"Vienalga, cik man gadu – vai man būtu sešdesmit vai septiņdesmit gadu, ir jāmācās. Es gribētu iedvesmot jaunos mūziķus. Man patīk, ka Korejā klausītāji koncertos ir ļoti jauni. Ja Eiropā vidējais auditorijas vecums ir ap piecdesmit, sešdesmit gadiem, tad Korejā – ap trīsdesmit. Tā ir jauna auditorija – arī bērni, pusaudži nāk uz koncertiem, un es vēlos iedvesmot jauno paaudzi," intervijā Annai Veismanei stāsta korejiešu čellists Džemins Hans (Jaemin Han), kurš 23. septembrī koncertzālē "Cēsis" festivāla "Čello Cēsis" ietvaros kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri diriģenta Andra Pogas vadībā atskaņos Dmitrija Šostakoviča Pirmo čellkoncertu Mibemolmažorā op. 107.

Dienvidkorejā dzimušais neticami talantīgais čellists ir vairāku starptautiski nozīmīgu čella konkursu uzvarētājs un, lai arī vēl tikai 20 gadu vecus, jau sniedzis plašu koncertturneju dzimtajā Korejā, kā solists uzstājies kopā lieliskiem orķestriem Eiropā un sadarbojies arī ar latviešu diriģentu Aināru Rubiķi.

Anna Veismane: Kāda bijusi jūsu līdzšinējā sadarbība ar latviešu mūziķiem? Zinu, ka esat sadarbojies ar Aināru Rubiķi.

Džemins Hans: Esmu sadarbojies divreiz – gan ar Aināru Rubiķi, gan Andri Pogu. Ar Andri spēlējām Stavangerā šo pašu Šostakoviča Pirmo čellkoncertu. Esmu ļoti priecīgs, ka viņš mani uzaicināja vēlreiz un tieši uz Latviju. Lai gan pagaidām esmu saticis tikai divus mūziķus no Latvijas, man radies iespaids, ka viņu norādījumi, izpratne par mūziku ir ļoti skaidra un ir ļoti viegli sastrādāties.

Un sadarbība ar Aināru Rubiķi bija Džordžes Enesku starptautiskajā konkursā?

Tas bija uzvarētāju koncerts 2022. Gadā: mēs, visi trīs konkursa uzvarētāji, spēlējām Bēthovena Trīskāršo koncertu ar Aināru Rubiķi – tas bija ļoti jauki! Sāku piedalīties konkursos, kad man bija četrpadsmit, un Džordžes Enesku konkurss bija mans pirmais starptautiskais konkurss – bez vecuma ierobežojuma, ne tieši jaunajiem mūziķiem. Kad pieteicos, vienkārši gribēju sevi pārbaudīt. Nosūtīju video un tiku uzaicināts uz nākamo kārtu. Jā, konkursi var atvērt durvis, bet tie nav pašmērķis. Pateicoties šai uzvarai, ieguvu jaunas sadarbības iespējas – piemēram, iespēju muzicēt Latvijā.

Kā vērtējat Šostakoviča mūziku un šo čellkoncertu?

Šis ir apbrīnojams darbs, viens no maniem favorītiem. Ja man kaut kas jāizvēlas, tad izvēlos šo. Šī mūzika ir ar sarkasmu, ironiju, kā joks, bet vienlaikus – ļoti emocionāls un intīms; es to ļoti izbaudu. Es vispār klausos Šostakoviča mūziku – mani tā uzrunā.

Lasīju, ka uzaugāt mūziķu ģimenē.

Jā, bet esmu izmēģinājis dažādus instrumentus – arī klavieres, vijoli. Mani vecāki bija flautisti, tāpēc pamēģināju arī flautu, bet varbūt viens no iemesliem, kāpēc to neizvēlējos, bija tas, ka visapkārt man skanēja augstas flautas skaņas, tādēļ izvēlējos zemāku instrumentu. Es arī dzirdēju daudzus ierakstus, jo tēvs klausījās ierakstus ar Karajanu, kuru dievināja. Man bija lieliska muzikāla un radoša vide!

Man radies iespaids, ka Korejā bērni ļoti plaši apgūst mūzikas instrumentus tieši kā interešu izglītību.

Jā, tā ir – pēc pamatskolas bērni bieži dodas mācīties mūzikas instrumentus papildus, bet čells kā instruments nav īpaši populārs. Klavieres – jā, bet ne čells. Es ceru, ka bērni iemīlēs arī čellu!

Jūs joprojām studējat: kāds ir galvenais fokuss un interese šajās studijās?

Tikko pārcēlos uz Vāciju, uz Kronbergas akadēmiju, kur studēju pie jauna pedagoga Wolfgang Emanuel Schmidt. Daudz varu mācīties no viņa. Kronberga akadēmijā ir daudzi ļoti spēcīgi stīgu instrumentu mūziķi, arī pianisti. Vienalga, cik man gadu – vai man būtu sešdesmit vai septiņdesmit gadu, ir jāmācās. Es gribētu iedvesmot jaunos mūziķus. Man patīk, ka Korejā klausītāji koncertos ir ļoti jauni. Ja Eiropā vidējais auditorijas vecums ir ap piecdesmit, sešdesmit gadiem, tad Korejā – ap trīsdesmit. Tā ir jauna auditorija – arī bērni, pusaudži nāk uz koncertiem, un es vēlos iedvesmot jauno paaudzi.