14. janvārī Lielajā ģildē izskanēja koncerts “Sibēliusa Pirmā un Rahmaņinova Otrais”, kurā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris pirmoreiz muzicēja jaunā somu diriģenta Tarmo Peltokoski vadībā, atskaņojot Riharda Vāgnera operas “Tannheizers” uvertīru, Žana Sibēliusa Pirmo simfoniju un Sergeja Rahmaņinova Otro klavierkoncertu, kurā solists bija Londonā dzīvojošais krievu pianists Antons Ļahovskis.

Tarmo Peltokoski 21 gadu vecumā jau ir kļuvis par pasaulē zināmu uzlecošo zvaigzni. 2018. gadā fonds Pro Musica nosauca Peltokoski par gada jauno mūziķi. 2021. gada jūnijā diriģents izpelnījās atzinību, Vācijā debitējot ar Brēmenes Vācu kamerfilharmoniju. 2021./2022. gada sezonā 21 gadu vecais diriģents pirmo reizi ieņems vietu uz Berlīnes skatuves ar Berlīnes Komiskās operas orķestri, Frankfurtes Radio simfonisko orķestri, kā arī piedalīsies Šveices festivālā Septembre Musical MontreuxVevey kopā ar Bāzeles kamerorķestri un Solu Gabetu. Turklāt Tarmo Peltokoski savā pieredzē pirmo reizi diriģēs visu “Nībelunga gredzena” ciklu festivālā Eurajoki Bel Canto Somijā.

Tarmo Peltokoski uzsāka mācības 14 gadu vecumā ar emeritēto profesoru Jormu Panulu. Šobrīd studijas turpina ar Sakari Oramo Sibēliusa akadēmijā; diriģentu skolojuši arī Hannu Lintu un Juka Peka Saraste. Līdztekus būdams atzīts pianists, Tarmo Peltokoski pilnveido klavierspēles prasmes Sibēliusa akadēmijā ar Anti Hoti. Līdztekus diriģēšanas un klavierspēles studijām Tarmo apguvis arī kompozīciju un aranžiju, īpaši iemīļojis muzikālo komēdiju un improvizāciju

Koncerta starpbrīdī - intervijas ar orķestra mūziķiem, pianistu Antonu Ļahovski un diriģentu Tarmo Peltokoski.

Mūsu orķestra mūziķi un arī klausītāji ir ļoti priecīgi par iespēju ar Jums tikties  pie LNSO diriģenta pults.  Vai šī ir Jūsu pirmā saskare ar Latviju?

Jā, tā ir. Nekad iepriekš šeit neesmu bijis. Te ir jauki un esmu laimīgs dzirdēt, ka cilvēkiem šeit par mani ir prieks.

Programma ir ļoti skaista un ļoti populāra. Vai šim koncertam to izvēlējāties pats? Vai tas bija rosinājums no orķestra puses?

Visi skaņdarbi ir manis izvēlēti. Koncertprogrammas lielais „vērsis” ir Sibēliusa Pirmā simfonija, ko es vēlējos iekļaut programmā kā somu diriģents. Sibēliuss ir somu mūzikas vizītkarte,  pēc tās mūs pasaule pazīst, un Latvijas orķestrim Sibēliuss arī ļoti labi piestāv. Šai mūzikai piemīt zināms slāviskums, tajā jaušamas dažas Čaikovska mūzikas atbalsis.

Rahmaņinova Otro klavierkoncertu es diriģēju pirmoreiz. Vienmēr esmu gribējis to nodiriģēt, gaidīju izdevību, un tagad man tā radās. Man šķiet, ka tas ir romantiskākais klavierkoncerts, kāds jelkad ir uzrakstīts.

Tas ir arī skaņdarbs, ko orķestris izprot ļoti dziļi, un tas ļoti labi sader kopā ar Sibēliusu! Savukārt, kā šīvakara uzstāšanās pirmo skaņdarbu es izraudzījos Riharda Vāgnera uvertīru operai „Tannheizers,” jo orķestri to koncertos nespēlē pārāk bieži., taču šī mūzika labi iederas programmās.

Es pats esmu liels Vāgnera mūzikas fans, un viņa mūzikai manā dzīvē ir milzīga nozīme. Tāpēc, kad man tiek dota pilna rīcības brīvība, es izvēlos koncerta uvertīrai viņu.

Zināt, ka Rīga ir viena no Vāgnera pilsētām. Rīgas pilsētas teātrī Vāgners divus gadus strādāja par kapelmeistaru.

Jā, es to zinu, kaut arī par to neiedomājos, kas izvēlējos sava koncerta programmu.

Jūs esat ļoti jauns diriģents. Savā ziņā tik jauns diriģents pie Latvijas pirmā orķestra diriģentu pults ir diezgan retums, ja vien tas, teiksim, nav saistīts ar kādu diriģentu konkursu. Zināms, ka daudzi vēlākie diriģenti ir izjutuši vēlēšanos diriģēt jau ļoti agri, pat bērnībā, piemēram kā Mariss Jansons savu rotaļu orķestri. Bet kad šī interese pamodās jūsos?

Es sāku spēlēt klavieres, kad man bija 8 gadi. Bet 11 gadu vecumā es atklāju Vāgnera lielo nozīmi manā dzīvē. Es mēģināju spēlēt viņa mūziku uz klavierēm, bet tas neizklausījās diezcik labi.

Kā Jūs atklājāt Vāgneru?

Es sērfoju pa You Tube….un tad, pēkšņi izdzirdēju pēdējās divas minūtes no operas „Zigfrīds” mūzikas. …. Tas bija apdullinoši….Es sapratu, ka šī mūzika ir manas dzīves jēga.

Un pilnīgi loģiski nonācu līdz atziņai, ka man jāsāk diriģēt. Esmu  laimīgs un pateicīgs liktenim, ka esmu piedzimis Somijā. Jo mums ir tāds Jorma Panula, kuram šogad apritēs 92 gadi, bet viņš joprojām pasniedz diriģēšanu! Uz es pie viņa sāku mācīties, kad man apritēja 14 gadu. Tā ka šobrīd varu justies jau „vecs”.

Patiesībā Jūs tāds varat justies, jo pārsteidzošā kārtā, esat ķēries pie Vāgnera operu tetraloģijas!

Jā, man ir šāds projekts Somijā. Pagājušajā rudenī esmu iestudējis Vāgnera operas „Reinas zelts” un „Valkīra,” tagad norit ļoti intensīvs darbs pie „Zigfrīda,” kuru diriģēšu martā.

Tagad tāds ļoti personisks jautājums. Vai tiesa, ka Jūsu dzīslās rit somu un filipīniešu asinis?

Jā, mana māte ir no Filipīnām, bet tēvs – ir soms. Un mani vecāki nav mūziķi.

Tad Jums nemaz nav muzikālās „aizmugures”?

Vecmāmiņas mājās bija klavieres, par kurām es izrādīju lielu interesi. Tāpēc arī sāku tās mācīties spēlēt.

Pirms brīža teicāt, ka Rahmaņinova Otro klavierkoncertu atskaņosit pirmoreiz. Vai kā pianists to neesat spēlējis?

Jā, kā pianists esmu to spēlējis, un tāpēc arī gaidīju šo brīdi, kad varēšu to beidzot arī nodiriģēt, un nu tas ir noticis!

Jūsu karjera attīstās ļoti strauji.  Tik jaunos gados tas ir ļoti augsts lēciens. Pirms pāris gadiem lasīju, ka „nevis bārdains soms, bet gan 19 gadus vecs jauneklis stāšoties pie….., un šajos 19 gados viņam jau ir aģentūra!” Kā tas notika, ka Jūsu karjera uzņēma apgriezienus tik agri jau ar īstu vētras spēku?

Man laikam negribētos izteikt kādus apgalvojumus par diriģēšanas biznesa pusi. Aģentūras nodarbojas ar to, ko nodarbojas, bet es daru savu darbu. Diemžēl, lai mūziķis turētos augstā līmenī, kādam ir jārūpējas par viņa karjeru. Tas ir fakts.

Un tu teorētiski vari būt vislabākais pianists pasaulē, neviens nepieklauvēs pie Tavām durvīm, aicinot uzspēlēt kopā, piemēram, ar Berlīnes Filharmoniķiem. Tā nu tas ir. Bet par aģentu un aģentūras lietām es tiešām nezinu pārāk daudz…

Šobrīd Jūs esat klavieru un diriģēšanas klases students.

 Jā, es oficiāli studēju Sibēliusa Mūzikas akadēmijā profesora Sakari Oramo diriģēšanas klasē. Viņš ir BBC simfoniskā orķestra galvenais diriģents Londonā un arī viņa diriģēšanas skolotājs ir Jorma Panula.

Un kā ir ar kompozīciju, aranžēšanu un citām muzikālām interesēm?

Es esmu komponējis diezgan daudz, īpaši, kad biju jaunāks.  Tagad vairs ne tik daudz. Piemēram, pagājušajā gadā es uzrakstīju divus skaņdarbus. Man patīk komponēt. Tas man ir sava veida hobijs.

Tā ir akadēmiska vai neakadēmiska mūzika, ko komponējat?

Ko jūs domājat ar akadēmisko mūziku?

Nu to, kas nav roks un popmūzika!

Divus skaņdarbus man pasūtīja draugi, kas muzicē stīgu kvartetā. Viņiem sakomponēju darbu, kas tika pirmatskaņots mūzikas festivālā Somijā. Un pēc tam sacerēju opusu flautai ar klavierēm, ko man pasūtināja draugs. Šis, skaņdarbs, tiks, cerams, pirmatskaņots šogad.

Ko es varu teikt par stilu, kādā komponēju! Tas ir kaut kas starp Māleru, Rahmaņinovu, Korngoldu, Ralfu Voanu Viljamsu ar džeza ietekmēm.

  Un vēl man patīk likt cilvēkiem smieties. Esmu kopā ar draugiem veidojis diezgan daudz muzikālās komēdijas projektu.

Man šķiet, ka arī koncertzālē ir ļoti svarīgi ienest savu devu jautrības un ne vienmēr būt nopietniem. Nopietniem jābūt, kad spēlējam Vāgnera „Tristānu un Izoldi.” Bet man patīk radīt cilvēkos jautrību un to es noteikti turpināšu darīt arī uz priekšdienām.

Kas tā ir par muzikālo komēdiju: - teātris vai atsevišķi priekšnesumi?

Ir bijis dažādi. Gan skeči, gan, piemēram, Rapsodijas blūza stilā atskaņojums klavierēm un klarnetei, piepildot to ar teatrāliem elementiem, piemēram, nokrītot no krēsla, ēdod banānu, bet nepārtraukti darbojoties, imitējot mūziķus uz skatuves. Dažādus mūziķus. Jūs varat izdomāt un darīt jebko, ja vien gribat.

Tie ir publiski priekšnesumi, vai dalāties ar tiem internetā?

Tie ir gan publiski, gan atrodami arī onlinā.

Gan Sibēliusa 1.simfonija, gan Rahmaņinova 2.klavierkoncerts ir viena laika darbi. 19./20.gs mijas skaņdarbi. Kad vakar klausījos Rahmaņinova klavierkoncerta mēģinājumu, jūs vienā no epizodēm likat mūziķiem iedomāties debesu vārtu atvēršanos, un ar šādu dievišķības sajūtu spēlēt attiecīgo mūziku. Kādas ir jūsu muzikālās iztēles ainavas, piemēram, attiecībā uz Sibēliusa Pirmo simfoniju?

Šī ir ļoti svarīga tēma. Jo Sibēliusa mūziku cilvēki vienmēr ir gribējuši padarīt programmatisku. Jā, mēs saskatām dažādas lietas, mēs iedomājamies dažādas lietas. Un Sibēliusam vienmēr ir jautāts – ko tas nozīmē? Ko Jūs ar to esat domājis? Bet Sibēliussienīda šādus jautājums. Viņš nekad uz tiem nevēlējās atbildēt. Un tā ir ar daudziem komponistiem, varbūt, izņemot Māleru vai Rihardu Štrausu.

   Sibēliuss teica, ka mūzika sākas tur, kur beidzas vārdi. Ja vien viņš būtu gribējis izteikties vārdos, viņš to noteikti darītu. Bet viņš tā vietā rakstīja mūziku. Protams, man ir savas iztēles ainas. Taču, ne tik daudz attiecībā uz šo Sibēliusa simfoniju. Tā ir mūzika un nekas cits. Un tā ir tik bagāta savā izteiksmībā.

Iespējams, ka mani salīdzinājumi mūziķiem palīdz izprast skaņas, varbūt viņus iedvesmo, bet drīzāk ar tiem es vēlos mēģinājumam piešķirt kādu smaidošāku niansi, atslābināt mūziķus. Varbūt likt viņiem mazliet iesmieties, lai darbs neaiziet pārāk lielā nopietnībā. Jo, patiesībā, es neticu, ka viņu spēle veidotos daudz citādāka, lai ko es sacītu. Mūzika ir kaut kas viens, vārdi ir kas cits. Un tie nav salīdzināmi.