Viena no pūtēju orķestru lielākajām problēmām - saturiski dziļu oriģinālskaņdarbu trūkums

"Dziesmu svētku kustībā, kurā pūtēju orķestri sevi ir apliecinājuši godam, viena no lielākajām problēmām ir atrast saturiski dziļus oriģinālskaņdarbus pūtēju orķestriem," pārliecinājies Rīgas 6. vidusskolas direktors, tās pūtēju un simfoniskā orķestra, arī jauniešu pūtēju orķestra "Auseklītis" vadītājs un daudzu skolēnu un Vispārējo Dziesmu svētku virsdiriģents Haralds Bārzdiņš.

"Padomju laikā spēlējām klišejiskus skaņdarbus – lielākoties tie bija dažādi pārlikumi, arī zināma nodeva tālaika ideoloģijai. Atgūstot brīvību, pūtēju orķestros beidzot pavērās iespējas spēlēt arī oriģināldarbus, kas bija tieši rietumu pasaules komponistu sniegums. No sākuma tas bija tāds diezgan liels vilnis, ar lielu pacēlumu, bet

ar laiku atkal atgriezāmies pie tā, ka latviešu Dziesmu svētkos jāspēlē latviešu komponistu darbi," savu pieredzi atstāsta Haralds Bārzdiņš.

Viņš teic lielu paldies aranžētājiem, kuri paveikuši lielu darbu, izveidojot latviešu klasiķu darbu pārlikumus pūtēju orķestrim. "Bet ja man tagad ātri jānosauc kādi ievērības cienīgi un dziļi saturiski oriģināldarbi, to ir diezgan maz. Pats esmu mēģinājis uzrunāt komponistus, esmu runājis ar Latvijas Mūzikas akadēmiju, bijuši dažādi pasūtījuma darbi studentiem, kas varētu izveidot latviešu tautasdziesmu apdares, kas, manuprāt, ir tā krātuve, kuru noteikti vajadzētu apgūt. Tomēr nav noslēpums, ka pat

mūsu kaimiņi – lietuvieši un igauņi – tautasdziesmu apdarēs sasnieguši ļoti labu līmeni. Esmu lūdzis arī igauņiem aranžēt latviešu tautasdziesmas, tāpat arī mūsu brāļiem lietuviešiem, un jāsaka, ka šis process vainagojies ar ļoti labiem sasniegumiem!"

Runājot par pasūtījuma darbiem, kas top uz Dziesmu svētkiem, Bārzdiņš slavē Jura Karlsona veikumu. "Bet ja man jāmin vēl kāds no mūsu skaņražiem, es pat tā uzreiz nevaru pateikt.

Laiks, kad parādījās iespēja spēlēt populāro mūziku, dažādu popgrupu hitu aranžijas pūtēju orķestrim – tas viss aiziet. Bet kā lai saka... Tas ir kā garšīgs saldais, kuram tomēr gribas uzkost rupjmaizīti un sāļo gurķīti... Tas periods ir pārslimots," prāto Haralds Bārzdiņš.

"Mūsdienās, ja gribi strādāt ar pūtēju orķestri, jaunieši un arī ilggadējie dalībnieki prasa, lai skaņdarbiem būtu saturs. Tāpēc lielākoties izmantojam pasaules autoru darbus, īpaši holandieši ir ļoti augsta līmeņa autori, tāpat angļi. Tā ka mūsu komponistiem šeit vēl ir ļoti lielas iespējas atrast savu vietu. Jā, pūtēju orķestrim skaņdarbi ir ļoti specifiski – aranžijas jau var uztaisīt interesantas, bet praktiski tās pūtēju orķestros neskan. Vai arī aranžijās viss ir tik ļoti sapiņķerēts, ka tik augsta līmeņa profesionālā varēšana amatierkolektīviem ir par grūtu."

Kā labus piemērus no latviešu komponistu saimes Haralds Bārzdiņš min vecmeistaru Aivaru Krūmiņu, kurš teicami "pazīst drēbi". Arī Andreju Cepīti. "Ir vēl daudzi, bet pamatos viņi ir pūtēju orķestra diriģenti, kuri izmēģina roku arī aranžijās. Protams, ir vēl arī Vilnis Šmīdbergs, kurš daudz rakstījis pūtēju orķestrim un veidojis aranžijas.

Dažbrīd otra darbu nopelt vieglāk un saskatīt, ka pats šķietami varētu labāk... Arī es pats esmu mēģinājis piesēst un uzrakstīt, bet laikam trūkst iemaņu un varbūt arī talanta tieši šajā jomā, jo tas jau kā jebkurā darbā – jāsasniedz zināma meistarība, lai savu aranžiju varētu piedāvāt plašākai publikai.

(..) Tas vienkārši nav mans lauciņš, bet jebkurā gadījumā tas ir ļoti, ļoti grūts darbs. Jebkuru melodiju var pataisīt ļoti bagātīgu un interesantu, un tāpat arī otrādi – aranžija var iznākt smagnēja, kas neiznes sevi tā, kā vajag."