Johana Sebastiāna Baha mūzika, kas tiek atskaņota izmantojot vienbalsīgo Moog sintezatoru. Albumu ar Baha mūziku 1968. gadā ierakstīja amerikāņu māksliniece Vendija Karlosa un viņa patiesi bija pirmā, kura parādīja ceļu, kāds ejams, ja gribi izmantot sintezatorus. Darbu Vendija ieguldīja fantastisku – ņemot vērā, ka katra frāze bija jāieraksta atsevišķi, viņa darbam patērēja astoņas stundas reiz piecas dienas nedēļā un tā piecus mēnešus no vietas – kopumā 1100 stundas. Pie tam – agrīnajiem Moog sintezatoriem bija niķis ātri atskaņoties, kas nekādi neveicināja asumu. Reizēm viņa ņēma talkā burtiski āmuru, lai piedabūtu visu nostāties savā vietā. Salīdzinājumam – Bītlu Seržanta Pepera albuma ierakstam tika patērētas nieka 700 stundas, toties naudas izteiksmē tas aprija tiem laikiem iespaidīgu summiņu. Bet Vendijai tas nemaksāja gandrīz neko – visu paveica viņa pati savā mājas studijā, toties atalgota tika bagātīgi – saņēma uzreiz trīs Grammy balvas.

Prelude And Fugue no. 7

Rinda itāliešu izcelsmes dziedātāju savulaik veidoja savienoto valstu populārās mūzikas seju. Viens no tiem bija leģendārais Tonijs Benets, kura vizītkarte bija dziesma „I Left My Heart In SanFrancisco”. Interesanti – šo dziesmu sarakstīja divi mūzikas amatieri, skumdami pēc Frisko, kad bija pārcēlušies uz Ņujorku. Dziesmu bija paredzēts izpildīt īstai operdziedātājai, bet līdz ierakstu studijai viņa nekad tā arī nenonāca., līdz 1962. gadā to slavenu padarīja Benets. Bet šīvakara stāsts nav par to – arī šodien slavas laurus Amerikā plūc mākslinieki ar saknēm Itālijā. Viena no tādiem ir gados pavisam jaunā džeza dziedātāja Gabriela Kavassa. Viņa mācījās Sanfracisko, tur sāka dziedāt nopietni un no skatuves viņu nekad nelaida prom, pirms viņa nebija nodziedājusi par pazaudēto sirdi Sanfarncisko. 2017. gadā Gabriela pārcēlās uz Ņuorleānu un tur viņas balss ieskanējās pa īstam. Šī pilsēta viņai esot iemācījusi daudzas vērtīgas lietas no kurām pirmā ir – mūzikai jābūt vērstai uz publiku, nevis censties izpatikt un sagaidīt uzslavu no kolēģiem – mūziķiem.

Gabrielle Kavassi „Do You Know What It Means To Miss New Orleans”

Kas tad ir tā mūzika ar ko visiem vispirms asociējas vārds Ņuorleāna – tas ir tradicionālais džezs, kas ieguva apzīmējumu Diksilends, kad pie tā ķērās baltas ādas krāsas mūziķi. Spilgtākā tradicionālā džeza zvaigzne, protama lieta, ir – Luiss Armstrongs. Bet viņš nebija pirmais - 1919. gadā, kad Luiss vēl tikai uz Misisipi kuģiem apguva spēles māku, Eiropas klausītājiem Londonā jau ko nedzirdētu cēla priekšā amerikāņu orķestris, kurā solo partijas izpildīja viens no pirmajiem izcilajiem džeza instrumentālistiem – saksofonists Sidnijs Bešē. Londonā, toreiz jaunais diriģents Ernests Ansermē teica tagad slavenos pravietojuma vārdus, ka „...tādā veidā, kādā šodien spēlē Bešē, drīz svingos visa pasaule...” Ja Gabriela Kavassi savu laimi atrada Ņuorleānā, tad Sidnijs Bešē patiesi laimīgs jutās vien 1949. gadā, kad pavisam pārcēlās uz dzīvi Francijā. Pēdējos 10 dzīves gadus Bešē aizvadīja īsti eiropeiskā pārticībā. Viņu godināja kā īstu popzvaigzni, viņš iegādājās lepnu lauku īpašumu, pieņēma kalpotājus un varēja pastaigāties pa ielu Parīzē, kura nosaukta viņa vārdā. Un, protams, turpināja spēlēt, bet arī dzimtajā Amerikā ierakstītā mūzika nemaz tik slikti neskanēja…

Sidnijs Bešē Slow Blues

Ne jau tikai tradicionālā džeza mūziķi apdziedājuši Ņūorleānu. Šai pilsētai neskaitāmas dziesmas veltījuši visdažādāko žanru mākslinieki. Piemēram – folkmūziķis Stīvs Gudmens 1971. gadā sarakstīja dziesmu City Of New Orleans un pats to arī ierakstīja. Sižets pavisam vienkāršs – stāsts par braucienu vilcienā no Čikāgas uz Ņūorleānu. Grammy balvu 1985. gadā kā labākā kantridziesma tā ieguva pateicoties leģendārajam Villijam Nelsonam, kurš to savā izpildījumā iekļāva albūmā. Un Villijs Nelsons netieši atstājis pēdas arī latviešu mūzikas vēsturē. 2011. gadā, grupas „Čikāgas piecīši” 50. gadu jubilejas sakarā, interneta portāls „Delfi” veica aptauju, kura tad ir pati populārākā piecīšu dziesma. Ar pārliecinošu balsu vairākumu pirmo vietu ieņēma „Pazudušais dēls”. Latviešu variantam vārdus sarakstīja Uldis Streips.

City Of New Orleans

Nokļūt Ņuorleānā savulaik izteica vēlēšanos arī Toms Veits. Viņa ceturtajā studijas albumā Small Change, kas iznāca 1976. gadā, viena no izjustākajām un nostalģiskajām balādēm ir ar nosaukumu I Wish I Was in New Orleans. Šinī albumā, starp citu, atrodama arī viena no populārākajām viņa dziesmām Tom Traubert’s Blues, kura aizdomīgi līdzīga neoficiālajai Austrāliešu himnai Valsējošā Matilde. Albums izcils arī ar to, ka tā ierakstā piedalījās vairākas džezā pelnīti atzītas slavenības, kā bundzinieks Šellijs Mens un saksofonists Lū Tabakins.

I Wish I Was in New Orleans

Un tagad tāds kā kopsavilkums visai šai liriskajai atkāpei par Ņūorleānu. Daudzus spožus mūziķus izauklējusi šī pilsēta, viens no viņiem, kuru pienāktos pazīt, ir trompetists Vintons Marsalis no Marsalisu muzikālā klana, kurš kopā ar brāli – saksofonistu Brenfordu – tiek pieskaitīts pie itin nozīmīgiem mūziķiem džezā 20.gs. beigās un arī 21. gs. sākumā. Un tad jau pieminētais kantri mūzikas veterāns Vilijs Nelsons. 2007. gada janvāra vidū Ņujorkas Linkolna centrā notika divi koncerti ar nosaukumu Vilijs Nelsons dzied blūzu. Uz skatuves bija divas mūsdienu mūzikas ikonas – Nelsons un Vintons Marsalis ar savu kvintetu. Un pēc gada šie koncerti bija ieguvuši albuma veidolu un nosaukums tam bija "Divi vīri ar blūzu". Un viens no skaņdarbiem bija hrestomātiskā tēma Basin Street Blues, protams, ka tas ir veltījums ielai Ņūorleānā…

Basin Street Blues

Cienījamu vecumu sasniedzis arī blūza mūziķis Henrijs sen Klērs Frederiks juniors, kurš pasaulē pazīstams ar eksotisko pseidonīmu Tadž Mahals. Viņš uz skatuves ir kopš 1964.tā gada un turpina regulāri uzstāties. Pašmācības ceļā viņš apguvis pieklājīgu skaitu visdažādāko mūzikas instrumentu. Skaitās, ka viņš devis lielu ieguldījumu tradicionālā akustiskā blūza tradīciju saglabāšanā, bet ir, kas viņu atšķir no lielākās daļas blūza mūziķu. Jau vairāk kā 50 gadus viņš tradicionālo blūzu papildina ar elementiem no Karību reģiona, Havaju salām, Āfrikas, Indijas, Polinēzijas un tā tālāk. Izskaidrojums tam ir pavisam vienkāršs – arī viņa tēvs nodarbojās ar mūziku un zēna bērnībā mājā regulāri viesojās neskaitāmi mūziķi no eksotiskākajām pasaules malām. Izglītošanos vēl papildināja mājās esošais radioaparāts. Tā Tadžmahals ātri vien uzķēra starpību starp populāro mūziku un to, kas skanēja mājās… Klasisks piemērs no Tadžmahala pasaules mūzikas daiļrades ir albums Sacred Island, ko viņš ierakstīja 1998. gadā kopā ar mūziķiem no Havaju salām The Hula Blues Band.

Coconut Man

Visā pasaulē labi pazīstami tādi franču dziesminieku vārdi, kā Seržs Geinsbūrs, Žaks Brels, kurš gan bija Beļģis un Žoržs Brasēns. Līdzās viņiem par vienu izcilākajiem tiek uzskatīts arī vīrs vārdā Leo Ferre, tikai, atšķirībā no iepriekš minētajiem, viņu tikpat kā nepazīst angliski runājošajā pasaules daļā.

Līdzās lieliskajam komponista talantam, Ferre tiek atzīts arī kā nepārspēts dziesmu vārdu autors, daudzi pat uzskata, ka tieši viņš ir izcilākais franču šansona dzejnieks. Leo ar pārliecību bija anarhists un ateists, tas viss arī atspoguļojās viņa mūzikā. Ko vien vērti tādi viņa dziesmu nosaukumi, kā, piemēram Paldies, Tev, Sātan vai Tā ir nāve…

Paname

1961. gada 23. Aprīlī Ņujorkas Kārnegiholā, jeb tuvāk latviešu valodai – Kārnegija zālē - notika koncerts, kas tika nodēvēts par „dižāko nakti šovbiznesa vēsturē”. Tas bija leģendārās Džudijas Gārlendas koncerts kopā ar Morta Lindsija orķestri. Dziedātāja tobrīd bija pārvarējusi visas likstas, kuras viņu vajāja iepriekšējā desmitgadē un atradās panākumu un veiksmes zenītā. Skaidrs, ka ierakstu kompānija Capitol uz šīs uzstāšanās rēķina cerēja vēl ko nopelnīt un – nekļūdījās. Dubultalbums Judy At Carnegie Hall saņēma „Grammy” balvu kā gada labākais albums, bet Džudija Gārlenda iegāja vēsturē, kā pirmā sieviete, kura ieguvusi šo pagodinājumu.

I Can’t Give You Anything But Love

Grammy balvai tika nominēts arī albums, kuru 1994. gadā ierakstīja izcilais spāņu tenors Plasido Domingo. Angļu valodā tā nosaukums tika tulkots kā From My Latin Soul. Tātad – nekādu operu āriju, tikai pašas neaizmirstamākās melodijas no Latīņamerikāņu mūzikas pasaules. Recenzijā par albumu laikrakstā The Washington Post bija rakstīts – lieliskākais, ko Domingo ir radījis. Jā, ir daudz lielisku operu ierakstu, bet, kad šāda kalibra vīrs, kāds ir Domingo, ķeras pie šādas mūzikas ieraksta, pie tam vēl ar pareizo izjūtu un intuīciju, rezultāts ir satriecošs. Neko darīt – 1997. gadā Domingo šādā stilā nācās ierakstīt vēl otru albumu…

Sabor a Mi