Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars" atklāšanas koncerta tiešraides starpbrīdī Ilze Medne un Inga Saksone piedāvāja sarunu gan ar arhitektu Juri Pogu, gan komponistu Ēriku Ešenvaldu un Liepājas Simfoniskā orķestra direktoru Uldi Lipski. Savukārt pēc grandiozā koncerta izskaņas iespaidos dalījās Latvijas Radio 3 "Klasika" direktore Gunda Vaivode, Dailes teātra Mūzikas daļas vadītājs Juris Vaivods, Latgales vēstniecības "Gors" mākslinieciskās nodaļas vadītāja Ilona Rupaine un Vidzemes koncertzāles "Cēsis" programmu direktore Inese Zagorska. Lai labie vārdi, kas izskan šajās intervijās, ir kā saulains sveiciens koncertzālei "Lielais dzintars" un ikvienam no mums!

(Atklāšanas koncerta ierakstu klausieties ŠEIT...)

Arhitekts Juris Poga atceras visu garo koncertzāles tapšanas procesu, kas sācies pirms 12 gadiem: viņš vēsta gan par projekta dzimšanu un metu konkursu, gan finansējuma meklēšanu, projektēšanu, tehnisko realizāciju un visām citām peripetijām, kuru nav bijis mazums. "Šobrīd "Lielais dzintars" ir tajā stadijā, kad tas sāk dzīvot savu dzīvi, un laiks rādīs tā lietošanas ērtības un neērtības." Vēl arhitekts atceras koncertzāles atrašanās vietas meklējumus: "Izšķirošo vārdu pateica erudītais pilsētplānotājs Sigurds Grava, kurš diemžēl nesen devās mūžībā. Viņa pieredze šajā jautājumā bija nesalīdzināma - galu galā, viņš bija Ņujorkas pilsētas plānotājs, un Sigurds sacīja: tādam objektam kā koncertzāle jābūt pilsētas sirdī." Tāpat Juris Poga atklāj, kā radies koncertzāles nosaukums - kā izrādās, tas tapis pavisam nejauši.

"Nosaukums nāca no tautas. Kad projektu konkursa laikā liepājnieki tika iepazīstināti ar konkursa darbiem, viens kolektīvs bija uzrakstījis: "Mēs par lielo dzintaru!" Tā nu jautājums bija izlemts..."

Juris smej, ka sākotnējais koncertzāles nosaukums bijis "Urbānā cilpa"... Vēl arhitekts neskopojas ar komplimentiem saviem ārzemju kolēģiem, pauž apbrīnu arhitektam Folkeram Ginkem, kurš uzskata, ka arhitektūrai jābūt skaistai un pa šo laiku Liepāju ir iemīlējis no visas sirds, kā arī pastāsta to, kāpēc "Lielo dzintaru" jau šobrīd salīdzina ar Berlīnes filharmoniju.

""Lielais dzintars" jau šobrīd krietni ietekmējis pilsētas dzīvi: tās ir reālas jaunas darba vietas, pasākumi, kas piesaistīs Liepājai viesus. Ja programma būs pievilcīga, domāju, ar laiku aktīvi sāks strādāt arī Liepājas lidosta," - tā Juris Poga, kurš koncertzāli tiecas salīdzināt ar ārkārtīgi modernu ātrgaitas auto, kurā ir izcili smalka tehnika...

Ēriks Ešenvalds: "Man svētbrīdis bija vakar ģenerālmēģinājumā - jā, visi bija ģērbušies savās ikdienas drēbēs, bet telpa... Pēkšņi manām ausīm bija viegli! Pēc Lielās ģildes un citām vecā tipa koncertzālēm, kur skaņai nav kur dēties... Un tad vēl tik briesmīgi lasīt kritiķu rakstīto, kur viņi no orķestra prasa nezin kādu kvalitāti... Mīļie draugi, vispirms orķestris jāieliek telpā, kur skaņa lido, un tad prasiet kvalitāti! Orķestri spēlējuši skaisti visus gadus, tikai akustika bijusi briesmīga. "Lielajā dzintarā" skaņa lido, plūst, te sīkākā detaļa ir dzirdama, un mūzikai pēkšņi parādās skaistums, dimensija, dziļums.

"Man līst gan prieka asaras - ka to visu varu piedzīvot, gan arī skumju asaras - ka ir mūziķi, kuri aizgājuši aizsaulē, un viņiem nav bijis lemts to piedzīvot," - tā Ēriks Ešenvalds.

Ikvienam no latviešu komponistiem viņš iesaka atbraukt uz Liepāju, lai novērtētu skaņas priekšrocības: "Mums, komponistiem, rakstot mūziku, ir lieli sapņi, ideāli - mēs dzirdam to, kā tai skaņai jālido. Un tā te arī lido." Vēl sarunā komponists, būdams liepājnieks, dalās atziņās par īpašo Liepājas garu: "Ir brīži, kad esmu sajūsmā par Liepājas krāsām, kas mani atveldzē. Liepu taka, smiltis, jūra, vējš."

Bet par Liepājas orķestri viņš saka tā: "Liepājas orķestrim primārais ir emocionālais vēstījums - uz skatuves viņi šķietami ir pieauguši cilvēki, bet joprojām - ar bērna dvēseli. Atklāti, emocionāli, patiesi, tāpēc viņus klausīties - tā ir nenovērtējama dāvana."

Uldis Lipskis: "Mūsu izjūtas šobrīd var salīdzināt ar milzīgas formas skaņdarbu ar pieaugošu intensitāti: reizēm ir neticība, reizēm gribas lēkāt no prieka... Koncertzāle mums uzliek milzu atbildību. Jo tās atklāšana ir viens no gadsimta notikumiem kultūras dzīvē. Mūsu pirmā sarašana ar akustiku notika starp vakardienu un šodienu. Redzu, ka mūziķi spēlē brīvi.

Zāles fenomens ir tāds, ka mūziķiem, redzot skatītāju tūkstoti, nav jādara itin nekas papildus, lai ar skaņu piepildītu zāli, tieši pretēji. Taču mēs vēl ilgi pētīsim visas šīs unikālās akustikas iespējas.

Tie būs vairāki gadi, kamēr šo noslēpumaino, brīnumaino vietu apgūsim pilnībā. Mums priekšā ir daudz atklājumu..."

Orķestra direktors jau novērojis, ka šeit teicami skan gan stīgu kvartets, gan milzu orķestris. "Taču labāk to visu gari nestāstīt: lai visi, kas mūs klausās, atbrauc un pārliecinās paši!" Un, kā jau piedien svētku vakaram, Uldis ielūkojas tuvākas un tālākas nākotnes sapņos, kuru nav mazums...

Gunda Vaivode: "Jau iebraucot Liepājā un ieraugot pabeigto koncertzāli, bija patīkama sajūta vērot, kā ar katru minūti tā izgaismojas un patiešām atgādina īstu, skaistu dzintaru. Mūs kā rīdziniekus pārņēmusi tāda priecīga un patīkama skaudība... Zāle ir mīlīga, gaiša, mazliet līdzīga Lucernas koncertzālei, akustika ir laba.

Kad atskanēja pilnais orķestris, šķita - nu, nevar būt, ka ir tik normāla skaņa! Kā ierakstā! Tikai tagad varam apzināties, cik ļoti apzagti līdz šim esam bijuši...

Prieks par to, ka var dzirdēt katru instrumentu, bet, protams, šī iezīme arī parāda, cik svarīgi katram mūziķim prast saspēlēties ar kolēģi... Mūziķiem būs vajadzīga liela prakse, lai instrumenti saplūstu kopīgā ansamblī. Brīnišķīgi izskanēja Ērika Ešenvalda kompozīcija, Agri Engelmani klausījāmies ar patriotiskām izjūtām, Bēthovena Devītā simfonija varbūt bija paātra tempos, bet to norakstu uz kopīgo svētku noskaņu, kas šeit valda. Ir skaidrs, ka labi šeit dzīvos multimediāli projekti - ne tikai akadēmiskie. "

Juris Vaivods: "Ir liels prieks, ka Latvijā tapusi jau kārtējā tieši mūzikai domātā būve, kur mūzika var dzīvot, turklāt - visu žanru mūzika. Ērika opusā bija redzams, cik lieliski elektronika var sadzīvot ar dabisko akustisko skaņu, un šī iezīme, manuprāt, pavērs ideju durtiņas jaunajiem skaņražiem, kuri noteikti jutīsies iedvesmoti no akustikas un jau šobrīd, iespējams, redz nākotnes skaņu gleznas. Nešaubos, ka daudzi opusi tiks radīti tieši šīs koncertzāles akustikai.

Mums jāklauvē skaļi pie Rīgas pilsētas tēvu durvīm, lai turētu līdzi novadu muzikālajiem centriem.

Kamermuzicēšanas un ansambliskuma pieredze, kuru min Gunda, nāks ar laiku - akustika ir dzīva būtne; tā pati Concertgebouw lielisko akustiku ieguva tikai pēc trim četriem gadiem. Protams, laba akustika izvirza daudz augstākus uzdevumus. Ja Rīgas Lielajā ģildē mazas nebūšanas paliek nepamanītas, tad šajā koncertzālē ir citādi. Bet šobrīd "Lielā dzintara" akustika man pašam atgādina Berlīnes koncertzāli."

Ilona Rupaine: "Man jau šķiet, ka šobrīd reģionos ir pilns komplekts... Rīga un rīdzinieki, sarosieties beidzot! Ja nopietni, esam pietiekoši dažādi, katram no mums ir sava vieta un situācija, stiprās un vājās puses. Tomēr šis koncertzāļu stāsts, kas vainagojies ar trim burvīgām vietām, sniedz iespēju Latvijas muzikālajiem kolektīviem paskatīties citādi uz repertuāra veidošanas politiku reģionos. Koncertā skatījos uz pacilāto Atvaru Lakstīgalu un to, kā mūziķiem mirdz acis: pirmkārt jau tā ir laime pašiem mūziķiem - spēlēt tik burvīgos apstākļos. Manas ausis jūsmo!"

Inese Zagorska: "Ir ļoti saviļņojoši, un koncerts - Eiropas  cienīgs. Gribas apsveikt ne tikai Liepāju, bet visu Latviju, jo beidzot realizējusies trīs Latvijas koncertzāļu ideja. Uzskatu, ka ar šo brīdi sākas jauns kultūras laikmets Latvijā. Tas ir skaidrs, ka koncertzāles dzīvos ilgu mūžu. Šovakar uz skatuves bija vairāki simti mūziķu, un tas man lika aizdomāties: šādas būves nevarētu tapt, ja Latvijā viņu nebūtu! Apsveicu Liepājas mūziķus, Imantu Resni. Kultūra ir tā, kas paceļ Latviju un liek Latvijai dzīvot. Arī manām acīm patīk viss - koncertzāles apjoms, augstums, baltā krāsa, gaismas plafons - kā ceļš uz Kosmosu."