"Deja ir kā koks." Baiba Šteina par X Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem

"Viens no lielākajiem darbiem, kas saistīts ar skolēnu deju svētkiem, bija desmito svētku svinēšana, kur tika veidots uzvedums "Dejas koks"," atminas leģendārā horeogrāfe un pedagoģe, tautas deju ansambļa "Zelta sietiņš" dibinātāja un vadītāja, daudzu deju svētku virsvadītāja Baiba Šteina.

"Man bija skaidrs, ka jāveido uzvedums, kas saucas "Dejas koks". Deja ir kā koks. Ja ir stipras saknes, ko iestādījuši mūsu vecmeistari, un stumbrs - vidējā paaudze, tālāk izaugs zari – visa mūsu Latvija ar savām novadu bagātībām un galotnīte, uz ko mēs tiecamies. Šī tēma tika pieņemta, un es tiku izvēlēta kā mākslinieciskā vadītāja. Pēc konkursa principa tika izvēlēti rajonu horeogrāfi, un mans uzstādījums bija, ka ir jāizmanto attiecīgā novada folklora, novada rotaļas. Visur bija novada cilvēki - Iluta Mistre kopā ar Lāsmu Skutāni uztaisīja fantastisku Vidzemes koku dabu, interesantu Rīgas programmu izveidoja Arta Melnalksne, Ilmārs Dreļs - savu mīļo Latgali. Zemgalē bija Gints Baumanis, ļoti spilgts un interesants talants. Kurzemē Lita [..] fantastisku Kurzemes tirgu iztaisīja. Radās pieci fantastiski uzvedumi ar novadu tematiku un novadu mūziku."

"Ar manu svētību Dziesmu svētku Lielajā estrādē stāvējuši septiņi cilvēki," atzīmē Šteinas kundze. "Tie ir gan mani pedagogi, ar ko es kopā strādāju - Janīna Nurka, Ojārs Lamas, Dace Adviljone, gan arī, lūk, šie cilvēki, ko es minēju šajā uzvedumā "Dejas koks". Tā bija sadarbība ar Uģi Brikmani. Patiesībā Uģis Brikmanis pašā savā darbības sākumā bija viena uzveduma režisors "Zelta sietiņā". Tā ka varu palielīties, ka es ar viņu esmu strādājusi kopā! Uģis bija burvīgs. Vēl arī Agris Daņiļēvičs. Sprīdīšu dienās, kad Rita man piedāvāja taisīt darba daļu, es uzticēju to Agrim, un viņš to atceras, un man jāsaka - paldies, Agri! Viņš 1. septembrī pulcina pie sevis cilvēkus, kurus viņš uzskata par saviem skolotājiem. Tad, kad viņš man pagājušogad piezvanīja un aicināja mani, es jutos gandarīta.

Par skolēniem - apmēram kādi desmit tūkstoši izgājuši cauri manām rokām, arī caur "Zelta sietiņa" skolu un skatās uz pasauli caur Sietiņa acīm, kas nozīmē tikai to, ka viņi redz pasauli krāšņāku, skaistāku.

Mana darba apogeja bija desmitie deju svētki. Lai gan vēl viens uzvedums bijis ļoti mīļš - tā ir deju svīta "Kas to Rīgu dimdināja" ar Raimonda Paula mūziku. Cepuri nost! Tik mūžību nesoša, tik interesanta, un kā viņš pie tās strādāja! 

Maestro uzaicināja mani tā kā paklausīties, ko viņš saka... Bet viņš pats dejo pie klavierēm, un tur vajag to, un tur vajag šito... Stāvu pie klavierēm, un man kauns, tā kā bailes viņam kaut ko teikt.

Viņš saka: te vajag ātrāk, te lēnāk, te - garāk. Viņa ārkārtīga tolerance strādājot kopā... Vēl viens uzvedums bija "Eža kažociņš". Ja runājam par Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku tematiku, ir ļoti grūti atrast, lai tas būtu reizē latviski, reizē bērnišķīgi, reizē interesanti. Pagaidām ar to darbiņu, ko esmu izdarījusi, varu lepoties, un esmu pateicīga tiem cilvēkiem, kas bijuši kopā ar mani."