LSM ziņās: Vai zini, kāda ir Alfrēda Kalniņa «Latvju himnas» vēsture?

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Ieva Ezeriete

Kādu laiku Rakstniecības un mūzikas muzeja slēptākajās dzīlēs tika nogulējusi vara klišeja, uz kuras spoguļattēlā katrs acīgāks interesents varēja ieraudzīt Alfrēda Kalniņa patriotiskās dziesmas "Latvju himna" nospiedumu. Pavisam nesen, gatavojot materiālus un stāstus topošajai Mežaparka dziesmu svētku ekspozīcijai, piemirstā klišeja tika celta gaismā. Šķiet, ka klišeja varētu būt izgatavota saistībā ar VIII dziesmu svētkiem 1933. gadā (tā tas rakstīts uz koka pamatnes klišejas aizmugurē) un sakarā ar ilgi gaidīto, tomēr diezgan pēkšņo  komponista pārbraukšanu no Amerikas Savienotajām Valstīm, kur viņš tika  dzīvojis un strādājis kopš 1927. gada rudens.

1933. gada 10. jūnijā Kalniņš ar dzīvesbiedri atgriežas dzimtenē. Dziesma bija steidzami jāpavairo iespējams arī tālab, ka svētku otrās dienas programmā tā nebija iekļauta, taču vajadzības gadījumā kopiju varētu pietrūkt. 

VIII Vispārējie latviešu dziesmu svētki, kuros komponists piedzīvo saviļņojošu pārsteigumu, notiek dažas dienas pēc Kalniņa pārbraukšanas. Pārliecināts, ka neviens viņu vairs dzimtenē neatceras un nepazīst, viņš svētkos ierodas kā klausītājs. 18. jūnijā, spīdot saulei, pacilātā noskaņā sākās otrais svētku koncerts. Ar sajūsmu tiek ārpus programmas nodziedāta A. Kalniņa "Latvju himna" vispirms Emiļa Melngaiļa vadībā, pēc tam atkārtojumā paša autora diriģēta. Tauta sumināja arī teksta autoru Plūdoni.

Kā "Latvju himnas" tipogrāfijas klišeja nonāca muzejā?

Diezgan ticami, ka tā muzeja glabāšanā nākusi caur Doma baznīcas darbinieku, kura uzvārds bija Šulte. Kā zināms, no 1933. līdz 1951. gadam Kalniņš bijis Rīgas Doma ērģelnieks. Šultem Doma baznīcas glabāšanā Alfrēds Kalniņš bija nodevis paša agrāk izdotās savu dziesmu un klavierdarbu notis, bažīdamies, ka sovjetiskā vara tās var dzīvoklī konfiscēt vai citādi pazudināt (par to Kalniņš raksta savā dienasgrāmatā). Līdzīgi kā Alfrēds Kalniņš, arī Rakstniecības un mūzikas muzeja darbinieki padomju okupācijas gados saprata, ka šo klišeju, ar kuras palīdzību taču šo padomju režīma aizliegto dziesmu varētu pat pavairot, muzeja fondos oficiāli iekļaut neizdosies. Tā gaidīja jaunus – labākus laikus. Tagad klišeja savu goda vietu atradusi Dziesmu svētku ekspozīcijā Mežaparkā.

Bet kāda ir šīs dziesmas tapšanas vēsture? To visprecīzāk izpētījis mūzikas vēsturnieks, profesors Arnolds Klotiņš.

1917. gada pavasarī Vilis Plūdons uzraksta programmatisku dzejoli "Latvju himna". Tās pirmais pants skan: "Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē, / Mēs gribam te paši sev likumus lemt. / Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu, – / Mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet jemt!"

Laiks ir ļoti sarežģīts. Februāra revolūcija Krievijā ir atraisījusi bijušās impērijas tautās, it sevišķi Baltijā, politiskas patstāvības centienus. Dzejoli Plūdons vēstulē nosūta komponistam Alfrēdam Kalniņam, kurš bēgļu gaitās uzturas Tērbatā (Tartu, Igaunijā). Maija pirmajās dienās jaunā "Latvju himna" jau ir ceļā uz Petrogradu pie Teodora Reitera. Vismaz 60 Tērbatā (tolaik Jurjevā) drukātās "Latvju himnas" eksemplārus savam korim uz Pēterpili 1917. gada septembrī lūdz atsūtīt Jāzeps Vītols. 1918. gada agrā pavasarī ķeizariskās Vācijas karaspēks ieņēma visu Vidzemi un Igauniju. Vācu varas iestādes Latvju himnā nepārprotami saredzēja vēršanos pret ķeizariskās Vācijas centieniem pakļaut latviešu apdzīvotās zemes, tika konfiscēti Tērbatas laikraksta Postimees tipogrāfijā iespiestie dziesmas eksemplāri, un izdarīta kratīšana arī Alfrēda Kalniņa dzīvoklī.

"Latvju himna" skanējusi visos četros Latvijas pirmās brīvvalsts dziesmu svētkos: 1926. (VI), 1931.(VII), 1933.(VIII) un 1938. gadā, gan piebilstot, ka IX svētkos 1938. gadā tā oficiāli repertuārā netika iekļauta. Iespējams, tā tika ar nodomu piemirsta, jo svētku programmā tika iekļauts krietns skaits patriotisko dziesmu: Alfrēda Kalniņa dēla Jāņa Kalniņa "Dziesma brīvai Latvijai" ("Lai līgo lepna dziesma") ar Viļa Plūdoņa tekstu, Jāņa Norviļa "15. maija dziesma" (V. Plūdonis) un "Kam drosme ir" ar paša Valsts prezidenta  Kārļa Ulmaņa runas tekstu pamatā. Bez tam Vilis Plūdons stingri iebilda pret dziesmas pielāgošanu aktuālajiem apstākļiem, kas it kā loģiski dziesmas sākumā prasīja teksta nomaiņu no "mēs gribam būt kungi" uz "mēs esam nu kungi".

Pats Alfrēds Kalniņš allaž šo dziesmu dēvējis par revolucionāru, norādot, ka tā radusies 1917. gadā un dēvējama par revolucionāru himnu korim, un tautas gribas apliecinājums tajā ir būtisks.

"Latvju himna" atkal uz skatuves uznāca Dziesmotās revolūcijas gados, rosinot tautu trešajai atmodai. Kā tēlaini šo atmodas laiku raksturojis akadēmiķis Jānis Stradiņš, "nācijas sāpju un mērenu lūgumu ("pazemīgi es izlūdzos...", kā Mārai Zālītei) paudumus drīz nomainīja Plūdoņa "Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē" un "Lai līgo lepna dziesma"".  Žēl, ka pēdējo reizi dziesmu svētkos "Latvju himna" dziedāta tikai 1990. gada XX Vispārējos latviešu dziesmu svētkos.