Bruslaks, sleņģene un trakā drāna – kas suitiem mugurā?

Stāsta biedrības "Etniskās kultūras centrs "Suiti"" vadītāja Dace Martinova 

Kultūrvēsturiskais suitu novads jeb suitu kultūrtelpa atrodas Kurzemes vidusdaļā, Baltijas jūras piekrastē. Teritorija ietver trīs pagastus – Alsungas un Gudenieku pagastus Kuldīgas novadā un Jūrkalnes pagastu Ventspils novada pašvaldības teritorijā. Sākot ar 18. gadsimta otro pusi suitu novadā veidojušās atšķirīgas tērpa iezīmes salīdzinājumā ar pārējo Kurzemes daļu.

Suitu tērps kļūst košāks, bagātīgāks gan krāsu un rakstu ziņā. Tērpa krāšņums piesaista, tas ir iecienīts un plaši darināts. Suitu tērpu valkā daudzi Latvijas un diasporas deju kolektīvi, kori un latvisko tradīciju kopēji. Kas tad suitiem mugurā?

Sievietēm tie ir suitu brunči. Vietējā izloksnē svārkus dēvē par lindrakiem, lindrukiem vai vienkārši par brunčiem. Suitu brunčiem raksturīgs paaugstināts vidukļa griezums.

Brunču auduma augšdaļa krokota sīkās buntēs jeb krokās, kas piešūta ņiebura daļai. Bagātīgam krokojumam nepieciešams no 4 līdz 6 metri auduma. Audumam ir smalks, lāsumains raksts. To panāk, aužot no smalkas divkārtīgas dzijas, kas sašķetināta no divu toņu pavedieniem. Brunču krāsu gammā ietilpst oranžie, sarkanie, rozā un violetie toņi. Senāk valkāti arī tumši zilas krāsas jeb tā sauktie mēļie brunči. Lai sajoztu brunčus, lieto austas jostas vai sleņģenes.

Raksturīgi, ka  jostu nesien mezglā, bet aptin divas reizes apkārt viduklim un izver virsējo galu caur apakšu un atstāj to pārliktu. Ja josta sasieta mezglā, to suitos sauc par cūkmezglu.

Zem brunčiem velk garo kreklu. Suitu sievu krekli ir pazīstami ar garajām un bagātīgi izšūtajām aprocēm. Suiti kreklus darina no divām daļām – augšdaļas un apakšpuses, kuru dēvē par pierētni vai pietriekumu. Kreklu rotā greznais krādziņš, kas izšūts ar smeldzēm un krāsainiem dzīpariem. Krādziņš vai apkakle tiek darināta kā atsevišķa  krekla detaļa, to uzliek virs krekla apkakles un priekšpusē  sasien kopā ar smalku krāsainu lentīti vai lina aukliņu.

Suitu sievu tērpu pūrā ir trīs dažādas jaciņas – melnā jaka jeb vamzis, sarkanā suitu jaka un vasaras jaka. Visas jaciņas ir īsas un nosedz tikai brunču ņiebura (augšiņas) daļu. Jaciņa ir suitu sievu ikdienas un goda apģērbs.

Pie suitu sievu goda tērpa tiek valkātas melnās vadmalas jaciņas, kuras rotātas ar krāsainu dziju vai pērļu izšuvumu. Sarkanās suitu jaciņas valkātas gan godos, gan ikdienā. Tās austas no smalka sarkana vilnas diega, ritmiski ieaužot krāsainus (zaļus, rozā, baltus vai sarkanus) pavedienus. Sarkanās jaciņas rotā dekoratīvs izšuvums, kā arī samta un krāsainu lentu uzšuvums apģērba aizdares vietā, apakšmalā un piedurkņu galos. Vasaras jeb raibās jaciņas valkā kā darba apģērbu, bet tās ir ne mazāk krāšņas. Tās darinātas no plāna, parasti vienkrāsaina vai raiba (puķaina) kokvilnas auduma. 

Suitu tautas tērps izceļas ar daudzveidīgām un krāšņām villainēm un villdrānām (lieliem lakatiem), kas cits par citu greznāki, un katram no tiem ir savs nosaukums – trakās drānas, govkuņģis, zirgu kuņģis (kanisers), garpraņa, zīdstrīpa u. c. Vispopulārākā villaines suitos ir trakās drānas. Tās valkā godos.

Trako drānu sasprauž ar saktu. Dižos godos valkā balto rakstaino villaini un mēleni, kas ir greznākās. Balto rakstaino villaini valkā kopā ar mēleni, abas saspraužot ar saktu. Mēleni valkā zem baltās rakstainās villaines. Suitu sievu pūrā ir saktas villaiņu saspraušanai – trīsrindenes, divrindenes un vienrindenes, gan krekla saktiņas, kuras lieto gan vīrieši, gan sievietes. Atšķirībā no kaimiņu novadiem suitu saktas ir rotātas tikai ar sarkanām actiņām.

Jaunu meitu galvas rota ir spangu vainags. Linkainis ir līgavas galvas rota, ko lieto vienu reizi mūžā laulības ceremonijas laikā. Sievu galvas segas sastāv no četrām kārtām – sviedru mices vai sviedrauta, greznās aubes, ragu lakata un virslakata. 

Kājās auj rakstainās zeķes, pastalas vai kurpes. Suitu zeķes droši var uzskatīt par Latvijā viskošākajām un rakstu ziņā visbagātākajām.

Pie suitu vīra goda tērpa piederas bruslaks, bikses, izrakstīts krekls, josta (ādas josta ar dekoratīvu metāla aizdari vai sleņģene), lakatiņš, cepure – ratene ar kranci, rakstainās zeķes, un apavi (zābaki, kurpes vai pastalas). Turklāt 19. gadsimtā turīgāki vīri nēsājuši arī vestes. Bruslaks tiek šūts no melna, tumši zila vai pelēcīga vilnas auduma. Tam raksturīgas faltes mugurpusē, divu pogu aizdare un izšuvums piedurknēs un apkaklē. Bikses suitu tautas tērpam šuj no gaiša vilnas auduma, vasarā valkā lina auduma bikses. Vīri valkā melnus ādas zābakus, kurpes un pastalas. Bikšu galus ielocīja rakstainās zeķēs, kas bija ne mazāk košām krāsām un grezniem rakstiem kā sievām. Suitu vīru tērpam piederīgas ir melnas (tumši brūnas vai pelēkas) velta filca platmales, sauktas par ratenēm. Cepuri apsien ar krāsainu lenti vai kranci.

Suitu bērnu apģērbs ir tāds pats kā pieaugušajiem, bet senāk tā greznums un komplektācija liecināja par ģimenes turību, čaklumu un prasmi to darināt. Meitenes no pusaudža vecumam liek galvā spangu vainagus.