Sestdienas vakars Operā aizrit Riharda Vāgnera zīmē, jo koncertierakstā no paša Vāgnera savulaik veidotā leģendārā Baireitas koncertnama, kur ik vasaru risinās Baireitas operfestivāls, klausāmies šī gada festivāla atklāšanas notikumu, kurā Vāgnera mūzikas mīļotājiem priekšā tika celts jauns Vāgnera pēdējās operas "Parsifāls" uzvedums.

Arī "Parsifāla" pirmizrāde notika Baireitā – 1882. gada 26. jūlijā, un šogad, režisora Džeja Šeiba veidotajā versijā izrāde piedzīvoja savu 141. gadadienas atceri.

"Parsifāls" Baireitā šogad Latvijai bija īpaši saistošs notikums, jo Kundrijas lomā, aizstājot krievu mecosoprānu Jekaterinu Gubanovu, Baireitas teātrī debiju aizvadīja dziedātāja Elīna Garanča.

Diriģenta Pablo Erasa-Kasado un režisora Džeja Šeiba veidotā uzveduma titullomā dzirdam Andreasu Šāgeru, Gurnemancs ir Georgs Cepenfelds, Amfortass – Dereks Veltons, Klingzors – Džordans Šenehens. Kopā ar solistiem iestudējumā piedalās Baireitas festivāla koris un orķestris.

***

Elīnas Garančas debija Kundrijas lomā notika 2021. gada aprīlī – laikā, kad pasauli plosīja Covid-19 pandēmija. Tas bija Kirila Serebreņņikova iestudējums Vīnes Valsts operā, un arī toreiz uz plašu un nopietnu telefoninterviju par Vāgneru, Parsifālu, Kundriju un tābrīža aktuālajām emocijām Elīnu aicināja Gunda Vaivode. Lūk, šīs sarunas fragments!

Gunda Vaivode: Kundrija ir tava pirmā Vāgnera loma. Vai Vāgners ir vokālās attīstības jauna pakāpe vai tā ir tomēr kaut kāda veida domāšanas maiņa?

Elīna Garanča: Vāgners ir pasaule pati par sevi. Teikšu pilnīgi atklāti, ka Vāgners ir faktiski jāpēta no diviem aspektiem. Viens noteikti ir vokālā tehnika, kas ir savādāka, kādu es līdz šim esmu dziedājusi, bet tai pašā laikā ar visu savu pieredzi no tā, kādu repertuāru esmu izdziedājusi – gan baroka, gan Mocarta, gan bel canto un verisma, un, protams, vokālā meistara, kas ir Verdi ar savu dramatiku – es tomēr uzskatu, ka vissarežģītākais līdz šim ir bijis un arī paliek bel canto, tāpēc, ka šī tehniskā bravūra, kas ir vajadzīga, lai tu tiešām pilnvērtīgi dziedātu bel canto, nav nevienā citā mūzikas stilā. Tajā pašā laikā emocionālā un psiholoģiskā pasaule Vāgneram ir tik ļoti specifiska, ka viņā, manuprāt, tiešām ir jāiedziļinās. Ne par velti mans pedagogs, kad sākām to partiju, teica: "Tu paskaties uz saviem kolēģiem, kurus uzskata par īstiem vāgneristiem!" Viņi tiešām ir cilvēki, kas savā ikdienā nevis aktīvi reaģē uz to, kas notiek, bet pasīvi noskatās, un tad vienkārši it kā ar to plūsmu vai nu izsaka savu viedokli, vai attiecīgi reaģē. Jo Vāgnera mūzika, manuprāt, ir ar tādu nedaudz novēlotu uztveri un aizturi, kurā gan emocijas, gan vokālā attīstība, gan skaņas veidošana, gan domas gājiens nenotiek uzreiz, šinī sekundē – tu saproti kādu laiciņu vēlāk. Doma tiek pateikta nevis pašlaik, bet domas garumā: ja tev ir deviņu minūšu monologs, tad tev tas monologs tiek savilkts kopā kā viss kopums, nevis konkrētajā minūtē tev tiek pasniegta kāda ideja.

Šinī ziņā man ir ļoti grūti ar Vāgneru, jo mans temperaments, mana tā ikdienas sadzīve ir “šeit”: es ļoti ātri runāju, es ļoti ātri pārvietojos, ļoti ātri mizoju kartupeļus vai burkānus un ļoti ātri kuļu olas. Un šis mans iekšējais temps it kā neiet ar tādu iekšējo tempu, kas ir Vāgnera mūzikā.

Ļoti bieži, piemēram, strādājot ar manu pedagogu, viņš teica: “Nu, kur tu skrien? Nesteidzies, ļauj tai skaņai atvērties, nevajag viņai lēkt virsū, nu, nav tas crescendo tik ātrs...” Un man sevi ir jāaudzina kaut kā to visu nedaudz palēninātā tempā no sevis, tā teikt, izdot. Bet tai pašā laikā, protams, dziedot šo repertuāru, es jūtu, cik ļoti man tieši Vāgnera dziedājums palīdz arī Verdi mūzikā un cik ļoti man ir arī mainījusies pasaules uztvere par to, kas notiek, un kā uz to jāreaģē pašlaik un tagad. Vāgners noteikti man būs diezgan liela un arī pārsteidzoša lappuse nākotnē.

Ja runājam par Kundrijas tēlu: sieviete, skaista, ļoti pretrunīga, grēciniece, pavedinātāja, upuris... Kāds ir tava tēla ētiskais stāsts?

Viņu nav iespējams aprakstīt, jo viņa, man šķiet, pati nav sevi formulējusi. Tā kā tu teici: viņa ir gan upuris, gan seksuāla, gan nolādētā, viņa ir tā, kas meklē sevis attaisnošanu, pat īsti nesaprotot, kāpēc viņa ir bijusi nolādēta. Kundrija faktiski ir vienīgā, kas it kā redzējusi Jēzu dzīvē. Un arī rodas jautājums, vai reakcija, izsmejot viņu, ir bijusi apzināta, vai tā ir bijusi histērijas lēkme, nezinot, kā reaģēt situācijā. Zinot, kas Jēzus ir un ieraugot viņu, tā teikt, “dzīvajā”, katram šī reakcija varētu būt citāda. Savā ziņā, lai cik tas dīvaini nebūtu, man liekas, ka viņu varētu ielikt tanī pašā kategorijā kā Karmenu – visi it kā zina, ko nozīmē grēks, visi it kā saprot, kas varētu būt grēku izlīdzināšana,

visi it kā sapņo par to skaisto nākotni vai par brīvību, un tāpat neviens īsti nevar pateikt, kas tas ir un no kā mēs gribam būt atbrīvoti, kam mēs ticam, kam mēs neticam.

Vāgneram bija ļoti sarežģītas attiecības ar sievietēm. Manuprāt, sievietes viņa operās ir tādas personas, kuras vīriešu sabiedrībā ļoti grūti iekļaujas, vienmēr tiek uztvertas ar kaut kādu zināmu distanci un arī zināmu nievājumu. Un ne par velti tā Kundrijas rezolūcija trešajā cēlienā limitējās ar vienu vārdu – “kalpot”. Tanī laikā, kad Vāgners komponēja “Parsifālu”, un šinī laikā – kāda sieviete ir kļuvusi, kādu mēs viņu arī gribam redzēt... Ir ļoti grūti Kundriju modernizēt ar to bagāžu, kāda viņai bija iedomāta. Mēs katrā gadījumā gribam cerēt, ka sieviete ir pietiekami stipra un spēcīga, lai varētu atbrīvoties no jebkāda sloga un lāsta, un pati par sevi pastāvēt, bet, acīmredzot, ir vai nu zināma karma, vai vienkārši liktenis, no kura izvairīties tāpat nevar. Ar visu to, ka Kundrija Kristu it kā izsmej krustā, liekas, ka viņai šī ilgošanās pēc piedošanas un pēc tādas mūžīgās atbrīvošanās nākotnē ir viņas krusts, kas viņai visu dzīvi ir jānes.

Tieši Vāgnera "Parsifāla" sakarā arī bieži tiek minēts jēdziens "pārejas māksla", jo tur ir gan hromatiskā pasaule Klingzora un Amfortasa tēlos, gan diatoniskā, kas raksturo Parsifālu. Kurā no šiem skaņu rakstiem vairāk atrodas Kundrija?

Klausījāmies un ļoti daudzi sadzirdēja Pučīni "Toskas" Te Deum no Skarpijas skata, tepat kaut kur arī ieskanējās bel canto frāzes no Bellīni. Visi jau rakstīja, ka Vāgners, īpaši arī Kundrijai, ir ļoti ietekmējies tieši no bel canto, un man jāteic, ka šis romantiskais monologs, kas viņai ir otrā cēlienā, ir savā ziņā "parsifālisks", ārkārtīgi skaistas melodijas.

Vienīgais, kas šad un tad iedzen tādu skarbumu, ir tieši hromatisms orķestrī, jo melodija kā tāda ir ļoti skaisti, vijoša, vilinoša, kā tāda čūska, kas it kā apvijas apkārt.

Līdzīgas skaņas mēs tiešām dzirdam arī tanī pašā "Karmenā", ja padomā par Habanēru. Tajā pašā laikā, piemēram, tas viss otrais izrāviens, kas ir pēc tam, kad Kundrija saprot, ka Parsifāls no viņas novēršas, ir pilnīgs verisms – dvēsele tiek izslēgta ārā un ilgas pēc atriebības dominē vairāk nekā jebkas apkārt. (..) Orķestris šeit ir milzīgs, un Vāgners tiešām uzskatīja, ka balss ir viens no instrumentiem.

Es vienmēr saku, ka Vāgners raksta balsij ļoti nedāsni, neērti. Tā nav ārkārtīgi viegla un patīkama dziedāšana, jo visi šie tritoni un intervāli – pamazinātie, palielinātie –, tas, ka tev ir jādeklamē...

Faktiski tā nav vokālā dziedāšana, bet tai pašā laikā šī nebeidzamā plūsma un šis nebeidzamais dāsnums tieši no orķestrālā materiāla, protams, ir iespaidīgs. 

Sarunu pilnā apjomā aicinām klausīties vai lasīt šeit!

***

Uz sarunu par "Parsifālu" Gunda Vaivode Elīnu Garanču aicināja arī šovasar jūlijā, kad dziedātāja aktīvi gatavojās debijai Baireitas festivālā. Lūk sarunas fragments! 

Gunda Vaivode: Vasara tev ir diezgan blīva, jo jau nākamajā rītā pēc koncerta Dzintaros tu dosies uz Baireitu, kur 25. jūlijā notiks tava debija šajā Vāgnera mūzikas Mekā. Izskatās, ka zaļā pakalna noslēpums tomēr tevi vilina?

Elīna Garanča: Vilina, jā! Man bija tik skaisti iecerēts triju nedēļu atvaļinājums pēc pilnās sezonas... Domāju – staigāšu pa zaļo zāli un skatīšos zilajās tālēs, bet diemžēl – vai par laimi – uzradās šis piedāvājums, kuram nevarēju pateikt "nē".

Sākumā lauzos, stīvējos un ķīvējos pretī, bet tad vairākkārt [ar festivāla rīkotājiem] sazvanījāmies, un beigās nevarēju teikt nē… Ņemot vērā, ka Vāgners ir bijis Rīgā un Vāgnera ielā uzbūvējis savu pirmo minimaketu Baireitas zaļajam kalnam...

Kuru, starp citu, tagad atjauno!

Jā, un es to apskatīju – pirms dažiem gadiem mūs aizveda tādā kā ekskursijā un izstāstīja, kas un kā paredzēts. Aptaustot šo minimaketu un tagad iekāpt īstajā – protams, ko tādu nevarēju palaist garām! Šobrīd lasu fascinējošu grāmatu par Vinifredu Vāgneri un viņas Baireitu... Tajā ir tik daudz pretrunīgas informācijas – gan vēsturiskas, gan arī muzikālas. Ir dažādi komentāri par tiem, kas šo festivālu vadīja, par diriģentiem, dziedātājiem, režisoriem. Man likās – man tas ir jāizlasa, lai sagatavotos, lai vispār saprastu, kas tas ir. Apzvanīju ļoti daudzus savus draugus un kolēģus, kas tur dziedājuši vairākkārt. Neiztrūkstoši klāt būs arī mans pedagogs – gribu, lai viņš man palīdz iedziedāties.

Šis "Parsifāla" iestudējums būs ļoti īpatnējs – būs 3D brilles un viss būs diezgan futūristiskā manierē, ar ārkārtīgi spilgtiem tērpiem. Kundri loma man ārkārtīgi patīk, un saku paldies Dievam, ka esmu to jau dziedājusi. 

Tā ka nedaudz pazīstama man šī sajūta jau ir, bet nu – tā atbildības sajūta un pacilājums, ka notiek debija tiešām absolūtā Vāgnera Mekā… Tas bija tāds piedāvājums, kuram vienkārši nespēju pateikt nē.

Tavu Kundri Kirila Serebreņņikova iestudētajā "Parsifālā" mēs redzējām arī videoversijā: iestudējums notika pandēmijas laikā, un tā bija tiešām ļoti liela un spēcīga loma, un tāda tā noteikti būs arī šoreiz. Diriģents ir Pablo Erass-Kasado, režisors Džejs Šeibs. Arī viņiem tā ir debija. Vai iepriekš jau esat tikušies?

Ar režisoru nē – tā man būs pirmā sadarbība ar viņu. Bet ar Pablo Erasu-Kasado gan esmu uzstājusies gan Zalcburgā, gan Vācijā, mums ir bijuši koncerti kopā, tā ka esam pazīstami. Un, tā kā es runāju spāniski un viņš pats ir spānis, domāju, mums nebūs problēmu iejusties arī šajā mūzikas pasaulē.

Tāpat ar maltiešu tenoru Džozefu Kaleju esat bijuši kopā. 

Jā, arī ar viņu esam vairākkārt uzstājušies. Esam tiešām savā ziņā jauneklīga komanda, pats vintage sākums. (smejas)

Nu, redzi, Elīn, viss notiek laikā! Jo tava debija Baireitā bija paredzēta mazliet savādāka…

Ir gājis gan pa kalniem, gan pa lejām, raudot un priecājoties – viss kas kādreiz ir bijis, bet neesmu no tiem, kuri skatās atpakaļ un domā – kā būtu bijis, ja būtu bijis… Ir tā, kā ir. Un tā, kā ir, ir ļoti labi!

Sarunu pilnā apjomā aicinām klausīties vai lasīt šeit!

 
***

Un nu ielūkosimies recenzijās, kas rodamas tīmeklī pēc "Parsifāla" jaunā uzveduma Baireitas festivālā.

Kristīna Vatersa, filozofijas doktore no Kalifornijas, vietnē operawire.com publicējusi recenziju ar nosaukumu "Vāgnera pēdējā meistardarba iestudējums ir mulsinošs haoss". Viņa iebilst pret režisora Džeja Šeibas ieviestajiem digitālajiem eksperimentiem izrādes veidošanā: "Pirmajā rindā ložu sektorā man bija metrs vietas kājām. Greznība karstuma viļņa vidū zālē bez gaisa kondicionēšanas. Tas izrādījās viens no vienīgajiem pozitīvajiem "Parsifāla" pieredzes aspektiem. Pielāgotas AR (paplašinātās realitātes) brilles nodrošināja 300 apmeklētājiem iespēju  vērot izrādē iecerētās digitālās vīzijas ar bieži vien nebūtiskiem, vienmēr aizplīvurotiem datorģenerētiem attēliem. Sākot ar daudzsološu gaismas punktu dušu, - mazām zvaigznītēm, kas aizpildīja visu telpu elpu aizraujošo sākuma akordu laikā.

Tad parādījās rotējoši koku zari, agresīvi gulbji un lēkājoši galvaskausi ar spārnotiem apakšžokļiem violetos un rozā toņos. Čūskas kā neatlaidīgi urobori sakodušas savas astes, slīdēja telpā,  pat šķita, ka tās uzbrūk skatītājam.

Koku zari, paper maché ziedi, primitīvas kustību animācijas ar vīriešu un sieviešu figūrām, kas staigā tā, it kā tās būtu radītas pirms datoru vizualizācijas ēras. Iespējams, tā bija pēcinterneta stila izvēle, it kā vēstot skatītājam, ka nākotnē lētā animācija, lētais mākslīgais intelekts būs visur izplatīts. Īstu ziedu nebūs. Nebūs dzīvu radījumu. Vai arī tas varēja būt saistīts ar iztēles un finanšu resursu trūkumu. Neatkarīgi no iemesliem, efekti no sākuma līdz beigām bija kā skatu traucējoša nekārtīga barjera. Bet skats uz pašu skatuvi bija vēl sliktāks!"

Par pašu mūziku recenzente nerunā gandrīz neko, taču scenogrāfiskais izklāsts šo dāmu ir šokējis.

***

Laikrakstā The New York Times savu redzējumu publicējis kādreizējais laikraksta klasiskās mūzikas redaktors, šobrīd – recenzents Zaharijs Vulfs, kurš savulaik operu kritikas rakstījis laikrakstā New York Observer. Savā rakstā "Modernākās tehnoloģijas atkal ir ienākušas Baireitas festivālā, kur Vāgners 1882. gadā ar jaunāko skatuves tehniku pirmizrādīja savu pēdējo operu", plašāk iztirzā jauno "Parsifālu", uzsverot, ka Rihardam Vāgneram jaunākās tehnoloģijas bija ļoti svarīgas viņa operu iestudēšanā. Baireitā, kur viņš 1876. gadā atvēra teātri kalna virsotnē, lai īstenotu savu redzējumu par saviem darbiem, viņš solīja, ka "tiks izmantoti vismodernākie mākslas resursi, lai piedāvātu jums skatuves un teātra perfekciju".

Gandrīz 150 gadu vēlāk jaunākās tehnoloģijas atkal ir nonākušas Baireitā – amerikāņu režisora Džeja Šeibas ideja par paplašināto realitāti, kas sasniedzama ar īpašu briļļu palīdzību padara jauno "Parsifāla" iestudējumu par blīvu, bieži vien necaurredzamu sirreālu tēlu slāni. Taču mērķis ir tāds pats kā Vāgneram: radīt "ainas, kādas varētu iedomāties no ideālas sapņu pasaules".

Zaharijs Vulfs gan teic, ka pēc tam, kad Baireitas festivālā radās strīdi par dārgo paplašinātās realitātes jeb AR (digitālo) briļļu finansēšanu, nauda tika piešķirta 330 komplektiem 1925 sēdvietu teātrī. Tātad 83 procenti skatītāju vienkārši piedzīvo vecmodīgo izrādi: Vāgnera operas mistēriju par jaunu vīrieti, kurš galu galā izpērk Svētā Grāla bruņinieku kopas slimos rituālus, kas ir vienkārši iestudēts un lieliski dziedāts, un ko ar muskuļainu stingrību diriģē Pablo Erass-Kasado. Daudz mazāka grupa, ieskaitot kritiķus, saņem brilles, kas šo dzīvo iestudējumu papildina ar pārpildītu AR vidi, kas piepildīta ar nepārtrauktu tēlu kustību.

"Vai šie 83 procenti no tā daudz zaudēja? Viņiem pietrūka telpas starp publiku un skatuvi, kas, šķiet, piepildās ar mirgojošām zvaigznēm, kad sākas 1. cēliena ievada prelūdija. Ēterā rotējošie kailie koki. Kustību iemūžinātās figūru aprises, kas staigā, apskāvušās un pēkšņi iedegas. Asteroīdi. Lidojošā muša, kas, šķiet, piezemējas uz AR lēcas ārpuses. Vēlāk - putnu pulki, asiņaini sarkanas lodītes un dzeloņainas zemenes. Šļūcošas čūskas un rotējoši, klusu krakšķoši galvaskausi. Plaukstošie ziedi. Bultas, šķēpi, mačetes, cirvji, granātas un nocirstas rokas. Nelaimīgi dreboši plastmasas maisiņi un skraidoša lapsa. Akmeņainais dzestrums, kas, šķiet, aizpilda laukumu zem sēdekļiem trešajā cēlienā.

Kad uz skatuvi palūkojos bez brillēm, šajā "Parsifālā" nebija nekā īpaši izdomas bagāta vai izgaismota. Pirmā cēliena darbība notiek brīvā, nedaudz draudīgā, neskaidri zinātniskās fantastikas ainavā – dekorācijas veidojusi Mimi Liena – ar mirgojošu gaismas auru, kas atgādina kosmosa kuģus.

Grāla bruņinieki valkā stilīgus, mūsdienīgus tērpus - garas tunikas, dzeltenus svārkus, drosmīgi rakstainas kapuces –, ko veidojusi Meentje Nīlsena. Burvja Klingsora apburtais dārzs II cēlienā ir psihodēliska baseina ballīte "Barbie" krāsās. Pēc tam, kad Parsifāls iznīcina dārzu, trešais cēliens norisinās vientuļā tuksneša nometnē līdzās kādai mašīnai uz neskaidras robežas starp karu un rūpniecību: varbūt parastai automašīnai, varbūt tankam.

Tenors Andreass Šagers ir nenogurstoši kaislīgs un pārliecinoši zēnisks bezviltīgā Parsifāla lomā, bet basbaritons Dereks Veltons ir sērojošs, bet atturīgs Amforta, ievainotā Grāla karaļa, lomā. Bass Georgs Ceppenfelds atveido elēģisko Gurnemancu, kurš pārrauga bruņiniekus; baritons Džordans Šanahans - aizdomīgais Klingsors.

Mecosoprāns Elīnas Garančas balss skan grezni – ar slaidu, bet samtainu skaņu - kā neviennozīmīgā Kundrija, kura ir nolādēta mūžīgi kalpot gan Klingzora gan Grāla valstībai, tamdēļ šī loma bieži ir kliedzoša.

Eberharda Frīdriha vadītais Baireitas koris, kā vienmēr, ir nosvērts un spēcīgs. Otrdien orķestris nespēja pilnībā izcelt dažu svarīgu fragmentu izsmalcināto caurspīdīgumu un delikātumu, taču Herasas-Kasado diriģēšana bija dinamiska, vienmērīga un ar labu tempu.

***

Un vēl trešā recenzija, ko rakstījis Vāgnera mūzikas entuziasts un opermūzikas fans Sems Gudjears, kurš lasa vēstures lekcijas Kembridžā.

Kopumā viņš piekrīt abu iepriekšminēto recenzentu teiktajam, un apstiprina, ka jaunais "Parsifāls" Baireitā ir īpašs notikums. "Daži varētu teikt, ka pārāk īpašs, jo robeža starp reliģiska darba apmeklējumu un piedalīšanos reliģiskā ceremonijā dažiem Vāgnera ticīgajiem jau sen ir neskaidra. Un, lai gan lielākā daļa cilvēku šajās dienās klaigā pēc visu iemīļotās Bühnenweihfestspieles I cēliena, nevar neradīt sajūtu, ka dievbijība dažās festivāla aprindās kopumā varētu pieaugt."

Viņš uzsver, ka paplašinātās realitātes (AR) brilles, kas nepieciešamas šī gada jaunajam iestudējumam, noteikti radīja iespaidu, ka "daži Grāla bruņinieku veterāni, iespējams, neapzināti sajauc "komponista nodomus" ar svēto šķēpu, bet Katarīnu Vāgneri – ar Klingzoru. Ne viens, ne otrs, protams, nav līdzīgi, un es tikai piebildīšu, ka mans apbrīns par Katarīnas nelokāmo apņēmību izmēģināt jaunas lietas festivālā ar katru gadu pieaug."

Sems Gudjers bija pirmizrādes apmeklētāju vidū, kā arī viens no 15%, kuram izdevās iegādāties brilles, lai baudītu izrādes specefektus. Tomēr viņš atzīst, ka brilles nācies raustīt uz augšu, jo tēlu pārbagātība, kas caur tiem bija skatāma, bieži vien traucēja vērot skatuvisko darbību.

"Neraugoties uz dažiem daudzsološiem konceptuāliem elementiem, man šķita, ka šī bija izrāde, kas mēģināja izdarīt pārāk daudz un līdz ar to beigās pateica pārāk maz."

Viņš gan piebilst: "Neesmu pret paplašinātās realitātes izmantošanu ne šajā, ne jebkurā citā izrādē nākotnē. Iepriekš bijuši gadījumi, kad, manuprāt, tā papildināja izrādi, piemēram, kad I cēliena priekšspēles laikā mēs atradāmies vienkāršās zvaigžņotās debesīs, vai arī iespaidīgie, atbilstoši šokējoši zilie elektrības lāseņi, kas piepildīja koncertnamu, kad tika atklāts Grāls. Šajos brīžos AR palīdzēja justies pilnīgāk ieslēgtiem izrādes norisē, redzēt un sajust lietas reālāk, nekā, piemēram, videoprojekcija. Taču es uzskatu, ka daudz mazāk blīva pieeja kopumā palielinātu paplašinātās realitātes briļļu efektu.

Paļaušanās uz mākslinieciskām inovācijām tomēr negarantē, ka inovācijas būs mākslinieciski veiksmīgas; un, lai gan man ļoti gribējās, lai režisora Džeja Šeiba jaunā izrāde man patiktu, un man paveicās, ka varēju iegādāties AR brilles, kas bija nepieciešamas, lai to pilnībā izbaudītu, diemžēl, neraugoties uz dažiem daudzsološiem konceptuāliem elementiem, man šķita, ka šī bija izrāde, kas mēģināja izdarīt pārāk daudz un līdz ar to beigās pateica pārāk maz.

Iespējams, visredzamākais sākums ir vispārējā AR pieredze. No estētiskā viedokļa man netraucēja, pat ļoti patika nedaudz retro stils, ko radīja ģenerētie attēli. Galvenā problēma bija tā, ka gandrīz visu laiku caur brillēm vienkārši notika ļoti daudz lietu, un, lai gan bija brīži, kad AR radīja pozitīvu emocionālu iespaidu, visbiežāk attēloto lietu skaits vai lielums nozīmēja, ka tās vienkārši novērsa uzmanību vai aizsedza, nevis intriģēja vai pamācīja. Bieži vien ducis vai vairāki viena un tā paša simbola, piemēram, zieda, attēli plūda apkārt vairākas minūtes, apgrūtinot koncentrēšanos uz darbību, kas norisinājās uz tā. Citkārt atsevišķi lieli objekti lika noņemt brilles, lai varētu uztvert uz skatuves notiekošo, piemēram, kad 2. cēliena sākuma ainā dominēja divi lieli galvaskausi vai kad videoekrāna priekšā parādījās koks, kas palielināja Kundrijas mēģinājumu pavedināt Parsifālu.

Līdz vakara vidum man nācās kustināt brilles uz augšu un uz leju, cenšoties saskatīt gan to, kas bija uz skatuves, gan to, kas bija redzams caur briļļu paplašinātās realitātes pasauli.

Pat ja režisoriskā puse izrādījās neapmierinoša, muzikālā puse bija daudz labāka. Daudz kas patika Pablo Erasa-Kasado partitūras lasījumā. Ja pirmais cēliens manai gaumei brīžiem bija nedaudz par ātru, tad to, ko mēs, iespējams, zaudējām mistiskā varenuma ziņā, Erass-Kasado pilnībā kompensēja dramatiskākā 2. cēliena mūzikā, kas bija aizraujoša un aizkustinoša vienādās daļās. Galvenais, nekad netika zaudēta plūdums, un Baireitas "Parsifāla" skanējums vienmēr bija klātesošs.

Dziedāšanas ziņā izcēlās Andreas Šagers titullomā un Elīna Garanča Kundrijas lomā. Šagers jau ir pazīstams, un viņš joprojām ir tikpat nenogurdināms kā vienmēr, īsā laikā iejūtoties šajā lomā, lai gan bija gatavs dziedāt arī abus Zīgfrīdus. Balss spēks tika izmantots pārdomāti, bet viņa maigais dziedājums un dramatiskā atdeve bija tikpat iespaidīga.

Savukārt Garanča mums sniedza Valtraudas Meieres cienīgu aktierspēli, kurā katra sejas izteiksme un roku kustība tika darīta ar nolūku, un dziedājums bija dažāds - maigs un skaists, dramatisks un spēcīgs. Viņa pelnīti saņēma vakara lielākās ovācijas, un viņas, Šāgera un Erasa-Kasado kombinācija padarīja 2. cēliena otro pusi par vakara kulmināciju.

Georgs Cepenfelds Gurnemanca lomā, kurš mūsdienās sacenšas ar Šēgeru kā operas pasaules superzvaigzne, vēlreiz atgādināja, ka viņš ir absolūts dikcijas karalis, atveidojot tipiski pārdomātu tēlu, savukārt Dereks Veltons Amfortasa tēlam piešķīra bagātīgu toni un uzmanību tekstam, un tas bija īpaši fiziski spēcīgs. Citviet Džordans Šenehens bija pienācīgi draudīgs Klingzora lomā, Tobiass Kerers labi iejutās Titurela lomā, un visi bruņinieki un puķu meitenes dziedāja nemainīgi augstā līmenī.

Kopumā izrādē tika izmantots viss iespējamais, un tā rezultātā režijas resursi - un mūsu uzmanība - bija pārāk izplūdusi, lai sasniegtu kādu no nostādnēm, ko režisors caur šo izrādi vēlējās paust.

Tomēr man jāatzīmē, ka Šeibs ar entuziasmu runā par iespējām, ko Bayreuth Werkstatt sniedz "nepārtrauktas jaunrades" ziņā, tāpēc man ir zināma cerība, ka izrādes izrādīšanas laikā taps izsmalcinātāka versija. Un, pat ja tā nenotiks, šis mēģinājums ir apsveicams."