LSM ziņās: Vai zini, kas ir kaleidoskopa un spirāles princips deju rakstos?

Stāsta horeogrāfs un dejas pedagogs, vairākkārtējs Deju svētku virsvadītājs un lielkoncertu mākslinieciskais vadītājs, TDA "Līgo" mākslinieciskais vadītājs Jānis Purviņš 

Iesākot sarunu par deju svētku zīmējumu veidošanu, vēlos dot skaidrojumu diviem turpmākajā tekstā lietotiem vārdiem – "deja" un "lieldeja".

Ar vārdu "deja" mēs saprotam horeogrāfisku mākslas darbu, kuru uz skatuves izpilda viena mākslinieciska vienība jeb deju kolektīvs (kopa). Savukārt "lieldeja" ir manis paša izveidots termins. Tas nozīmē, ka dejas skatuvisko variantu vienlaicīgi izpilda vairākas mākslinieciskās vienības (no četriem līdz 737 deju kolektīviem), kuras izvietotas lielā laukumā, piemēram stadionā, viena otrai blakus. Caur jauniem horeogrāfiskiem risinājumiem tiek veidoti raksti un ornamenti, tādējādi radot jaunu horeogrāfisku mākslas darbu – kompozicionāli vienotu lielformāta iestudējumu.

Lieldeju var iestudēt:

  • slēgtā telpā ar skatuvi, piemēram, teātrī, kur dejotāji laukumā izvietoti vienā līmenī. Šajā gadījumā būtiski ir atcerēties, ka lieldejas skatītājs ir vienā pusē, tādējādi raksts ir jāveido no priekšplāna uz dibenplānu vai vertikāli simetrisks;
  • slēgtā telpā ar skatuvi, piemēram, teātrī, kur dejotāji laukuma izvietoti dažādos līmeņos. Šajā gadījuma rakstu veido kā iepriekš, bet tam tiek piešķirt 3 dimensionāls un ažūrīgs raksturs;
     
  • slēgtā telpā ar parteri, kuru var izmantot dejošanai, piemēram, kultūras nama zālē vai sporta hallē. Ja skatītājs atrodas laukuma vienā malā, tad rakstu veido kā iepriekš. Ja skatītājs atrodas visapkārt dejas laukumam, raksts būtu jāveido simetriski uz visām četrām pusēm jeb pēc "galdauta principa" – lai kurā malā skatītājs atrastos, viņš ir līdzvērtīgs priekšnesuma baudītājs;
     
  • brīvā dabā, piemēram, parkā, pilskalnā vai stadionā. Atkarībā no skatītāju izvietojuma, tiek veidots raksts pēc iepriekš aprakstītiem modeļiem.

Dejošanas laukums stadionā tiek iedalīts kvadrātos (8 m x 8 m). Tā centrā atrodas punkts ar ciparu, kas palīdz dejotājiem orientēties laukumā. Laukuma stūrus iezīmē punkti, savukārt starppunkti, kuri laukumā ir ik pēc četriem metriem, palīdz izveidot precīzāku rakstu. Reālajā vidē visi marķējumi ir dažādās krāsās – ciparpunkti ir zaļā krāsā, stūru punkti – sarkanā krāsā, starppunkti – dzeltenā krāsā. Ja deja veidota astoņu pāru grupai, tradicionāli vienai mākslinieciskai vienībai izmanto vienu kvadrātu. Savukārt ja deja veidota lielākam dejotāju skaitam, piemēram, 12 pāriem, tad katrai mākslinieciskai vienībai izmanto laukumu 12 m x 12 m.

Pirmo reizi šāds laukuma marķējums tika ieviests 1965. gadā, pateicoties Deju svētku Goda virsvadītājai Ingrīdai Edītei Saulītei.

Ļoti būtiskas ir arī laukuma malās esošās uzejas un nogājienu vietas, kas nodrošina ātru un drošu dejotāju plūsmu maiņu, piemēram, vienai dejai beidzoties divi tūkstoši dejotāji dodas prom no laukuma un savukārt nākamās dejas pusotrs tūkstotis dejotāji ienāk laukumā, lai dejotu savu nākamo deju. Tas ļauj deju lieluzvedumam izveidot rāmi rimtu vai arī ļoti dinamisku un jaudīgu kopīgo ritmu.

Pirms sākt veidot lieldeju, nepieciešama dejas analīze. Būtiski noskaidrot dejas horeogrāfiskos izteiksmes līdzekļus pa gājieniem:

  • Soļi – atkarībā no dejas soļu sarežģītības un dinamikas, ar tiem būs iespējams dejot lielā rakstā uz vietas, pārvietoties no viena laukuma uz otru un/vai veidot jaunu rakstu.
     
  • Statiskie grupējumi un grupējumi kustībā – to var transformēt kā lielu rakstu, kā parēju no viena raksta uz otru, dejot uz vietas lielā rakstā vai veidot dzīvu (kustīgu) rakstu.

Lieldejas kompozīcijas veidošanā tiek izmantoti vairāki principi, piemēram:

  • Vižņu princips jeb visi dejo vienā virzienā – deja izkārtota laukuma ar atstarpēm vai bez tām un tiek veidots vienkāršots, simetrisks raksts.
     
  • Kaleidoskopa princips jeb tejotāji dejo dažādos virzienos – deja pati par sevi veido zīmējumu atkarībā no dejošanas jeb priekšplāna virziena.
     
  • Spirāles princips jeb kulminācija vidusdaļā – lieldejas kulminācijas zīmējums ir dejas vidusdaļā. Raksts lieldejas laikā nemainās, bet kulminācija tiek panākta ar dejas soļu, roku stāvokļu  un virzības dinamiskas maiņas palīdzību.
     
  • Virsotnes princips – no maza zīmējuma līdz lielam rakstam. Šim principam iespējami divi varianti:
    • no krikumiem, kur katrs deju kolektīvs dejo savā laukumā līdz lielam rakstam dejas beigās;
    • no neliela raksta, kurā apvienojušies daži deju kolektīvi, līdz lielam zīmējumam dejas izskaņā.

Virsvadītāja darbs pie lieldejas veidošanas ilgst aptuveni pusgadu. Iesākumā tās ir skices, kuras pamazām pārtop lielos rakstos, katram deju kolektīvam atrodot tā īpašo vietu.

Mēnesi pirms svētkiem laukuma zīmējumi tiek prezentēti deju kolektīvu vadītājiem laukuma zīmējumu seminārā, kam seko darbs pie kustībām katram kolektīvam individuāli savā pilsēta vai ciemā.

Divas dienas pirms Deju svētku koncertiem visi Latvijas dejotāji tiekas Rīgā, sākas kopmēģinājumu laiks Daugavas stadionā, kur vienas dejas izveidošanai par Deju svētku priekšnesumu ir atvēlētas divas stundas. Tas sevī ietver lieldejas iestudēšanu  laukumā, distances, sinhronitātes un laika treniņu.

Lieldejas tikšanās ar skatītājiem vienmēr ir īpašs mirklis – tajā satiekas vairāki tūkstoši dejotāju, kuri līdz šim ir bijuši pilnīgi nepazīstami cilvēki no Latvijas malu malām. Dejotāji dod roku blakus stāvošam dejotājam, lai arī pilnīgi nepazīstamam cilvēkam, uzticas viens otram, ļaujas kopīgam dejas solim, ritmam, rakstam un emocijai. Šos priekšnesumus katrā Dziesmu un Deju svētku koncertā ir iespējams noskatīties un līdzi dzīvot 10 tūkstošiem skatītāju.

LAI TOP!