"Mans vectēvs bija profesionāls gleznotājs, tāpat arī divi mani onkuļi. Uzaugu ar dažāda veida mākslu sev visapkārt. Īpaši sevī jūtu interesi par glezniecību – joprojām eju uz muzejiem, ceļojot vienmēr cenšos apmeklēt vismaz vienu muzeju. Katrā brīvajā brīdī gleznoju. (..) Pirmkārt esmu čellists, bet man ir ļoti svarīgi radīt dažādos veidos, tāpēc esmu ļoti aizrāvies ar gleznošanu un fotografēšanu," intervijā Annai Veismanei stāsta kolumbiešu čellists Santjago Kanjons-Valensija, kurš 23. septembrī koncertzālē "Cēsis" festivāla "Čello Cēsis" ietvaros kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri diriģenta Andra Pogas vadībā atskaņos Kamila Sensānsa Pirmo čellkoncertu laminorā op. 33. 

Santjago Kajons-Valensija ir spilgts solists, komponists, jaundarbu pasūtinātājs, ierakstu mākslinieks, gleznotājs un fotogrāfs. "Tehniski nevainojams," kā viņu raksturo The Strad. 2022. gada BBC Next Generation mākslinieks dzimis Bogotā 1995. gadā un kā solists orķestrī debitējis sešu gadu vecumā kopā ar Bogotas Filarmónica. Viņš kļuvis par izcilu mūziķi, kas tiek slavēts kā "mākslinieks, no kura skaņa un tekstūra plūst ar vieglumu un autentiskumu" (The Whole Note) un "viens no daudzsološākajiem jaunajiem čellistiem" (Forbes Colombia). Viņš ir daudzu prestižu čella konkursu laureāts un jau spēlējis kopā ar izciliem orķestriem un lieliskiem diriģentiem, tai skaitā ar Andri Pogu.

Anna Veismane: Vai esat jau muzicējis ar diriģentu Andri Pogu? Vai tas bija kopā ar Dienvidvācijas Radio Simfonisko orķestri?

Santjago Kanjons-Valensija: Jā, Štutgartē spēlējām tieši Sensānsa čellkoncertu un esmu priecīgs to atskaņot vēlreiz Latvijā.

Kādā senākā videoierakstā  redzēju jūs spēlējam, kad jums bija tikai seši gadi. Kā tas nācās, ka sākāt spēlēt čellu tik agri?

Nāku no mūziķu ģimenes, tādēļ tas ir likumsakarīgi: lai gan vēlme spēlēt bija mana izvēle, nejutu nekādu spiedienu, ģimene mani ļoti atbalstīja. Mana mamma ir čelliste un arī pirmā skolotāja. Esmu pateicīgs, ka jau agri man bija iespēja spēlēt solo ar orķestriem.

Kādas ir izglītības iespējas jauniem mūziķiem Kolumbijā? Vai ir labas mūzikas skolas, vai tomēr apmācība vairāk notiek individuāli?

Jā, mums ir konservatorijas un tagad arī tādas jaunas iniciatīvas kā jauniešu akadēmijas vai jauniešu orķestri. Kad biju bērns, bija tikai konservatorijas – nebija tik daudz iespēju pirmajā līmenī. Tādēļ mana izglītība  līdz desmit gadu vecumam bija privātā kārtā pie  Henrika Zarzicka (Henryk Zarzycki) un pie manas mammas. Pēc tam jau sāku daudz ceļot. Tā ka mana pieredze veidojusiesplašāka ne tikai Kolumbijā.

Esat piedalījies neskaitāmos konkursos: vai tie bijuši kā atspēriena punkts starptautiskai karjerai?

Jā, kā daudziem mūziķiem, lai uzsāktu profesionālu karjeru, konkursi palīdz. Mans pirmais lielais konkurss bija 11 gadu vecumā, un tad arvien vairāk un vairāk – Čaikovska, Karlo Prieto (Carlos Prieto), Kazāla konkursi, bet pēc tam sajutu, ka pietiek. Tagad esmu priecīgs [vienkārši] muzicēt – spēlēt savu čellu un ceļot.

Kāds instruments ir jūsu rīcībā? Mēģinājumā pamanīju, ka tam ir jūtīga un reizē ļoti rezonējoša skaņa.

Tas ir jauns instruments: amerikāņu būvnieks Viens Beraks (Wayne Burak) to būvējis 2007. gadā, bet tieši man to pielāgojis kolumbiešu draugs Alesandro Alverī.

Kā radāt savu īpašo čella balsi? Pēc kādas skaņas tiecaties?

Katram čellistam ir savs spēles veids un savas attiecības ar skaņu. Svarīgākais ir instruments, kas tev atbilst. Tehniski var spēlēt uz jebkura čella, bet mēs labi zinām, ka ir īpaši čelli, īpaši lociņi, kurus sajūtam kā savus. Un tam, lai iegūtu savu skaņu, ir milzīga nozīme! Esmu priecīgs, ka mans čells atsaucas tam, ko vēlos darīt, jo skaņu vispirms dzirdu savā galvā, un tad caur čellu to sūtu tālāk klausītājiem.

Jūs arī komponējat un gleznojat, tāpat aizraujaties ar fotografēšanu. Kā šīs radošās sfēras savienojat?

Interese par vizuālajām mākslām man nāk no bērnības: mans vectēvs bija profesionāls gleznotājs, tāpat arī divi mani onkuļi. Uzaugu ar dažāda veida mākslu sev visapkārt. Īpaši sevī jūtu interesi par glezniecību – joprojām eju uz muzejiem, ceļojot vienmēr cenšos apmeklēt vismaz vienu muzeju. Katrā brīvajā brīdī gleznoju. Tieši pirms brauciena uz Latviju spēlēju divus koncertus Kolumbijā no sava jaunākā albuma Ascenso, kam radīju skatuves noformējumu ar savām gleznām. Tas bija koncerts un izstāde reizē... Pirmkārt esmu čellists, bet man ir ļoti svarīgi radīt dažādos veidos, tāpēc esmu ļoti aizrāvies ar gleznošanu un fotografēšanu.

Kā ar kompozīciju? Rakstāt visvairāk sev – solo čellam?

Rakstu sev, jā. Komponēšana sāka mani interesēt salīdzinoši nesen, daudz vēlāk nekā vizuālā māksla. Tas man tomēr ir kas jauns, bet man patīk eksperimentēt: rakstu arī čellam un elektronikai – ar to arī nodarbojos brīvajā laikā.