Klāt tieši septembra vidus. Gaisā un prātos jau jūtamas rudenīgas noskaņas, un, kaut arī īstas salnas vēl nav novērotas, tieši tā nosaukts viens no skaņdarbiem albumā, kas iznāca nupat – augustā, un tas ir tāds pavisam īpatnējs albums – saruna bungu un dūdu mūzikas grupai "Auļi" ar Orķestri "Rīga". Un šajā ieraksta fragmentā jo īpaši bija ko teikt flautas spēles meistaram Andim Klučniekam.

Runājot par rudeni – šogad tiešām viss ir neparasti. Vismaz laika apstākļos. Skaidrojošā vārdnīcā rakstīts, ka atvasara iestājas no augusta vidus līdz septembra beigām. Kāda tur atvasara, ja īstā vasara nemaz nav beigusies?! Laika vērotājs Vilis Bukšs apgalvo, ka viņa ieskatā atvasarai ir trīs periodi jeb trīs māsas. Jaunākā ir līdz 14. septembrim, un tad iestājas tā īstā. Bet tās jau vairāk tikai tādas emocijas.

Un tad ir vīrs, kuram dziesma ar nosaukumu "Atvasara", kļuva par pašu, pašu, pašu veiksmīgāko. Amerikānis, kura dzīslās ritēja Ukrainas ebreju asinis, kļuva par vienu no iemīļotākajiem un populārākajiem dziedātājiem Francijā, pie tam – izpildot dziesmas, kuras sacerēja itālis. Tas, protams, ir Džo Dasēns ar Toto Kutunjo dziesmu "Atvasara" (L’ete Indien). Dasēns to ieskaņoja 1975. gadā, tātad tai jau gandrīz pusgadsimta jubileja. Šī melodija aplidojusi visu pasauli, pie tam visdažādākajās valodās.

Uz pusi īsāks mūžs ir dziesmai Don’t Know Why­ – amerikāņu dziedātājas Noras Džonsas debijas singlam, kas iznāca 2002. gadā. Pirmais viņas albums attiecīgi tika novērtēts nevis ar kaut kādu tur zelta vai platīna pagodinājumu, bet uzreiz tika pie dimanta. Un vēl piecām Grammy balvām. Billboard pasludināja Noru Džonsu par desmitgades džeza mākslinieci numur viens. Tā ļoti pieticīgi iesākumam. Ak, jā – dziesma vispār ir par rudeni…

Un ja vēl uz brīdi atgriežamies pie frančiem – ne tikai Žozefs Kosmā sacerējis kaut ko par rudenīgajām lapām: arī Seržs Geinsbūrs 1962. gadā par kritušo lapu skaistumu dziedāja kaut ko ļoti melanholiski līdzīgu… Skan viņa dziesma La chanson de Prevert.

1962. gads mūzikas vēsturē bijis ko vērts. Jau pati pirmā tā diena – četri zēni, tērpti ādās, pa sniegotiem ceļiem ar busiņu pieveica 220 jūdzes, lai no Liverpūles nokļūtu Londonā un Decca studijā komisijai nospēlētu dažas dziesmas. Ierakstu sesija ilga stundu un tās laikā Džons Lenons, Pols Makartnijs un Džordžs Harisons kopā ar toreizējo bundzinieku Pītu Bestu paguva nospēlēt 15 dziesmas, lai saņemtu vērtējumu, ka grupas ar ģitārām tuvojas norietam un "Bītliem" izklaides industrijā nākotnes nav… Šo spriedumu pasludināja itin pieredzējušais un veiksmīgais Decca producents Diks Rovs, kurš vēlāk taisnojās, ka tas esot bijis viņa asistenta Maika Smita viedoklis. Vēlākajos gados Diks Rovs vainu izpirka, parakstot līgumus ar The Rolling Stones, The Animals, The Moody Blues, The Small Faces and Tomu Džonsu. Starp citu – tīri no muzikālā skatu punkta – var būt, ka tas toreiz bija pareizs lēmums. Daudzus gadus vēlāk  Džordžs Martins atzina, ka noklausoties toreizējo Decca ierakstu, viņš arī šos zēnus būtu pasūtījis dažas mājas tālāk… Tā gadās. Mūsu uzmanībai – Besame Mucho.

Braienu Epšteinu toreiz šis vērtējums nepārliecināja, neskatoties uz to, ka sācies bija tvista bums ar Čabiju Čekersu priekšgalā. Jau martā "Bītli" debitēja ar dziesmu BBC radiokanālā, jūnijā pirmo reizi satikās ar Džordžu Mārtinu, bet augustā pie bungām jau sēdēja Ringo Stārs. Bet devītajā aprīlī DESMIT "Oskarus" saņēma kinolente "Vestsaidas stāsts" ar Leonarda Bernstaina mūziku, kas visdrīzākajā laikā tika pagodināta arī ar Grammy balvu. Kopš tiem tālajiem laikiem līdz pat šodienai šī Bernstaina mūzika kalpojusi par pieturas punktu neskaitāmiem izpildītājiem… No tās šai reizei skan America.

Un vēl kāds joks, kas šodien tiek citēts pie katras izdevības: 19. maijā 15 tūkstošu cilvēku klātbūtnē Merilina Monro džeza pianista Henka Džounsa pavadījumā Ņujorkas Madison Square Garden arēnā nodziedāja veltījumu 35. Amerikas Savienoto Valstu prezidentam Džonam Ficdžeraldam Kenedijam – Happy Birthday, Mr. President… Merilina dziedājusi daudz – ne jau tikai slavenajā komēdijā "Džezā tikai meitenes"… Šoreiz no viņs repertuāra – My Heart Belongs To Daddy.

Un vēl kāda leģenda – Tonijs Benets – 1962. gada 9. jūnijā kopā ar Ralfa Šarona orķestri pirmo reizi kāpa uz Kārnegija zāles skatuves. Šis koncerts 44 dziesmu garumā tika iemūžināts arī ierakstā un vēlāk izdots skaņuplatēs. Turpmāk Tonijs Benets bieži viesojās šajā zālē un arī nesarāva attiecības ar Ralfu Šaronu, kurš piedalījās arī dziedātāja 1999. gada Elingtona melodiju albuma ierakstā. Skan In A Mellow Tone.

1962. gada 20. oktobrī ASV aptauju sarakstā pirmajā vietā nostabilizējās skaņuplate ar nosaukumu Peter, Paul and Mary – šāds vārdu salikums jau vairāk nekā 60 gadu garumā labi pazīstams ne tikai skaņuplašu kolekcionāriem, bet arī vienkārši labas mūzikas cienītājiem. Kad 1962. gadā iznāca šī skaņuplate, tika pievienots paskaidrojums, ka Pīters, Pols un Mērija ir folkdziedātāji. Šodien tas izraisītu vienīgi neizpratnes pilnu smaidu, jo sešdesmit gadu laikā šis vārdu salikums kļuvis par sinonīmu vārdam "folkmūzika". Mūsu uzmanībai – All Mixed Up.

Tikai dažas dienas pirms šī folkmākslinieku panākuma – 12. oktobrī, tātad kārtīgā rudens dienā – pasauli pirmo reizi ieraudzīja un saklausīja šodien labi pazīstamais amerikāņu trompetists Kriss Botti, kura spēles maniere īsti atbilst vārdam rudens – bet ar to jau nav jāsaprot kaut kas slikts! Mūziķi ir dažādi – kāds cenšas sekot līdzi progresam mūzikas instrumentu industrijā, sak', varbūt jauns eksemplārs palīdzēs vismaz paša acīs izklausīties labāk. Tad ir tādi, kuriem pilnīgi vienalga, uz kā spēlēt – viss skan lieliski. Un lieliski skan arī Krisam Botti – viņš atbalsta viedokli, ka šodien neviens neko jēdzīgu izgatavot vairs nemāk. Viņa rīcībā ir leģendārās Martin firmas 1939. gada instruments ar 1926. Baha iemutni… Viņa sniegumā skan kompozīcija Cinema Paradiso.

Taču 1962. ir arī gads, kad pasaule, sākumā vismaz Itālija, iepazina jautro dziesmiņu Quando, Quando, Quando. To Sanremo festivālā nodziedāja autors – Tonijs Reniss un ieguva tā ceturto vietu. Krietni vairāk dziesmas popularitāti vairoja Engelberts Hamperdinks, kurš to savā repertuārā uzņēma 1968. gadā.

1962. gadā unikālais džeza mūziķis Teloniuss Monks sāka darbu pie albuma Monk’s Dream, kas iznāca nākamajā gadā – pirmais ierakstu kompānijai Columbia. Izdevuma Down Beat džeza kritiķis Pīts Veldings piešķīra albumam piecas zvaigznes un nosauca to par "satriecošu apliecinājumu Monka kā izpildītāja un komponista spējām". Ne velti Teloniuss Monks ieņem otro vietu tūlīt aiz Djūka Elingtona kā komponists, kura sacerējumus visvairāk izpildījuši citi džeza mūziķi… Skan viņa Bolivar Blues.

Arī šī stunda pagājusi, bet septembris vēl nē: īstais rudens kaut kur tālu, tālu, tāpēc noslēdzam ar "Septembra liriku".