Gunārs Janaitis – spoža balss Dziesmu svētku fotogrāfu kopkorī

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Rūta Līcīte

1960. un 70. gados Latvijas fotomākslā ienāk jauna fotogrāfu paaudze. Daudzi no viņiem fotografējuši arī dziesmu svētkus. Leons Balodis, Juris Krieviņš, Imants Prēdelis, Valters Ezeriņš, Uldis Briedis un citi. Bet šoreiz īpaši gribu izcelt Gunāru Janaiti, izcilu mākslinieku un Dziesmu svētku dokumentētāju.

Veidojot jauno Dziesmu svētku vēsturei veltīto ekspozīciju, 2021. gada pavasarī muzejā saņēmām Gunāra Janaiša zvanu, kurš piedāvāja ekspozīcijai savus svētkos uzņemtos fotokadrus. Mums izveidojās labs kontakts – sadarbojāmies, divu mēnešu garumā Meistara dzīvoklī kopā sēdējām pie datora un atlasījām vajadzīgo no daudziem tūkstošiem skenētu vai digitālu kadru. Rezultātā muzeja krājumā nonāca vairāk kā 700 attēlu digitālās datnes ar deviņu Vispārējo dziesmu svētku fotoattēliem. Krietna daļa no tā skatāma arī jaunatklātajā Dziesmu svētkiem veltītajā ekspozīcijā. Gunārs Janaitis laikam ir tajā visplašāk pārstāvētais fotogrāfs.

Atlasi papildināja interesantas sarunas un stāsti par fotogrāfa izjūtām un pieredzējumiem svētkos, arī dažādi kolorīti, smieklīgi un aizkustinoši sižeti. Rosināju viņu par to uzrakstīt. Diemžēl šis bija pēdējais lielais Gunāra projekts, un uzrakstīt viņš vairs nepaguva…

Janaitis savulaik bija nedēļas kultūras laikraksta "Literatūra un Māksla" fotokorespondents no 1967. gada līdz pat laikraksta slēgšanai 1994. gadā. Meistars, kura darbi vismaz pusgadsimta garumā fotomākslas valodā runājuši par cilvēku, tostarp dzejnieku, mākslinieku, par Latviju, latviešu sabiedrībai svarīgo padomju okupācijas apstākļos, pārmaiņu laikā un pēc neatkarības atgūšanas. Tie nereti emocionalitātes, tēlainības un mākslinieciskā vispārinājuma ziņā sasniedz mākslas darba līmeni.

Dziesmu svētkus Janaitis fotografējis vairāk kā 30 gadu garumā, sākot no 1970. gada. Pats saka, ka dziesmu svētku fotogrāfu kopkorī uzstājies astoņas reizes – no Mediņa līdz Sirmajam. Katros dziesmu svētkos, vismaz 10 dienas intensīvi strādājot, uzņemti līdz 2000 kadriem.

Gribu padalīties ar spilgtāko no mūsu sarunās dzirdētā. Par uzsilšanas efektu. Bez tā dziesmu svētkos strādāt ir neiespējami. Jābūt tanī visā iekšā! Pārnestā un pat tiešā nozīmē. Jau Simtgades dziesmu svētkos Janaitis pirmoreiz bija ielavījies kopkorī, kur, staigādams pa rindām, tvēra mirkļus un tuvplānus. 1980. gadā tas jau bijis sarežģītāk. Lai atvieglotu sev šo uzdevumu, viņš izīrējis tautastērpu no Latvijas Teātra biedrības darbnīcas un, iejucis koristu vidū, pildīja savu misiju.

Pēc 1973. gada svētkiem viņš sajūsmināts stāstījis draugam dzejniekam Imantam Ziedonim par piedzīvoto un rosinājis rakstīt par šiem dziesmu svētkiem. Raksts iznāca tam laikam nepieradināts, patriotisks, ar zemtekstiem un pavisam tiešiem ierosinājumiem par tautasdziesmu, etnogrāfiskajiem ansambļiem, kokļu kustību, jauniešiem dziesmu svētkos.

Ziedoņa kundze aktrise Ausma Kantāne to atnesusi uz redakciju, teksts aši pārrakstīts uz mašīnas. Galvenais redaktors bijis komandējumā vai citā prombūtnē, vietniece izlaidusi cauri un raksts nodrukāts 4. augusta numurā. Sekojis pamatīgs skandāls, bet ko tu padarītam padarīsi...

Fotogrāfam jāprot ieraudzīt vērtīgo, uzņemt no vislabākā skatpunkta, vēl ļoti svarīga ir intuīcija – kas un kur varētu notikt, kāds būs konkrētās situācijas izvērsums, izskaitļot vajadzīgajā mirklī būt vajadzīgajā vietā.

Jo uzņemamais objekts Dziesmu svētkos atrodas 360 grādos visapkārt. Fotogrāfs ir uzņemšanas baudas azartā, fotogrāfiskie instinkti darbojas kā medību taksītim, kas teju, teju nāks uz pēdām varenam zvēram. Humoram – viņš stāstīja, ka nereti viņam sekojusi vairāku citu fotogrāfu aste, kuri arī gribēja nokļūt īstajā laikā īstajā vietā.

Teica, ka neviena notikuma fotografēšana nedod tādu spēka un enerģijas pieplūdumu kā fotografēšana Dziesmu svētkos. Tāds tautas kopābūt gars viļņa galotnē.

"Kopābūt" ir Janaiša otrās personālizstādes nosaukums, šo vārdu kā jēdzienu viņš attiecina arī uz savu Dziesmu svētku izjūtu. Tai pašā laikā Janaitis ir lielisks portretists, un arī svētkos viņa kamera fiksējusi izcilus dziedātāju un virsdiriģentu tuvplānus, kur saskatāms konkrētā cilvēka raksturs, emocija, reizēm pat dzīvesstāsts.

Viņš spēj pamanīt un fiksēt kolorītas detaļas vai veidot detaļu salikumus ar skaidri nolasāmu zemtekstu.

Nedaudz par loģistiku dziesmu svētku fotogrāfa darbā. Par vietu estrādes skatītāju pirmajā rindā fotogrāfiem nācies pacīnīties, jo tās vienmēr bija par maz. Katrs nolika savas somas un skrēja meklēt izdevīgākos skatpunktus. Atstāja fotogrāfa kundzi sargāt. Galvenais, lai vietu kāds nenocopē. Bija arī noteikumi no augšas, kur drīkst, kur nedrīkst bildēt. Reizēm priekšā kāda konstrukcija vai vienkārši kino un televīzijas ļaudīm priekšroka. Tad nācies visādi grozīties. Vēl kāds politisks kuriozs, kurā slēpjas reizē dramatiskais un smieklīgais. 1980. gadā, baidoties no nacionāla rakstura provokācijām, Mežaparka estrādes apkārtnē krūmos bija novietoti armijnieki. Katram gadījumam.

Svētkiem beidzoties, visi izklīst, bet fotogrāfi dodas apēst pa cīsiņu porcijai kādā ēdināšanas būdā. Ierodas miliči un pavēl atbrīvot laukumu. Fotogrāfi protestē – visu dienu smagi strādājuši, grib arī paēst.

Sanāk konflikts, kurā fotogrāfi tomēr nepadodas – paēdīs un ies. Un tad redz to, ko viņiem nekādā gadījumā nevajadzēja redzēt – kā no krūmiem brauc ārā kādas 20 smagās mašīnas ar plankumainiem brezenta pārsegiem maskēšanās krāsā. Pilnas ar bruņotiem padomju armijas karavīriem.

Janaiša kundze, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja ilggadēja speciāliste un fotokrājuma glabātāja Silvija Voite atceras, ka Gunārs kopā ar kolēģi Leonu Balodi pēc 1990. gada svētkiem gribējuši izdot fotoalbumu ar Dziesmu svētku attēliem. Iecere nav realizējusies. Esot it kā pietrūcis finansējuma. Būtu vērts padomāt par šāda Gunāra Janaiša fotoalbuma izdošanu – materiāla un ideju pietiek pārpārēm. Varbūt uz Meistara deviņdesmitgades atceri 2024. gadā?