Tiešraidē no Rīgas Doma skan koncerts "Vasks un Vona-Viljamsa "Jūras simfonija"". Kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski vadībā koncertā piedalās arī somu soprāns Silja Ālto, baritons Rihards Millers un Valsts Akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji.

Komponists Pēteris Vasks skaņdarbu Musica serena raksturo kā "nostalģisku rudens ainavu, jēgpilnu, mierpilnu apjausmu". Nošurakstā ievīts miers, ko cilvēks spēj piedzīvot, vien pilnībā ļaujoties saplūsmei ar dabu. Savukārt Vons-Viljamss pēc skaita pirmo, taču nenumurēto "Jūras simfoniju" komponē sešus gadus, un, lai arī pēc tās seko vēl astoņi spilgti un daudzveidīgi žanra paraugi, jūras spēkam un varenībai veltītais opuss ir dažādos aspektos ir arī monumentālākais.

***

Pēteris Vasks par Tarmo Peltokoski: "Vienkārši trūkst vārdu vai atkal to būs daudz par daudz, lai izteiktu, kas tas ir par brīnumu – Tarmo, šis jaunais somu puisis. Šķiet, viņš no kosmosa atlidojis šeit – trūkst vārdu, lai izteiktu sajūsmu un apbrīnu par to, kāds viņā ir apbrīnojams spēks! Orķestris pamatā ir liels mūziķu pulks, kurš spēlē tā, kā viņus vada, kā viņus diriģē un dod impulsu. Un tas, kā Tarmo mūsu Nacionālajam orķestrim viņa inaugurācijas koncertā Cēsīs iedeva šo impulsu  – protams, pēc rūpīga un nopietna mēģinājuma procesa, jo viņš ir ļoti prasīgs, principiāls... Dzirdēju, kāds mūsu orķestrim ir pianissimo! Kādas negaidītas nianses! (..) Dvēsele lido kopā ar orķestri, kad to diriģē šis jaunais somu puisis Tarmo. Tā mums ir tāda dāvana! Uz jebkuru viņa koncertu jābūt klāt visiem, kas vien var būt, jo tādi brīnumi nenotiek bieži. 22 gadus vecs jauneklis, kurš spēj orķestrim iedvest tādu dzīvību, tādu enerģiju – tas ir kaut kas neparasts!"

Pēteris Vasks par savu Musica serena: Man vizualizējas tāda rudens ainava: kad lapas nobirušas, tu ej kādā tālā pastaigā un pēkšņi ieraugi ko tādu, ko brīdī, kad viss plauka un ziedēja, tu neredzēji, bet tagad pēkšņi paveras jauni apvāršņi un tu par to priecājies, par to brīnies – nekad nedrīkst zaudēt brīnīšanās sajūtu sevī! Bet nu redz, šad un tad pieķeru sevi, ka mēģinu skaidrot mūziku – tai pašai jāizstāsta viss. Bet te ir tā rudens gaisma, kas ir savādāka nekā citas gaismas, bet ir tik skaista un tik sevišķa. Šo skaņdarbu veltīju savam draugam – somu diriģentam Juham Kangasam dzimšanas dienā. Tā vienkārši ir mīlestības pilna dāvana, un tiem, kas to klausās, lai tā noglāsta dvēseli, lai noglāsta mūs: tik bieži mēs esam noguruši, tik bieži – noskumuši, nelaimīgi un dusmīgi... To visu projām! Lai mūzika paceļ virs zemes!  Jo tas taču ir mūzikas uzdevums – pacelt pāri reālajai dzīvei, kurā mēs dzīvojam: mūzika mums dod tādus laimes brīžus, kad tas viss ir prom, tavai dvēselei ir spārni un tā var lidot."