzpludinājums. Taču patiesībā šķēršļi ietekmē daudz vairāk nekā tikai ūdens plūsmu. Tie kavē zivju migrāciju, maina upes dabisko ritmu, pasliktina dzīves apstākļus daudzām sugām un samazina ūdeņu ekoloģisko kvalitāti.

Latvijā šī problēma ir īpaši nozīmīga, jo laba vai augsta ekoloģiskā kvalitāte ir tikai aptuveni 36 % upju un ezeru, kamēr Eiropā vidēji tie ir ap 40 %. Ja situācija netiks risināta, nākotnē tas var nozīmēt ne vien sliktāku vides stāvokli, bet arī soda sankciju risku.

Lielākā daļa šķēršļu ir cilvēku radīti: vecu tiltu paliekas, dzirnavu uzpludinājumi, pamesti dīķi, mazās hidroelektrostacijas, nolietojušās vai neatbilstoši izbūvētas caurtekas, kā arī dažādas citas tehniskas būves.

Katrs šāds objekts var negatīvi ietekmēt upi pat vairāku kilometru garumā. Visbiežāk šķēršļi izbūvēti vietās, kur upē dabiski ir straujāks kritums, un tas nozīmē, ka tiek zaudētas tieši pašas vērtīgākās upju ekosistēmas – straujteces. Tās ir vietas, kur parasti ir liela augu un dzīvnieku sugu daudzveidība, kur notiek lašveidīgo zivju nārsts un kur ūdens dabiski bagātinās ar skābekli.

Kad aizsprosta dēļ upe tiek uzpludināta, straumes ātrums samazinās. Stāvošs ūdens uzsilst ātrāk, tajā samazinās skābekļa daudzums. Šādās vietās savairojas aļģes un citi augi, uzkrājas dūņas.

Rezultātā ūdens kļūst arvien mazāk piemērots jutīgām sugām, kuru izdzīvošana ir tieši atkarīga no pietiekama skābekļa daudzuma un piemērotas temperatūras. Īpaši smagi tas skar lašveidīgās zivis, jo tās ir ļoti jutīgas pret šādām pārmaiņām. Vēl vairāk – uzsilis un ar skābekli nabadzīgs ūdens var kaitēt arī lejpus aizsprosta, radot sekas daudz plašākā upes posmā.

Papildus tam tiek traucēta zivju migrācija starp nārsta un barošanās vietām.

Daļai Latvijas upju aizsprostu dēļ ir zudusi saikne ar jūru, un tas tieši ietekmē ceļojošās zivis – lasi, taimiņu, nēģi un vimbu.

Arī upes gultnes procesi tiek izjaukti: uzpludinājumos uzkrājas saneši, savukārt lejpus aizsprosta pastiprinās erozija. Tas izraisa krastu iegruvumus, koku sagāzumus un dzīvotņu degradāciju. Vēl krasākas sekas rada mazās hidroelektrostacijas, jo to darbība izraisa straujas ūdens līmeņa svārstības. Vienā brīdī upe lejpus aizsprosta kļūst pārāk strauja, bet citā – pārāk sekla. Šādos apstākļos daļa biotopu tiek izskaloti, bet mazāk kustīgi organismi, piemēram, gliemenes, sausajā gultnes daļā vienkārši iet bojā.

Lai uzlabotu upju stāvokli, daudzi šķēršļi un pārveidojumi būtu jālikvidē vai jāpārbūvē. Risinājumi var būt dažādi – šķēršļu nojaukšana, zivju ceļu izveide, būvju pārbūve un pareiza ekoloģiskā caurplūduma nodrošināšana.

Ekoloģiskais caurplūdums ļautu upē saglabāt tādu ūdens daudzumu, kurā ūdens organismi var pilnvērtīgi dzīvot visās dzīves stadijās. Šeit svarīga ir ne tikai valsts iestāžu rīcība, bet arī pašvaldību, zemju īpašnieku, nevalstisko organizāciju un visas sabiedrības iesaiste. Jo upes nepārtrauktība nav tikai vides speciālistu jautājums – tā ir kopīga interese saglabāt dzīvas un veselīgas upes nākamajām paaudzēm.

Arī rīcības pamats jau ir noteikts. Eiropas Savienības un Latvijas normatīvie akti paredz labas ekoloģiskās kvalitātes sasniegšanu līdz 2027. gadam, bet Eiropas Savienības Bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2030. gadam paredz atjaunot brīvu tecēšanu vismaz 25 000 kilometru upju. Latvijā šī mērķa sasniegšanai jau tiek īstenoti projekti, kuros apkopo informāciju, izstrādā metodikas, nosaka prioritātes un ievieš praktiskus risinājumus migrācijas uzlabošanai.

Turklāt līdz 2027. gadam Latvijai ir paredzēti divi miljoni eiro upju šķēršļu nojaukšanai, finansējot gan zivju ceļus, gan aizsprostu nojaukšanu.

Tāpēc galvenais secinājums ir nepārprotams: jo mazāk šķēršļu upēs, jo vairāk dzīvības tajās atgriežas. Atjaunojot upju dabisko plūdumu, iespējams ne tikai uzlabot ekoloģisko kvalitāti, bet arī saglabāt bioloģisko daudzveidību, nodrošināt upju saikni ar jūru un gādāt, lai Latvijas ūdeņi arī nākotnē būtu tīri, dzīvi un brīvi plūstoši.