Skandināvu ietekme, rusi, kozaki un brīvības pieredze. Ekskurss Ukrainas vēsturē

Cikla "Ukrainas pasakalja" otrajā laidienā – ekskurss Ukrainas vēsturē.

Kopā ar vēsturniekiem Dainu Bleieri un Mārtiņu Mintauru skatāmies uz tautu nākšanu no ziemeļiem un rietumiem, Kijivas valsts izcelšanos, Ukrainas izveidošanos, drīzo nonākšanu Krievijas pārziņā, pieskaramies arī notikumiem ap 1917.-1920. gadu, relatīvajam augsmes posmam divdesmitajos gados un noslēdzam ar Holodomoru... 

Orests Silabriedis: Esmu aicinājis jūs īstenot gandrīz neiespējamo: nepilnas stundas laikā pārskatīt visas tās blēņas, aplamības un priekšstatus, kas mums līdz šim ir bijuši par Ukrainu, par Ukrainas vēsturi. Un galvenais jau laikam būtu dot impulsu klausītājiem pašiem meklēt informāciju, visupirms jau uzmeklējot Dainas Bleieres grāmatu "Ukraina – Eiropas valsts", ko 1996. gadā izdeva Latvijas Ārpolitikas institūts un kas ir pieejama institūta mājaslapā PDF formātā.

Pirmais jautājums būs tāds: kādēļ ir bijis tā, ka daudzi no mums par Ukrainu nav domājuši kā par autonomu, patstāvīgu vērtību?

Daina Bleiere: Kad rakstīju šo grāmatu, bija ārkārtīgi sarežģīti to darīt tieši tādēļ, ka bija ļoti grūti dabūt nepieciešamo literatūru. Rakstīšanas gaitā sapratu, ka faktiski ir divas galvenās Ukrainas vēstures versijas. Viena versija, kas pastāvēja padomju variantā, varētu teikt – krieviski impēriskajā, kas pēc tam pārgāja padomju versijā, un otra – tā, kas pastāvēja Ukrainas emigrācijā. Un šīs versijas krietni atšķīrās. Es lielā mērā balstījos – it sevišķi, ja runā par viduslaikiem un vispār senākiem laikiem, par neatkarības cīņu periodu –, tieši uz emigrācijas versiju. Šī iemesla dēļ varbūt arī daudziem šī grāmatiņa tolaik nepatika, jo tā parādīja drusku citādu skatījumu uz Ukrainas vēsturi. Šodien šis skatījums ir vispārpieņemts, tas galīgi vairs nav nekas oriģināls.

Bet otra lieta, protams, ir tā, ka mēs kaut kādā ziņā esam drusku citā ģeopolitiskajā telpā. Ukraina kopumā vienmēr bijusi kaut kur starp Poliju un Centrālo Eiropu, un arī iekšējais skatījums pašā Ukrainā – kultūras orientācija, vēsturiskā orientācija, interešu loks – ukraiņu vēsturniekiem ir krietni citādāks, nekā mums. Tādēļ mums varbūt nav tik viegli atrast kādus saskarsmes punktus, kaut tie, protams, ir – tas attiecas gan uz seno laiku vēsturi, gan uz Žečpospolitas vēsturi, gan uz brīvības cīņu laikmetu, Krievijas pilsoņu kara laikmetu. Nemaz nerunāsim par periodu pēc neatkarības atgūšanas, kad faktiski mēs tā pa īstam sākām novērtēt to, ka Ukraina kā neatkarīga valsts ir diezgan svarīga arī no mūsu pašu drošības viedokļa.

Protams, viens no iemesliem varētu būt skatījums uz Ukrainu no Krievijas skatpunkta, kas mums, kuri mācījās padomju laikos, iemācīts caur skolas vēstures mācību grāmatām.

Lielā mērā šis naratīvs pastāvējis daudz kur – arī filmās, dažāda veida populārajā literatūrā. [Līdz karam] mēs īsti daudz ko nemaz nezinājām par Ukrainu – kas tur noticis, kā tas noticis, kādas īsti ir viņu problēmas, kādi konflikti viņiem ir savā starpā un ar kaimiņiem. 

Vēl viena lieta ir tā, kā Ukrainas ekonomisko un politisko nozīmi Eiropas kontekstā īsti sākam apzināties tikai tagad – līdz ar Krievijas agresiju pret Ukrainu. Arī to, cik lielā mērā Ukrainas cīņa pret Krievijas agresiju saistīta ar mūsu pašu valsts pastāvēšanu un drošību. Un tas ir būtiskākais, kas ļoti nozīmīgi maina mūsu skatupunktu.

Tas, par ko jūs tagad stāstāt, attiecas drīzāk uz 2022., nevis 2014. gadu?

Daina Bleiere: Jā.

Pēc 2014. gada vēl bija tāda sajūta – jā, slikti, bet ko mēs tur varam darīt... Lai gan "zvaniņš" jau noskanēja. Atcerēsimies tās runas, kas bija – kas varētu notikt, ja, piemēram, okupēs Daugavpili. Bija arī tāda mākslas filma, bet man šķiet, ka tas netika uztverts tik ļoti nopietni, vismaz sabiedrībā kopumā.

2022. gada februāris ļoti skaidri parādīja to, ka faktiski tikpat labi arī mēs varējām kļūt par Krievijas un Putina agresijas upuriem arī 2014. gadā. Savā ziņā Putina paranoidālā fokusēšanās uz Ukrainu, uz mēģinājumiem "piedabūt" to pie Krievijas – tā  varbūt zināmā mērā mūs izglāba, jo mēs īsti nezinām, kas būtu noticis, ja Putins 2014. gadā būtu izdomājis anektēt Latviju vai daļu Latvijas.

Vēsturniekiem parasti nepatīk tādas runas – kas būtu, ja būtu, un šajā gadījumā šīs domas nepadara dzīvi omulīgāku.

Skandināvu loma Kijivas dzimšanā

Pirms kāda laika sociālajos medijos kļuva populāra Šiškina glezna "Rīts priežu mežā" ar lācīšiem, un tika teikts, ka Kijiva šajā brīdī ir plaukusi, bet gleznas parakstā kāds asprātis licis ideju, ka tā tobrīd izskatās Maskava. Būtu labi, ja jūs tagad mēģinātu īsi pateikt, ka Kijivas valsts – tas, ko mēs līdz šim saucām par Kijivas Krievzemi – patiešām eksistēja krietni agrāk, un varbūt jūs varat dot arī komentāru, kas tad to Kijivu galu galā dibināja? 

Daina Bleiere: Sākšu ar terminoloģiju. Latviski neviens no terminiem, ko mēs lietojam – ne Kijivas Krievzeme, ne Kijivas valsts – nav īsti labs. Krieviski ir "Киевская Русь", ukraiņi saka – "Ки́ївська Русь". Un šeit ir jautājums. Krievija, Krievzeme, "Русь"... Tas aptver tādu politisku veidojumu, kuru vienoja valdošā dinastija, kurai bija vairāk vai mazāk noteikta teritorija, kurai bija sava kopēja ideoloģija un daudzmaz kopēja administratīvā sistēma.

Bet latviski termins "Krievzeme" uzreiz uzliek uzsvaru uz to, ka tas saistīts ar Krieviju. Tie, kuri vēlāk kļuva par krieviem, arī bija daļa no šīs "Русь", bet tajā laikā tā bija tikai daļa.

Ir runa par valstisku veidojumu, kurā dzīvoja tagadējo ukraiņu, baltkrievu un krievu priekšteči.

Otra lieta – par valsti. Kijivas valsts arī nav pārāk veiksmīga definīcija tādā ziņā, ka ir strīdi par to, vai to īsti var saukt par valsti, protovalsti vai ko tamlīdzīgu. Tā bija polītija – pēc Aristoteļa terminoloģijas. Tas bija valstisks veidojums ar noteiktām kopīgām iezīmēm, taču – vai tā bija valsts... Protams, tā nebija valsts mūsdienu izpratnē. Domāju, šajā ziņā vēsturniekiem kaut ko vajadzētu darīt.

Es ieteiktu, ka drīzāk varbūt būtu jārunā par Kijivas Rusiju vai ko tamlīdzīgu. Šo terminu radīja jau 19. gadsimtā, bet īsti tas iedzīvojās tikai Staļina laikā. No turienes esam to pārmantojuši: latviski "Русь" vienkārši tulkojām kā Krievzemi.

Tas principā ir nepareizi un no Maskavas viedokļa uz šo veidojumu vērš tieši impērisko skatījumu – tas iedzīts mūsu smadzenēs no skolas laikiem un padara to par zināmā mērā neapstrīdamu.  

Šis valstiskais veidojums bija tas, ko radīja valdošā dinastija, kas nāca no skandināviem, visticamāk, no Zviedrijas.

Valdošā elite veidojās sākotnēji no skandināviem, kuri gan ļoti ātri integrējās slāvu iedzīvotāju masā. Mēs īsti nezinām, vai šis pamatlicējs – Ruriks – bija dzīvs cilvēks vai tomēr leģenda.

Arī vēsturnieki par to runāt izvairās, jo tas ir ļoti neskaidri. Arī par nākošo [valdnieku] Ingvaru jeb Ihoru ir mazliet vairāk ziņu, arī par viņa māti Olhu jeb Helgu. Bet pirmais faktiski ir trešās paaudzes pārstāvis Svjatoslavs, par kuru konkrētas ziņas ir jau Bizantijas hronikās un par kuru mēs zinām vairāk biogrāfisku datu, arī to, kā viņš izskatījās. Bet faktiski jau šajā laikā, kādā trešajā, ceturtajā paaudzē,

skandināvi bija pārņēmuši slāvu valodu un lielā mērā integrējušies, lai arī saglabājot saites ar Skandināviju.

Valsts pirmsākumi saistīti ar to, ka sākotnējā varjagu jeb vikingu bāze bija Novgoroda, no kurienes arī Rurika mazgadīgais dēls kopā ar savu aizbildni Olehu ir devies uz Kijivu, kas bija stratēģiski svarīgs punkts ceļā uz Konstantinopoli. 

Kā liecina hronikas, Kijivā tolaik ir iedzīvojušies un varu pārņēmuši skandināvi Askolds un Dirs, kurus nogalināja, un tad varu Kijivā pārņēma Rurika dinastija. 9. gadsimtā, kad tas notika, Kijivai varbūt vēl nebija tik lielas nozīmes, bet jau 10. gadsimtā tā sāka iegūt lielu ekonomisku un stratēģisku nozīmi, jo ceļš uz Konstantinopoli kļuva par ļoti svarīgu, varbūt pat dominējošu tirdzniecības ceļu. Līdz tam vikingi pārsvarā tirgojās ar arābu zemēm pa Volgu un Kaspiju, bet 10. gadsimtā smaguma centrs pārvirzījās uz Konstantinopoles pusi. Ko viņi varēja Konstantinopolei piedāvāt? Dabas produktus: kažokādas, medu, vasku.

Mārtiņš Mintaurs: Arī vergus.

Daina Bleiere: Jā. Un kur to visu varēja dabūt? Turpat apkārt, slāvu zemēs! Bet, lai dabūtu šos produktus, bija kaut kādā veidā jāiegūst kontrole pār šīm zemēm. 

Mārtiņš Mintaurs: Jāsavāc nodevas.

Daina Bleiere: Tieši tā! Protams, to varēja darīt sirojumu ceļā, bet tas būtu sarežģīti un prasītu daudz lielākas pūles.

Visas pirmās valstis, agrās viduslaiku valstis, lielā mērā veidojās pēc šāda principa, sevišķi Centrālajā un Austrumeiropā: ieradās kāds vadonis ar savu karadraudzi un prasīja: "Gribat, lai jūs aizsargā?" Gribam!

Kijivai galvenā problēma bija uzbrukumi no lielās stepes – pečeņegi un tamlīdzīgi. 

Izklausās pēc 90. gadiem un "jumta".

Daina Bleiere: Jā, principā tas bija rekets. Gribat? Aizsargāsim! Bet jums jādod viena caunādiņa gadā no viena vīra vai no vienas saimniecības. Dažkārt radās konflikti, jo viņiem to caunādiņu sagribējās vairāk. Viņi nevis vienu, bet divas reizes gadā ieradās pēc tām. Ar to saistīts, piemēram, Ihora un Olhas konflikts ar drevļaniem, jo viņiem bija noteiktas nodevas; drevļani tām bija piekrituši. Tās bija ciltis, kas dzīvoja ap Kijivu.

Kad Ihors un Olha nodevu normu palielināja, drevļani bija neapmierināti un Ihoru nogalināja. Un tad Olha jeb Helga viņiem atriebās. To atspoguļo slavenais eposs "Teika par Ihora karagaitu". Un tā pamazām, pamazām viņi šo zonu paplašināja uz arvien jaunām teritorijām.

Kijiva, pateicoties savai stratēģiskajai nozīmei, faktiski izvērtās par ļoti svarīgu pilsētu savā reģionā. Tolaik tā, iespējams, bija lielākā pilsēta Austrumeiropā ar apmēram 50 000 iedzīvotāju, kas tiem laikiem bija pieklājīgi daudz. Līdz ar to – arī bagāta.

Svjatoslava dēla Volodimira laikā tā [Kijiva] jau pārvērtās par ļoti svarīgu centru: viņš mēģināja konkurēt, savā ziņā Kijivu nostādīt līdzvērtīgu Konstantinopolei, līdzvērtīgu Bizantijai.

Tam kalpoja pareizticības pārņemšana, kristīšanās. No sākuma kristījās elite, pēc tam pamazām, pamazām process gāja uz leju, uz tautas masām. Varētu teikt, ka līdz kādam 14.–15. gadsimtam šajās teritorijās vēl joprojām daudzās vietās zēla un plauka pagānisms. Volodimirs, apprecoties ar Bizantijas imperatora māsu, arī ideoloģiski centās sevi parādīt kā līdzvērtīgu Bizantijas valdniekam. Taču jau pirms mongoļu iebrukuma, kas notika 1240. gadā, Kijiva sāka zaudēt savu ekonomisko un stratēģisko nozīmi.

Saruna teksta formātā pilna apjomā lasāma portālā lsm.lv.