Vai zini, kā Dziesmu svētkos ienākusi folklora?

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja veidotās ekspozīcijas "Dziesmusvētku telpa" mākslas eksperte Daiga Bondare

Mūsu Dziesmu svētku vienreizība ir auglīgajā līdzsvarā, kurā folkloras elementi un tautas daiļrade vienojas ar profesionālās mākslas izpausmēm. Jau no pirmajiem svētkiem taču dziedam latviešu tautasdziesmu apdares korim! Pašā svētku repertuāra tradīcijā tādējādi iestrādāta tāda kā pretruna, un tomēr mūsu brīnišķīgie dziesmu svētki ir šo pretējo spēku pievilkšanās rezultāts.

Tādā nozīmē jautājums par tradicionālās kultūras pakāpenisku ienākšanu Dziesmu svētkos varētu šķist nevietā. Tomēr tikai pēdējās desmitgadēs senā un jaunā folkloras slāņa, postfolkloras un dažādu citu virzienu tautas mūzikas tradīciju kopēji, gan tradicionālā, gan stilizētā manierē muzicēdami, dziesmu svētku norisēs ir vienā pulkā ar kordziedātājiem. Ceļš līdz šai kopānākšanai ir bijis garš.

Tas, ka tautas senās dziedāšanas tradīcijas atšķiras no dziedāšanas biedrībās koptajām, bija skaidrs jau pašos svētku pirmsākumos.

III Vispārējos latviešu dziesmu svētkos 1888. gadā tika nolemts godā celt seno apdziedāšanās tradīciju. Un tā svētku mielastā Vīgneru Ernesta iestudētā priekšnesumā atskan galda dziesmas – teicējas Maija Brigadere un Dace Akmentiņa, trīdekšņus trīdinādamas, kopā ar locītājām un vilcējām apdzied svētku dalībniekus.

Arī svētku ballē nākamajā dienā apdziedāšanos turpina meitu un puišu kori ar Jāņu, apdziedāšanās un atvadīšanās dziesmām. Svētku aprakstnieks Jēkabs Lautenbahs-Jūsmiņš lietpratīgi izskaidro tradīcijas norisi, beigās piebilzdams: "Tā tad beidzas apdziedāšanās, ar ko bija šinīs mūsu lieliskajos tautas svētkos jo teicami uzsākts, arī šo īstas dzejas un attapības bagāto tēvu tēvu ieradumu kārtotu un daiļotu pie gaismas vest priekšā visai izglītotai pasaulei; bet līdz ar to arī sevišķi pušķot latviešu dižanos tautas svētkus."

Sevišķa pušķošana gan nākamajos svētkos netiek turpināta. Arī starpkaru periodā notikušajos četros Dziesmu svētkos īpaša vērība tautas mūzikai netiek pievērsta, toties ļoti augusi un mainījusies izpratne par latviešu tautas mūzikas īpatnībām. Latvijā šajā laikā tiek dibināti pirmie etnogrāfiskie ansambļi.

Dziesmu svētku dalībnieki, īpaši kurzemnieki, uz Rīgu līdzi ņem arī savus mūzikas instrumentus – kokles, dūdas, bukuragus un āžragus, ar kuriem labprāt pozē Dziesmu svētku fotogrāfiem. Arī iemīļotā tautas instrumenta kokles atdzimšana sākas tikai 20. gadsimta 30. gados.

Pēckara pirmajos, 1948. gada Dziesmu svētkos, piedalās pirmais latviešu tautas mūzikas instrumentu orķestris Sergeja Krasnopjorova vadībā. Tā Dziesmu svētku koncertos iekļaujas arī profesionāli apdarināta tautas instrumentālā mūzika. Pēc tās pieprasījums aug arī tādēļ, ka līdzās dziedātājiem svētkos nu nostājušies dejotāji, kam vajadzīgs tautasdeju pavadījums. Attīstās koncertkokle, un pirmo reizi koklētāju priekšnesumus Dziesmu svētkos var dzirdēt 1970. gadā deju svētku koncertā Daugavas stadionā. Tiesa gan, fonogrammā, jo apskaņošanas tehnoloģijas vēl nav pietiekami attīstītas, lai kokļu maigās skaņas pieskandinātu visu stadionu.

Dziesmu svētku simtgadē 1973. gadā Latvijas Universitātes Lielajā aulā norisinās arī pirmais Tautas mūzikas koncerts dziesmu svētku vēsturē; tādus rīko arī turpmāk.

Šodienas acīm skatoties, tā programma ir pilnībā aranžēta un īpaši neatšķiras no citos Dziesmu svētku koncertos dzirdamā, tomēr sarīkojumu kuplina arī nesen dibinātais lībiešu dziesmu ansamblis "Līvlist", kas uzrāda Latvijai tik nozīmīgās folkloras kustības aizsākumu, un Gunas Āboliņas vadītais Rīgas 6. vidusskolas koklētāju ansamblis, kura muzicēšana kļūst par vienu no svētku atklājumiem.

Jau 1980. gada dziesmu svētku Tautas mūzikas koncerta programmā atrodam arī vairākus etnogrāfiskos uzvedumus, kas svētku norisēs ieved autentisko, neapdarināto folkloras slāni.

XIX Dziesmu svētkos 1985. gadā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā notiek pirmais etnogrāfisko ansambļu sarīkojums "Novadu sasaukšanās", piedaloties redzamākajiem Latvijas folkloras ansambļiem. Šis notikums izraisa lielu interesi sabiedrībā un plašu rezonansi radošajās aprindās, sekmējot drīzos Dziesmotās revolūcijas notikumus.

Kopš tā laika gan tradicionālās kultūras pasākumi, gan dažādu citu tautas muzicēšanas prakšu parāde kļūst par Dziesmu svētku neatņemamu sastāvdaļu. Atsevišķs sarīkojums mūsdienās ir arī bērnu folkloras kopām – tradīciju pārmantotāju jaunajai paaudzei.