Tiešraidē no Rīgas Sv. Pētera baznīcas "Klasikas" vilnī skan 24. Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla koncerts "Pasaules pirmatskaņojumi".

Koncertā piedalās Valsts akadēmiskais koris "Latvija", Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga un diriģents Māris Sirmais.

Programma:

ES TEVI LŪDZU, DIEVS – Raimonds Tiguls | Juris Rubenis

TRIPTIHS – Irīna Mihailovska | Mateja un Lūkas evaņģēlijs

GLORIA – Pēteris Butāns | liturģiskais teksts

CARMEN SIBYLLAE. Ecloga IV – Anna Ķirse | Vergilijs, 4. Ekologa

***

RAIMONDS TIGULS dzimis 1972. gada 5. decembrī Talsos. Raimonds Tiguls ir komponists un producents. Beidzis Talsu Mūzikas skolas klavieru klasi. 1992. gadā absolvējis Ventspils Mūzikas vidusskolas mūzikas teorijas nodaļu. Studējis kompozīciju Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā pie profesora Pētera Plakida, absolvējis 1995. gadā. Kļuvis pazīstams kā ambientās un elektroniskās mūzikas pārstāvis, vairāku mūzikas albumu autors un producents, komponējis teātra un kino mūziku. Starptautisku ievērību guvuši izdevniecības UPE klajā laistie albumi Moonlight Sound Design un De Angelis, ko izdevusi arī Vācijas ierakstu kompānija ZYX Music. Laikā no 2000. līdz 2007. gadam albums Moonlight Sound Design tiražēts vairāk nekā 20 mūzikas izlasēs Vācijā, Šveicē un Beniluksa valstīs. 2007. gadā piedalījies projektā "Lībiešu krasts – Gotlande". 2008. gadā nodibinājis mūzikas izdevniecību SIA Moonlight Sound Design, 2010. gadā – Pasaules mūzikas un mākslas fondu un ir tā valdes priekšsēdētājs. 2011. gadā sadarbībā ar Islandes un Gotlandes mūziķiem klajā nācis albums Islands (Salas). Kopš 2012. gada Pasaules mūzikas un mākslas fonds organizē ikgadējus koncertus Tiguļkalnā, komponista dzimtajā Talsu pusē. Komponista mūzika ir skanējusi arī vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos. 2013. gadā XXV vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku noslēguma programmā debitēja viņa skaņdarbs Dod, Dieviņi, bet 2014. gadā Rīgas svētkos ceļu pie klausītājiem uzsāka skaņdarbs "Lec, saulīte". Vairākkārt ieguvis Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvu: nominācijā labākais instrumentālās mūzikas albums (Bay Lounge, 2003; "Zaļš. Balts. Zils", 2007; "Vēstule Ziemassvētkos", 2009) un labākais mūsdienu tautas mūzikas albums ("Zaļš. Balts. Zils", 2007). 2004. gadā saņēmis Autortiesību bezgalības balvu par tautas mūzikas popularizēšanu.

"ES TEVI LŪDZU, DIEVS" - skaņdarbs korim a cappella  (soliste - Irīna Mihailovska, soprāns)

Darbs vēsta par mūsu dzīves zvaigžņotajām debesīm un par vienīgās dzīves zvaigznes meklējumiem. Muzikālajā stāstā skanisko rakstu, ainavu veido kora dziedājums, kas sevī nes dziesmai būtisko laika dimensiju – melodisko “horizonta” līniju; ceļš pretī horizontam attīra prātu un sniedz apskaidrību par garīgo ceļojumu. Tas nomierina cilvēku satricinājumos un dzīves pārmaiņu brīžos. Tas palīdz saskatīt dzīvi kā ceļu, svētceļojumu. Un cilvēki saprot, ka viņi ir nevis cilvēciskas būtnes uz garīga ceļa, bet garīgas būtnes uz cilvēciska ceļa.

Es Tevi lūdzu, Dievs, ienāc manī caur Jēzu, Tavu Dēlu.
Es Tevi lūdzu, Dievs, izkop manu dvēseli.
Es Tevi lūdzu, Dievs, atļauj man sadzirdēt Tavu balsi manā ikdienā.
Es Tevi lūdzu, Dievs, lai manā dzīvē notiek tikai tas, ko Tu gribi.
Es Tevi lūdzu, Dievs, palīdzi man sakārtot manu iekšējo pasauli.
Palīdzi man saprast, Dievs, kas man jādara.
Es gribu dzīvot kopā ar Tevi pasaulē, Dievs.
Iemāci man skatīties uz pasauli ar Tavām acīm, Dievs.
Padari, Dievs, mani par Tavu bērnu,
Sakārtot manu pasauli palīdzi man, Dievs.
Es Tevi lūdzu, Dievs, vadi mani ar savu Garu.
Es Tevi lūdzu, Jēzu, ienāc manī un dzīvo caur mani.

***

IRĪNA MIHAILOVSKA dzimusi 1988. gadā Daugavpilī. Muzikālās gaitas sāka jau agrā bērnībā: vispirms apguva klavierspēli, bet vēlāk nolēma muzikālo apmācību turpināt kora klasē pie skolotājas Vandas Drobiševskas. Tajā laikā tapa Irīnas pirmās komponētas dziesmas – Draugu dziesma (1999) un Ave Maria (2003), ar kurām Irīna ieguva 1. vietu Jauno izpildītāju konkursā. Daugavpils Mūzikas vidusskolu Irīna absolvēja divās specialitātēs – diriģēšanas un mūzikas teorijas klasē. Nozīmīga loma šajā laikā bija kompozīcijas stundām pie Gundegas Šmites un Aivara Broka. 2007. gadā uzsāka studijas Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā, Kordiriģēšanas nodaļā pie profesora Jāņa Zirņa, taču 2008. gadā pārgāja uz Etnomuzikoloģijas nodaļu, ko absolvēja 2011. gadā. Nozīmīgu lomu viņas dzīvē ieņēma Rīgas Svētā Alberta baznīcas jauktais koris, ko viņa vadīja no 2008. līdz 2017. gadam. Līdztekus šajā baznīcā pildot galvenā ērģelnieka pienākumus, viņai bija iespēja iepazīt ilggadējā diriģenta, ērģelnieka un komponista Mamerta Celminska darbus, kas iedvesmoja komponēt garīga satura skaņdarbus korim un ērģelēm. Šajā laikā tapa trīs mesas – Adventa Mesa, Ziemassvētku Mesa un Lieldienu Mesa –, kas veltītas Svētā Alberta draudzes korim, kā arī virkne garīgu dziesmu. Lielu devumu komponistes profesionālajā pilnveidē ieņem vokālā grupa Anima Solla, kuras sastāvā viņa darbojās sešus gadus. Šis laiks ļāva apgūt jaunas zināšanas ansambļa skanējuma specifikā, ko vēlāk izmantot, rakstot dažādas tautasdziesmu apdares un skaņdarbus vokālajiem ansambļiem.

Kopš 2012. gada Irīna Mihailovska ir Valsts akadēmiskā kora Latvija kora māksliniece. Dziedot profesionālā kolektīvā, cilvēka balss iespējas ir iepazītas visā tās krāšņumā. 2015. gadā pēc Valsts akadēmiskā kora Latvija pasūtījuma koncertciklā Latvijas komponisti Latvijas simtgadei tika radīta dziesma Uguns rituāls. Šī dziesma tika iekļauta arī koncertcikla noslēguma dižkoncertā 2018. gada 4. maijā Latvijas Nacionālās bibliotēkas ātrijā. 2017. gadā Irīna Mihailovska piedalījās jauno komponistu kompozīcijas konkursā Musica Sacra Nova 2017, kur ieguva Ķelnes arhibīskapa speciālbalvu par labāko 4–6 balsu jauktā kora dziesmu Libera me, Domine. 2018. gadā Irīna Mihailovska piedalījās tautas deju jaundarbu konkursā, kur viņas un horeogrāfes Rūtas Lauces radītā deja Dvēselīte ieguva godpilno 2. vietu. 2019. gada Latvijas Nacionālā kultūras centra rīkotajā jaundarbu konkursā dziesma sieviešu korim Ticība ieguva 3. vietu. Šajā projektā tika veidots labāko kordziesmu krājums, kurā tika iekļautas četras viņas kompozīcijas.

TRIPTIHS, skaņdarbs korim a cappella (solistes - Marika Austruma (soprāns) un Zane Zilberte (alts))

Skaņdarba idejas pamatā ir pārdomas par Ziemassvētku brīnumu – Jēzus piedzimšanu. Šis skaņdarbs aicina ielūkoties notikumos pirms Jēzus piedzimšanas. Pirmās divas triptiha daļas vēsta par bailēm no nezināmā un ticību Dieva plānam. Sava dzīves ceļa apzināšanās. Apjausma, ka mūsu prāts nespēj līdz galam izprast mūsu dzīves ceļu, pārdzīvojumus un to nozīmi augstāka mērķa vārdā. Visa pamatā ir ticība Dieva varenībai un spēja ieiet nezināmajā ar prieku un paļāvību. Pirmajās daļās atainotā cilvēciskā cīņa sasaucas ar trešajā daļā izmantoto Jēzus Kalna sprediķa pasludinājumu: Jūs esat zemes sāls un pasaules gaisma! Kalna sprediķis ir augstākais punkts Jēzus dzīvē, kad Viņš, Dieva Dēls, pieņem savu dzīves ceļu, savu aicinājumu ar paļāvību un dievišķu gara spēku sludināt ļaudīm mīlestības mācību. Skaņdarbā ir savijušās gan Pētera Čaikovska un Sergeja Rahmaņinova kora mūzikas iedvesmotas, gan krievu pareizticīgo un katoļu dziedājumu intonācijas. Kompozīcijā izmantotais teksts ir ņemts no Bībeles sinodālā tulkojuma krievu valodā.

***

PĒTERIS BUTĀNS dzimis 1942. gada 22. augustā Daugavpilī. 1960. gadā pabeidza Daugavpils Mūzikas vidusskolu, tālaika Latvijas Valsts konservatorijā 1965. gadā absolvēja Kordiriģēšanas nodaļu pasniedzēja Imanta Kokara vadībā. Pēc studijām Pēteris Butāns atgriezās dzimtajā Daugavpilī, kur profesionālo darbību turpināja līdz 1980. gadam. Darba lauks šajā periodā bija ļoti plašs: mūziķis bijis Daugavpils Pedagoģiskā institūta Mūzikas katedras asistents, Daugavpils Mūzikas vidusskolas teorētisko priekšmetu pedagogs, Daugavpils Centrālā kultūras nama pūtēju orķestra diriģents. Strādājot ar pūtēju orķestri, strauji attīstījās viņa interese par jaunradi. Tika veidoti dažādu stilu un žanru skaņdarbu aranžējumi pūtēju orķestrim. Pakāpeniski tika izkoptas kompozīcijas iemaņas un rosināta interese par nopietnu kompozīcijas studiju nepieciešamību. No 1981. līdz 1983. gadam Pēteris Butāns bija Rīgas 3. internātskolas pūtēju orķestra diriģents, un tālākais ceļš viņu aizveda uz Tukumu, kur no 1984. līdz 1986. gadam mūziķis vadīja Tukuma pūtēju orķestri un strādāja par pedagogu Kandavas Mūzikas skolā. Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas kompozīcijas nodaļā mūziķis iestājās 1986. gadā un to absolvēja 1990. gadā pasniedzēja Pētera Plakida kompozīcijas klasē. 1993. gadā Pēteris Butāns kļuva par Latvijas Komponistu savienības biedru. Pētera Butāna mūzikai ir raksturīga liriski ekspresīva un padziļināti meditatīva izteiksme. Nereti vērojama pievēršanās arī humoristiski teatrālu un pat grotesku tēlu izpausmei, tādējādi mākslinieciski modelējot sava laika dzīvi visā tās daudzveidībā. Valsts akadēmiskajam korim un tā izlolotajam Starptautiskajam garīgās mūzikas festivālam ir īpaša nozīme Pētera Butāna radošajā daiļradē un komponista atpazīstamības veicināšanā. Komponists plašāku atpazīstamību ieguva 1999. gadā, kad II Starptautiskajā garīgās mūzikas festivālā tika pirmatskaņota viņa mesa Libera me, Domine. 2003. gadā tai sekoja Kora simfonija, kas arī pirmatskaņota garīgās mūzikas festivālā un par ko tajā pašā gadā komponists saņēma laikraksta Diena Gada balvu kultūrā. Un tad jau maisam gals bija vaļā... 2004. gadā Pēteris Butāns saņēma augstāko Latvijas klasiskās mūzikas apbalvojumu – Lielo mūzikas balvu – par skaņdarbu Lux Aeterna. Komponists par sevi saka: “Es turos pie pozīcijas, ka nevar tikai gaidīt iedvesmu, nekā nedarot. Ir jāpiestrādā. Ne velti teiciens, ka vajadzīgi deviņdesmit deviņi procenti darba un viens procents talanta, ir patiess. Idejas briedinu ilgi: staigāju, domāju, sēžu pie teksta, pie klavierēm. Samīcu daļas, bet teksts izsauc asociācijas formai, atskaņotājiem. Galvenajos vilcienos jājūt arhitektonika, sīkumi var mainīties.” Komponists aizgājis mūžībā 2020. gada 28. jūnijā 77 gadu vecumā.

GLORIA, opuss jauktajam korim un orķestrim

Šī darba ceļš līdz Garīgās mūzikas festivālam ir nedaudz atšķirīgs. Ierasti Valsts akadēmiskā kora "Latvija" mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais uzrunā komponistus radīt darbus kādam festivāla koncertam, bet šajā reizē opuss bija radīts jau agrāk: komponista paša iekšējo sajūtu mudināts un izlolots, tas pacietīgi gaidīja darbagalda atvilktnē.

2020. gada 10. janvārī Ventspils koncertzālē "Latvija" Pēteris Butāns, baudot krievu pareizticīgo tradicionālo dziedājumu koncertu Valsts akadēmiskā kora "Latvija" izpildījumā, sajuta sevī aicinājumu pēc daudzu gadu pārtraukuma dāvāt opusu korim ar īpašu lūgumu to atskaņot Starptautiskajā garīgās mūzikas festivālā. Opuss tika iekļauts 24. Starptautiskā garīgās mūzikas festivāla programmā, kas izskan šovakar.

Varētu šķist, ka šis opuss ir kāda lielāka programmatiska skaņdarba daļa, taču, pēc komponista paša vārdiem, tas ir pilnasinīgs, patstāvīgs un emocionāli neatkarīgs, garīgs piedzīvojums jauktajam korim, orķestrim un tā klausītājiem. "Gods Dievam augstībā, Un miers virs zemes, Un cilvēkiem ir labs prāts."

***

ANNA ĶIRSE 2019. gadā absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas maģistrantūru kompozīcijā pie pedagoga Jāņa Petraškeviča. Piedalījusies starptautiskās meistarklasēs Lugāno, Bernē, Berlīnē un Nīderlandē pie Eiropas laikmetīgās mūzikas autoritātēm – komponistiem Simona Stēna-Andersena, Oskara Bjanki un Rafaela Sendo. 2020. gadā saņēmusi teātra “Spēlmaņu nakts balvu” kā gada muzikālās partitūras autore. 2019. gadā saņēmusi Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas un LMT balvu jaunajam mūziķim 2018 “par izciliem sasniegumiem mūzikā un radošu aktivitāti”. 2018. gada 13. jūnijā saņēmusi Tālivalža Ķeniņa balvu.

Komponiste strādā kamermūzikas, opermūzikas, kora mūzikas, solo un elektroakustiskās mūzikas jomā. Annas Ķirses mūzika atskaņota Latvijā, Igaunijā, Šveicē, Austrijā, Dānijā, Vācijā, Somijā, Argentīnā un ASV.

Komponistes Annas Ķirses skaņdarbs “Bieza migla zemi sedza” iekļauts nacionālās ierakstu kompānijas Skani kora mūzikas albumā Aeternum. Albums ir Valsts akadēmiskā kora Latvija un tā mākslinieciskā vadītāja Māra Sirmā trīs gadu projekta – koncertcikla Latvijas komponisti Latvijas simtgadei – vainagojums.

Plašu atzinību ieguvusi Annas Ķirses opera “Koku opera. Vējgāzes” 8 balsīm, 8 instrumentiem un elektronikai, ko 2019. gada vasarā Latvijas Radio kora grupa, kameransamblis un Zviedrijas mūziķe Anna Petrini atskaņoja Somijas ziemeļu mežā. Pagājušā gada pavasarī komponistes stīgu kvartets Mundus invisibilis (Neredzamā pasaule) bija viens no trim uzvarētājiem starptautiskā stīgu kvarteta Quartet121 konkursā Ņujorkā, kur tas piedzīvoja pirmatskaņojumu šā gada pavasarī.

Komponisti Annu Ķirsi interesē skaņa visā tās plašumā un dažādībā – no dabiskiem trokšņiem kosmosā, mežā vai pazemē līdz izsmalcinātākajām instrumentu tembrālajām niansēm. Pret skaņu komponiste attiecas kā pret dzīvu organismu, tāpēc, strādājot pie savām kompozīcijām, viņa vienmēr cieši sadarbojas ar katru iesaistīto mūziķi. Šīs mūzikas arhitektūrā ir jūtams gan juveliera, gan ķirurga pieskāriens. Viens no Annas Ķirses daiļrades vadmotīviem ir interese par īstenības noslēpumainākajiem aspektiem. Viņas uzmanību piesaista koku iekšējā dzīve, notikumi sēņu micēlija pazemes tīklojumā, garu pasaules līdzdalība cilvēku dzīvē un cilvēka dvēseles piedzīvojumi uz atklāsmes, iedvesmas un neprāta robežas.

CARMEN SIBYLLAE. Ecloga IV (Ceturtā ekologa) – Sibillas dziesma, Pravietes buršanās, latīņu teksti

Irīna Mihailovska, soprāns
Anete Viļuma, soprāns
Laila Lineja, alts
Zane Zilberte, alts
Valdis Tomsons, tenors
Ansis Bētiņš, tenors
Matīss Tučs, tenors

"Skaņdarbs Carmen Sibyllae. Ecloga IV" ("Sibillas dziesma. 4. ekloga") ir mans mēģinājums sadzirdēt Sibillas balsi. Rakstot šo skaņdarbu, es mēģināju to sadzirdēt gan virszemes alās, gan mazā pudelītē, gan pazemes valstībā. Manā iztēlē Sibillas balss sastāv no tūkstošiem balsu, kas līdzīgi kā putekļu mākonis paceļas gaisā un tad atdalās tūkstošiem smilšu graudos. Rakstot šo skaņdarbu, domāju arī par intuīciju – gan tādu, kas darbojas kā priekšvēstnesis notikumam vai situācijai, gan intuīciju kā brīvību ļauties notiekošajam. Šis skaņdarbs ir kā mistisks stāsts, kurā darbojas būtnes, tēli, gari un to dažādās eksistēšanas vai neeksistēšanas formas. Muzikāli tas ir kā ceļojums dažādās telpās no garu pasaules līdz cilvēku pasaulei." (Anna Ķirse)

Šī skaņdarba vārdus Vergilijs (Pūblijs Vergilijs Marons, 15.10.70.–21.09.19. pirms mūsu ēras) sacerēja trīsdesmit gadu vecumā, nemierīgā laikā, kad vēl nebija rimuši Jūlija Cēzara nogalināšanas izraisītie militārie konflikti un Romas republika pakāpeniski un sāpīgi pārtapa impērijā. Daktiliskajā heksametrā sarakstīto Būkoliku ceturtā ekloga veltīta Pollionam, kurš 40. gadā p.m.ē. kļuva par konsulu un ar kura starpniecību iestājās īslaicīgs miers starp Marku Antoniju un Oktaviānu. Būkoliku jeb ganu dziesmu žanru Vergilijs pārņēma no viņa laikā nesen jaunizdotā Sicīlijas grieķa Teokrita (3. gs. p.m.ē.), taču, pārvērtušās par pastorālēm, tās iedvesmoja dzejniekus līdz pat jaunajiem laikiem. Ceturtā ekloga Būkoliku krājumā atšķiras ar pievērstību nākotnei un nākošajam zelta laikmetam. Lielākās neskaidrības šī teksta interpretācijā saistītas ar tajā pasludināto zēna piedzimšanu, jo nevienam nav zināms, kas ar to domāts. Polliona dēls vēlāk uzskatīja, ka domāts viņš; citi pieļāva, ka domāts Antonija un Oktaviāna māsas Oktāvijas gaidāmais bērns (viņiem piedzima meita); vēl citi, ka jaundzimušais zēns ir vispārīgs jauna laikmeta tēls vai ka ar zēnu jāsaprot paša Vergilija dzeja. Mūsu ēras 4. gadsimta sākumā Laktancijs un imperatora Konstantīna padomdevēji, kā arī vēlāk Aurēlijs Augustīns un līdz ar viņu – izglītotie ļaudis viduslaikos un renesansē gaidītā zēna tēlā saskatīja Kūmas sibillas, kas te saukta vienkārši par Kūmieti (Cumaea), priekšnojautu par Jēzus Kristus piedzimšanu. Šādam skaidrojumam palīdzēja tekstā izmantoto jaunā laikmeta tēlu līdzība Vecās derības pravieša Jesajas aprakstītajai pasaulei pēc Mesijas (Kristus) atnākšanas. Pateicoties šim tekstam, Vergilijs kļūst par Dantes pavadoni un Siksta kapelas gleznojumā Mikelandželo Kūmietei piešķir tikpat lielu vietu un svaru kā pravietim Jesajam.

Vārda “sibilla” izcelsme nav zināma, taču Hērakleits pirmais piemin Sibillu, kura “trakojošu muti izdod nebūt ne smieklīgus vārdus, kas dieva dēļ mūs sasniedz pēc tūkstoš gadiem”. Iespējams, reiz kādu no šādām sievietēm tiešām sauca par Sibillu, taču pie hellēņiem tas kļuva par sugas vārdu: par sibillām sauca vairākas mākslīgās un dabiskās alās mājojošas sievietes, pie kurām valdnieki, karavadoņi un citi grūtībās nonākušie vērsās pēc padoma. Lai gan iespējams, ka sibillu runa bija situatīva un paredzēta kā atbilde uz konkrēta cilvēka konkrētu jautājumu vai kā skaidrojums konkrētai vēsturiskai situācijai, dažās vietās šo sieviešu teikto sāka pierakstīt un saglabāt. Stāsta, ka pazīstamākā no viņām – Eritrejas sibilla – paredzējusi Trojas karu un Trojas sakāvi; vēlākos stāstos Eritrejas sibilla savas deviņas pravietojumu grāmatas par trīssimt zelta gabaliem piedāvājusi nopirkt pēdējam, septītajam Romas valdniekam Tarkvīnijam Lepnajam; viņš tikai pasmējies par neprātīgi lielo cenu, un sibilla trīs grāmatas iemetusi ugunī un par to pašu cenu piedāvājusi nopirkt atlikušās sešas; valdnieks to joprojām neņēmis nopietni, un sibilla iemetusi ugunī vēl trīs un par tiem pašiem trīssimt zelta gabaliem piedāvājusi nopirkt atlikušās trīs grāmatas; zintniekiem un zīlniekiem izdevies pārliecināt valdnieku tās nopirkt. Trīs pēdējās "Sibillu grāmatas" tikušas noglabātas Jupitera templī, bet sibilla atgriezusies Kūmās (netālu no hellēņu kolonijas Neapoles), kur savulaik bija palīdzējusi Romas dibinātājam Enejam nokļūt pazemes valstībā pie mirušā tēva. “Sibillu grāmatām” tika norīkoti divi, vēlāk desmit, visbeidzot piecpadsmit skaidrotāji, ar kuru palīdzību Romai svarīgos brīžos notika konsultācijas pie grieķiski un heksametrā sarakstītajiem viedajiem vārdiem. Kad Sullas laikā templis nodega un “Sibillu grāmatas” gāja bojā, pa romiešiem zināmajām sibillu vietām tika savākti vairāk nekā tūkstoš vēstījumu un pravietojumu, kurus izvētīja un par derīgiem atzītos imperatora Augusta laikā novietoja jaunuzceltajā Apollona templī. Kūmas Sibilla nodzīvoja 1000 gadus, dzīves beigās saruka arvien mazāka un mazāka, līdz pārcēlās uz dzīvi pudelītē (ampulla), kur beigās no viņas bija atlikusi tikai balss. Savukārt atjaunotās “Sibillu grāmatas” pēc karavadoņa Flāvija Stilihona pavēles mūsu ēras 405. gadā tika sadedzinātas. Šobrīd pieejamie “Sibilliskie orākuli” (Oracula Sibyllina) četrpadsmit grāmatās ir vēlāku laiku kompilācija, kas, iespējams, satur arī senākus, uz sibillu pravietojumiem atvedināmus fragmentus. Nav vēsturiska pamata izslēgt iespēju, ka Vergilija ceturtās eklogas pamatā ir kādas dievrautas sibillas jauna laikmeta redzējums.