9. septembra vakarā tiešraidē no Londonas Karaliskās Alberta zāles "Klasika" piedāvā pasaulē lielākā simfoniskās mūzikas festivāla – "BBC Promenāde" – noslēguma koncertu. "Klasikas" studijā Latvijā ir Ināra Jakubone, bet tiešraidi no Londonas vada Anna Marta Burve, kura atklāj klātbūtnes iespaidus par notiekošo Karaliskajā Alberta zālē, bet starpbrīdī piedāvā interviju ar latviešu čellistu Londonā Silvestru Juri Kalniņu, kurš nule kā ieguvis maģistra diplomu Karaliskajā mūzikas koledžā un līdzās aktīvai kamermuzicēšanai sadarbojas ar Londonas simfonisko, Londonas filharmonijas, kā arī Anglijas Nacionālās operas orķestri. Šogad Silvestrs Juris piedalījies veselos divos "BBC Promenādes" koncertos.

Anna Marta Burve: Pēc visiem šiem lielajiem notikumiem – kas ir vissvarīgākais tev šobrīd dzīvē?

Silvestrs Juris Kalniņš: Tagad svarīgākais ir neapstāties un turpināt visu to, ko daru profesionāli – ar tādu pašu degsmi, kā to darīju, studējot koledžā.

Šobrīd cenšos atrast zelta vidusceļu, pārejas posmā no studenta dzīves [uz profesionālo darbību] saglabāt degsmi, neieslīgt rutīnā, bet vienmēr atrast kādus jaunus projektus un veidot jaunus kontaktus ar mūziķiem gan no Londonas, gan citurienes. 

Tas ir grūti – pārslēgties no studenta dzīves? Vai var teikt, ka tev tas viss notiek dabiski?

Manā gadījumā pārejas posms bija diezgan viegls, jo pēdējos divus gadus, kamēr studēju maģistrantūrā, jau biju orķestru akadēmijās – gan Londonas simfoniskajā orķestrī, gan Londonas Filharmonijas orķestrī, gan arī Anglijas Nacionālās operas orķestrī, un visi šie orķestri mani uzskatīja par orķestra mūziķi – viņi mani neuzlūkoja kā kaut kādu studentu, kurš atnāk un neko nezina, bet tiešām kā kolēģi. (sirsnīgi pasmaida)

Šobrīd esmu Londonas simfoniskajā orķestrī – bija noklausīšanās un tagad esmu šeit uz pārbaudes laiku. Vēl joprojām ir arī Londonas Filharmonijas orķestris un arī Opera mani aicina spēlēt – tā ka manā gadījumā tas noteikti bija daudz vieglāk. Lai gan ir grūti atcerēties visu kolēģu vārdus, ja ik dienu satiec divdesmit, trīsdesmit jaunus kolēģus: tas noteikti ir grūti! (smejas)

Vai ir kas tāds, kas tevi interesē arī ārpus mūzikas?

Mani ļoti interesē literatūra – principā lielāko daļu brīvā laika pavadu, lasot grāmatas, tāpat satiekoties ar draugiem un ejot uz koncertiem: Londonā katru dienu vari doties uz neskaitāmiem koncertiem un teātra izrādēm. Iedomājies kādu slavenu mūziķi, un gan jau ka tajā mēnesī viņš būs arī Londonā… Tas tiešām brīnišķīgi – būt  šādā vidē un uzstāties pasaulslavenu orķestru sastāvā. Esmu arī vairāk sācis iet uz kino, jo studiju laikā nebija tik daudz laika.

Tagad bieži ir tā, ka koncertu dienās no desmitiem līdz vieniem ir ģenerālmēģinājums, un tad septiņos vai pusastoņos ir koncerts. Un pa vidu tas brīvais laiks kaut kā jāaizpilda. Dažreiz skrienu mājās un mācos jaunas partijas nākamajiem projektiem, bet ir arī dienas, kad viss jau ir apgūts un tad ir laiks aiziet uz kino.

Bārbikena centrā, kur mitinās Londonas simfoniskais orķestris, ir gan kinozāles, gan izstādes – arī uz tām aizeju. 

Pēdējā laikā arī Latvijā lasām ziņas par to, cik daudz naudas Lielbritānijā tiek atņemts kultūrai un tieši mūzikai. Vai arī tu izjūti kādas izmaiņas šajā ziņā?

Pats personīgi neizjūtu lielas izmaiņas – pēdējos pāris gados tās pārmaiņas nav bijušas ļoti krasas, bet domāju, ka mūziķi, kas šeit strādājuši desmit, divdesmit un vairāk gadu, noteikti izjūt pārmaiņas ne tajā pozitīvākajā virzienā.

Katru dienu sastopos ar mūziķiem, piemēram, Nacionālajā operā – principā valsts pabalsts tieši kultūrai ir pilnībā nogriezts par simts procentiem. Ko Valsts kultūras fonds pateica operai? Jums varbūt jāpārvācas uz Mančestru vai uz citurieni!

Tajā pašā laikā tas bija tik interesanti, jo Anglijas Nacionālā opera ir viena no institūcijām, kas ir aktīva daudzās jomās: nodrošina gan brīvbiļetes jaunajiem mūziķiem, gan plašu repertuāru, gan atbalsta jaunos mūziķus – tāda, piemēram, ir Orķestra akadēmija; tāpat tā izveidojusi programmu cilvēkiem, kas piedzīvojuši komplikācijas pēc kovida – šī  programma viņiem ļāva sadarboties ar dziedāšanas skolotājiem. Arī es mācīju viņiem visu par elpu, kas principā ļauj atkal elpot brīvi. Protams, nevarēšu nosaukt visas detaļas, ko šī kompānija darīja, bet ar to visu valsts finansējums tai tika nogriezts pilnībā.

Kā jūtas mūziķi, kuriem tu sēdi blakus? Viņi ir satraukti, dusmīgi?

Protams, visi ir satraukti, jo visiem ir ģimenes, jāmaksā īre vai jāatmaksā kredīts par māju. Tikko tev nav garantētu ienākumu, viss apgriežas kājām gaisā. Īpaši gada sākumā, kad bija visi šie paziņojumi… Tieši tajā dienā biju Operā – spēlējām izrādi, un redzēju: apmēram puse no orķestra mūziķiem sēdēja kafejnīcā un bija izplūduši asarās. Ir grūti uz to noskatīties, un cerams, ka varbūt tas drīz mainīsies. Zinu, ka bijušas ļoti daudzas diskusijas, kurās iesaistītas arī vairākas augstākstāvošas amatpersonas un slaveni mūziķi, mākslinieki atklāti izteikuši savu viedokli par šo visu, kas notiek. Cerams, ka kaut kas sāks virzīties uz labo pusi.

Šajā vakarā norisinās festivāla "BBC Promenāde" noslēguma koncerts. Arī tev ir sava pieredze šajā festivālā mūziķa kārtā. Kādas programmas spēlēji un kas diriģēja?

Šogad piedalījos divos koncertos ar Londonas simfonisko orķestri – abus koncertus diriģēja Saimons Retls. Abi koncerti bija nozīmīgi gan pašam orķestrim, gan festivālam, gan arī diriģentam.

Pirmajā koncertā spēlējām Roberta Šūmaņa oratoriju "Paradīze un Peri", kas līdz šim nekad "BBC Promenādē" nebija atskaņota! Tā tiešām bija brīnišķīga pieredze – spēlēt šo skaņdarbu. Orķestris bija ļoti mazā sastāvā ar pāris solistiem, dziedātājiem un kori, un bija sajūta, ka spēlējam gluži vai kamermūziku. Tajā pašā laikā zālē bija ap seštūkstoš cilvēku. Tā bija tiešām īpaša pieredze!

Šis skaņdarbs man pašam bija atklāsme, nemaz neatceros no mūzikas literatūras stundām, ka šāds skaņdarbs Šūmanim tiktu pieminēts. Tas noteikti tagad ir viens no maniem mīļākajiem skaņdarbiem Šūmaņa daiļradē. Otrs koncerts bija piecas dienas vēlāk, un arī tas bija ar Saimonu Retlu – spēlējam Mālera Devīto simfoniju. Šis bija Saimona Retla pēdējais koncerts kā Londonas simfoniskā orķestra mākslinieciskajam vadītājam un arī viņa pēdējā uzstāšanas Anglijā. Lai gan viņš, cerams, nākotnē kaut kad šeit atgriezīsies, tas bija viņa pēdējais uznāciens, pirms viņš dodas pie Bavārijas Radio simfonisko orķestra, kura mākslinieciskais vadītājs ļoti ilgu laiku bija Mariss Jansons. Arī šī programma bija ļoti trāpīgi izvēlēta: Mālera Devītā ir pēdējā simfonija, ko viņš pats pilnībā pabeidzis, un tā ir kā stāstījums par dzīvi no sākuma līdz beigām. Saimons Retls to izvēlējās atskaņot kā simbolu viņa sākumam ar šo orķestri un arī noslēgumam ar šo orķestri.

Tu sēdi un spēlē kopā ar Londonas simfonisko orķestri, pie diriģenta pults ir Saimons Retls un tas viss notiek Karaliskajā Alberta zālē, kas ir leģendāra visā pasaulē. Kā tas ir – būt uz šīs skatuves leģendāra orķestra vidū un spēlēt tik daudziem jo daudziem cilvēkiem?

Tas ir īpašs notikums ikvienam mūziķim gan no Apvienotās Karalistes, gan no citām valstīm – ļoti daudz viesorķestru ik gadu brauc uz Londonu, lai piedalītos šajā festivālā. Man kā Karaliskās koledžas bijušajam studentam šī vieta ir ļoti īpaša, jo mūsu skola atrodas tieši pretī Alberta zālei. Pakāpieni no manas koledžas noved lejā, tad pāriet pāri ielai un iet uz augšu – principā tā ir ieeja Alberta zālē. Katru dienu redzēju šo zāli no koledžas klasēm, kamēr vingrinājos. Un tas vienmēr ir īpašs notikums, ja nevis pagriežos pa kreisi un eju iekšā pa koledžas durvīm, bet pagriežos pa labi un eju uz Alberta zāli, lai uzstātos… Zinot to, ka šajā zālē ir ap seštūkstoš sēdvietu un visa uzmanība veltīta tam, kas notiek uz šīs skatuves – tā tiešām ir brīnišķīga sajūta! (..)

Cilvēki, kas nāk uz "BBC Promenādes" koncertiem, bieži vien biļetes nopērk koncerta dienā un tad stāv kājās šajā arēnā – tas bezmaz ir kā tāds rokkoncerts, tikai roka vietā katru vakaru šeit skan klasiskā mūzika. Un teju katru vakaru šī zāle ir izpārdota.

Festivāls notiek jau kopš 20. gadsimta sākuma un līdz šai dienai tā ir ļoti nozīmīga tradīcija. Dažreiz festivāla ietvaros eju arī uz citu orķestru koncertiem, un tajos bieži satieku savus draugus. Pēc katra koncerta, kuros pats esmu spēlējis, iznāku no mākslinieku ieejas un uzskrienu kādiem piecdesmit draugiem no koledžas un citiem orķestriem. (smejas) Visi vienmēr nāk klāt un apsveic, un tad visi kopā ejam svinēt. "BBC Promenādē" var satikt draugus, lieliskus mūziķus un baudīt izcilu mūziku izcilā skanējumā!