Vai zini, kā starpkaru Latvijā tika godināti Dziesmu svētku veterāni?

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Rūta Līcīte

Tieši pirms 100 gadiem, kad Latvijā svinēja 50 gadus kopš I Vispārējiem dziesmu svētkiem, īpaši aktualizējās jautājums par Dziesmu svētku tradīcijas atjaunošanu nu jau savā valstī, un pirmoreiz tika apzināti Dziesmu svētku veterāni. Ar to saprata ne tikai diriģentus, organizatorus, Rīgas Latviešu biedrības amatvīrus, bet arī dalībniekus, pavisam vienkāršus koru dziedātājus.

1923. gada jūnijā šim notikumam par godu sarīkoja Dziesmu dienas Rīgā un mēnesi vēlāk – Dziesmu svētku tā sauktās "Atskaņas", apvienotas ar latviešu mūzikas patriarha Vīgneru Ernesta, Leonīda Vīgnera tēva, 50 gadu muzikālās darbības jubileju.

Tobrīd vēl bija dzīvi vairāk nekā 60 pirmo un otro svētku dalībnieki, no kuriem izveidoja īpašu kori, kurš iekļāvās kopkorī, bet dziedāja arī atsevišķi.

Par šī veterānu kora diriģentu Vīgners iecēla Jāni Dreibergu, kurš pirmajos Dziesmu svētkos, būdams Baltijas skolotāju semināra audzēknis un vienlaikus semināra kora diriģents, atklāšanas pasākumā Rīgas Latviešu biedrībā apsveicis dziedātājus ar Baumaņu Kārļa jauno kompozīciju — vēlāko mūsu tautas himnu "Dievs, svētī Latviju!". Tas bija šīs dziesmas pirmatskaņojums.

Pirms koncerta dziedātāji ar agrāko Dziesmu svētku dalībniekiem priekšgalā devās uz pili pie Valsts prezidenta Jāņa Čakstes. Viņu visu vārdā prezidentu sveica pirmās tautas atmodas aktīvs darbinieks, vietalvietis Jankavu Andrejs, savukārt Čakste pateicās, dēvēdams latviešu vispārējos Dziesmu svētkus par rīta zvaigzni, kas pieaugusi un atspīdējusi katros svētkos arvienu lielāka. Koncertā skanēja dziesmu izlase no pirmajiem pieciem Dziesmu svētkiem. Laikraksts "Jaunatnes Dzīve Skolā un Sētā" 1923. gada 5. augustā raksta šādus vārdus: "Aizkustinoši bij redzēt sirmās māmiņas un sirmos, cienīgos tēvus jauno dziedātāju vidū, ar aizrautību un pietiekoši svaigām balsīm dziedot vecās dziesmas. Kaut mums, jaunajiem, būtu jel puse no tā dziesmu prieka, kas šiem vecajiem dziesmu veteraniem!" 

Interesanti, ka, jau sākot ar VII svētkiem, Dziesmu svētku veterāniem piešķīra valsts augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni vai tā Goda zīmi. Viņu ieguldījums latviešu dziesmas kopšanā tika pielīdzināts sevišķiem nopelniem Tēvijas labā.

1931. gadā ordeņa III šķiru saņēma viens no vecākajiem — Ādams Ārgalis, kurš vairāk nekā pusgadsimtu bijis skolotājs un aktīvi piedalījies pirmajos septiņos Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos. Visu mūžu bijis saistīts ar Rīgas Latviešu biedrību — vadījis kori, bijis Mūzikas komisijas sekretārs, darbojies Dziesmu svētku rīcības komiteju sastāvā. 80 gadu vecumu sasniedzis, viņš vēl 1931. gadā ir jaunizveidotās Dziesmu svētku biedrības Goda biedrs un valdes priekšsēdētāja vietnieks.

1931. gadā ar Triju Zvaigžņu ordeņiem apbalvo arī Rūjienas skolotāju Kārli Alberingu, muzikālās Alberingu dzimtas patriarhu, Vecpiebalgas tautas atmodas laika darbiniekus — skolotāju Jāni Kornetu, kurš tāpat kā tēvs Jēkabs Kornets, ir ilggadējs Vecpiebalgas kora diriģents, un Jāni Rātminderu — komponista Jāņa Zālīša mātes brāli, tāpat Vietalvas skolotāju, vēlākos gados piebaldzēnu Antonu Veispālu. 1933. gadā Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmi saņem arī Vilhelmīne Zvirgzdiņa jeb Zvirgzdiņu Minna — vienīgā vēl dzīvā no 18 sievietēm, kuras dāvināja Rīgas Latviešu biedrībai Līgo karogu. Viņa tolaik mitinās nespējnieku patversmē Rīgā. Veterānu fotogrāfijā gan Minna nav redzama — ne visi apbalvotie un aicinātie vecuma un veselības problēmu dēļ spēj ierasties.

1938. gadā, tuvojoties IX Vispārējiem Dziesmu svētkiem, tiek apzināti daži vēl dzīvie I Dziesmu svētku un vairāki II un III svētku dalībnieki, to vidū arī turpat 90 gadu vecā Matilde Dīķis, piedalījusies I svētkos no Kroņvircavas kora. Viņu intervē vairāki laikraksti. Matilde Dīķis laikraksta "Brīvā Zeme" 1938. gada 11. jūnija laidienā stāsta šādi: "[…] Tā raibuma un krāšņuma tautas tērpos, kas tagad, tolaiku vēl nebija. Gan redzēja pa retai novadniecei. Mēs trīs, četras lielvārdnieces, bijām mūsu novada galdaiņos brunčos — tādām sarkanā un melnā austām rūtēm, baltās zvaigžņainās blūzēs ar platajām jostām un sarkanajiem, baltām pērlītēm nošūtiem, vaiņagiem. Tie studenti atvadīšanās ballē kā sadeguši, tautu meitas vien, tautu meitas vien! Un tā vienā dejošanā. […]"

Īpašs stāsts ir par ilggadējo koristu Jāni Ezergaili, kurš izdzīvojis cauri laikiem un varu maiņām, palikdams uzticīgs dziedāšanai, un savā ziņā ir simbols dziesmas dzīvotspējai dažādās, ne vienmēr tīkamās politiskās formācijās. Viņš fotografēts un intervēts gan Latvijas brīvvalsts, gan vācu okupācijas un pat pirmajos pēckara Padomju Latvijas Dziesmu svētkos, kad kā vecākais dalībnieks saņem Augstākās Padomes Prezidija Goda rakstu.

Ezergailis dziedājis koros jau no 16 gadu vecuma, piedalījies otrajos un turpmākajos sešos lielajos Dziesmu svētkos un daudzos mazākos kopkoru pasākumos. Būdams pēc profesijas dārznieks, saka, ka dziesmas kopšana viņam dzīvē sagādājusi vislielāko prieku.

Agrāk un arī mūsdienās esam godinājuši seniorus virsdiriģentus un virsvadītājus, bet vienlaikus neaizmirsīsim arī par ilggadējiem svētku dalībniekiem – dziedātājiem un dejotājiem, novērtējot individuālu pienesumu kolektīvajā dziesmu svētku kustībā.