LSM ziņās: Koklēm skan jebkura mūzika, ne tikai tautasdziesmas! Par koklētājiem Dziesmu un deju svētkos stāsta Teiksma Jansone

Stāsta koklētāja, JVLMA docente un
koklētāju ansambļa "Teiksma" ilggadējā vadītāja Teiksma Jansone

Kokles Mežaparkā. Kurā gadā un kuros svētkos pirmoreiz koklētāji piedalās? Kur tie spēlē? Tas ir 1979. gads, IV Padomju Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēguma koncertā profesionāli tehnisko skolu audzēkņu apvienotajā priekšnesumā Mežaparka Lielajā estrādē. Vecā avīzes fotogrāfijā var saskaitīt apmēram 70 koklētāju galviņas. Noklausoties koncertierakstu, jāsaka, ka dzirdēt var tikai tās pāris vai trīs kokles, kurām tika pielikti mikrofoni. 

Ko tad īsti atskaņoja? Nemaz ne tik vieglo Gunāra Ordelovska "Zeme rīb, tautas jāj". Atskaņojumā piedalījās apvienotais pūtēju orķestris, apvienotais Latvijas profesionāli tehnisko skolu koris un apvienotais koklētāju ansamblis. Diriģēja Gido Kokars.

Tāpat kā citām nozarēm, arī koklētājiem allaž aktuāls ir bijis repertuāra jautājums, tomēr mums nekad nav bijis jāspēlē partijai un Ļeņinam. Tā no programmiņas uzzinām, ka šajā reizē starp partijiskām dziesmām skan vitāli latviskā Gunāra Ordelovska "Panākšņi dancoja". 

Izraksts no ansambļa "Teiksma" dienasgrāmatas: "Profesionāli tehnisko skolu audzēkņu piedalīšanās Dziesmu svētkos liks viņiem nedaudz padomāt par mūziku un tās vietu cilvēka dzīvē. Cerams, ka citreiz viņi nepaiet vienaldzīgi garām Dziesmu svētku afišai."

1995. gadā kokles atkal tika aizmirstas. Tādēļ misijas apziņas vadītās koklētājas un ansambļa vadītājas Māra Vanaga un Iveta Tauriņa devās uz Skolēnu dziesmu svētku organizatoru mājvietu - Valsts jaunatnes iniciatīvu centru Strūgu ielā. Viņu pārliecība, ka koklēm ir jāskan, bija tik liela, ka aizkustināja atbildīgās personas. Pretimnākošs bija Jānis Sprancmanis un tiek atrasts veids, kā koklēm parādīties: Dziesmu svētku noslēguma koncertu ievadīs kokļu skanējums apmēram pusstundu pirms koncerta sākuma. Spēlēs vairāki ansambļi. Protams, bija problēmas ar apskaņošanu - kā nodrošināt, ka kokles būs arī dzirdamas? Par labāko izvēlas spēlēšanu uz fonogrammas. Dažas dienas pirms koncerta tiek veikts ieraksts ar latviešu tautasdziesmām galvenokārt Viļņa Salaka apdarē.

Viss izdevās tik labi, ka klausītāji esot pat saderējuši - vai koklētāji spēlē uz fonogrammas vai dzīvajā.

Nākošajos Dziesmu svētkos 2000. gadā, VIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos noslēguma koncerts Mežaparkā tika veidots no četrām tematiskajām daļām.

Latvisko tautas dziesmu ciklu "Dod, Dieviņi, kalnā kāpt" rakstīja Imants Mežaraups, sakārtoja un aranžēja. Brīnišķīga latviešu tautasdziesmu virkne, ļoti veiksmīga. Cikla pēdējā daļa "Dod, Dieviņi, kalnā kāpt" ar saturisko piesātinājumu bieži tika atskaņota atsevišķi.

Tomēr kokļu dalība bija tik niecīga, ka lielajā estrādē tās bija grūti pamanāmas. Kokles vēl tikai gaida savu koncertu, kur galvenais būs mūsu instruments, mūsu koncertkokle.

Bet līdz tam vēl ir 2005. un 2010. gada Dziesmu svētki, kuros kokles skanēja tautas mūzikas koncertos. 

Kādi jaunievedumi šajos svētkos, kas tika turpināta arī nākošajos? Kā pozitīvs ieguvums jāatzīmē, ka no 2005. gada notiek atsevišķs Tautas mūzikas koncerts. Otra laba tradīcija - tiek radīts jaundarbs konkrētam sastāvam. 2005. gadā tā bija Imanta Mežaraupa uzrakstītā rapsodija-kantāte "Nu ir laiks Rīgā braukt", bet 2010. gadā Valts Pūce uzraksta kantāti "Saule sēja sudrabiņu". Šajos svētkos šādā formātā tika sasniegta kulminācija, bija diezgan daudz tieši koklētāju ansambļu uzstāšanās. Tas liecināja, ka koklēm pašām varētu būt savs koncerts, tāpat kā tas ir lielajos svētkos.

Arī Rīgas Latviešu biedrības nama zāle likās par mazu. 2015. gada 10. jūlijā notika pirmais kokļu mūzikas koncerts Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku vēsturē. Koncerta skaņdarbu atlasē piedalījās arī paši spēlētāji, izvēloties tos skaņdarbus, kas pašiem labāk patika - gan no kokļu mūzikas repertuāra, gan pazīstamākajiem pasaules mūzikas paraugiem. Koncertā tika parādīti mūsdienu dažādie kokles veidi - etnogrāfiskā, modernizētā, elektriskā kokle daudzveidīgā repertuārā: no senas tautasdziesmas līdz Valta Pūces noslēguma skaņdarbu pirmatskaņojumam.

Mākslinieciskā vadītāja bija Kristīne Ojala, kas nojauca stereotipus par kokļu repertuāru - koklēm skan jebkura mūzika, ne tikai tautasdziesmas!

Pirmoreiz apvienotajā ansamblī tika spēlēti skaņdarbi no klasikas - Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis", Luidži Bokerīni Menuets, kino mūzika - Zigmara Liepiņa mūzika no kinofilmas "Ness un Nesija", Čērčila "Trīs sivēntiņi" un "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši". No popmūzikas, kur skanēja Stings, "Metallica", Renārs Kaupers. No kokļu mūzikas zelta repertuāra - Viļņa Salaka "Ūdentiņš, akmentiņš" un Romualda Jermaka "Kas dimd, kas rīb". 

Un es novēlu nākošajos svētkos arī atrast jaunus skaņdarbus, jaunas izteiksmes, jaunas tehnikas, lai kokles skan mūžīgi!