"Klasika" piedāvā vēl gluži karstu ierakstu no Cēsu Mākslas festivāla, kura ietvaros 29. jūlijā koncertzālē "Cēsis" Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski vadībā izskanēja Riharda Vāgnera operas "Zīgfrīds" koncertuzvedums.

Izcilajā solistu sastāvā (atlase – Ilze Sprancmane) titullomā tenors Mihaels Veiniuss (Michael Weinius, Zviedrija), Brinhilde – savlaik Valkīra, nu mirstīgā – Vida Miknevičūte (soprāns, Lietuva / Vācija), Mīme, Nībelungs – tenors Andreass Konrāds (Andreas Conrad, Vācija), Ceļinieks – Votāns, pārģērbies par Ceļinieku – basbaritons Olivers Cvargs (Oliver Zwarg, Vācija), Alberihs, Mīmes brālis – Nībelungs – baritons Armands Siliņš (Latvija), Fafners – milzis, pārtapis par pūķi – bass Timo Rīhonens (Timo Riihonen, Somija), Erda, Zemes dieviete – kontralts Anna Larsone (Anna Larsson, Zviedrija), Mežaputns – soprāns Kristīne Gailīte (Latvija).

Tiesa, lai pa kārtai iepazītu viņus visus, nepieciešamas dievišķā garuma četras stundas, kuras ietver trīs cēlienus (skat. saturu). Šajā pārraidē tos atdalīs arī starpbrīži – sarunās par Vāgneru ar muzikologu Guntaru Pupu, ielūkojoties izdevniecībā "Jumava" klajā nākušajā rakstu krājumā "Rihards Vāgners un Rīga", kā arī ar Rīgas Riharda Vāgnera biedrības valdes priekšsēdētāju Māri Gaili, viesojoties Vāgnera ielā 4.

 

 

Tarmo Peltokoski, kurš mērķtiecīgi gatavojas specializēties operu diriģēšanā un Vāgneru iemīlējis jau 11 gadu vecumā, pirms koncertuzveduma intervijā Anna Marta Burve neslēpa: "Es bieži saku, ka Vāgners ir manas dzīves jēga. Tā, protams, nav absolūtā taisnība, taču profesionālā nozīmē tā noteikti ir. (..) Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena vai pirmās klausīšanās, kā tas patiešām mēdz notikt. Cita izskaidrojuma patiesībā nav. Es un Vāgners esam radīti viens otram."

Opera "Zīgfrīds" ir pasaka par puisi, kurš uzvar pūķi un iepazīst mīlestības spēku. Zīgfrīds nepazīst baiļu, viņš alkst piedzīvojumu un spēj nokalt varoņzobenu, pūķa asiņu inde ļauj viņam saprast Mežaputna valodu, Zīgfrīds i nenojauš, ka turpinās cīņa par nībelunga gredzenu un tuvojas dievu mijkrēslis. Acu nepamirkšķinot, viņš šķērso uguns burvju loku, ar skūpstu pamodina Votāna iemidzināto Brinnhildi un beidzot sajūt bailes, jo ir sastapies ar līdz šim nesajustām mīlestības alkām. Operu vainago nemirstību zaudējušās valkīras Brinnhildes un varoņa vientieša Zīgfrīda gaviles par mirdzošo mīlu un smejošo nāvi.

***

Citējot Oresta Silabrieža koncertuzveduma bukletā sagatavotos materiālus: "Tetraloģija "Nībelunga gredzens" ir Riharda Vāgnera magnum opus un viņa māksliniecisko priekšstatu iemiesojuma augstākā virsotne, kam līdzās var likt vienīgi Vāgnera beidzamo operu "Parsifāls".

***

Pie tetraloģijas impulsiem Vāgnera pētnieki parasti nosauc šos: islandiešu "Vecākā Edda", "Volsungu sāga" (13. gadsimts) un "Prozas Edda", kuras autors ir dzejnieks, vēsturnieks un politiķis Snorre Sturlas dēls (1179-1241); augšvācu valodā sarakstītā episkā poēma "Nībelungu dziesma" (13. gadsimts); senskandināvu valodā tapušais prozas darbs Thidreks Saga af Bern (arī 13. gadsimts). Vāgneram pazīstami un noderīgi bijuši arī zinātnieku Karla Lahmaņa, Franča Jozefa Mones, Ludviga Etmillera un brāļu Grimmu darbi.

***

Operas "Zīgfrīds" pirmās skices top 1851. gadā, taču pie kārtīgas komponēšanas Vāgners ķeras 1856. gadā, lai 1857. gada jūnijā atkal pārtrauktu darbu un atstātu Zīgfrīdu mierīgi atdusamies zem liepas, jo, sajuzdams radošā rokraksta maiņu, meistars vēlas izmēģināt spēkus pie sižeta par Tristanu un Izoldi. Darbs pie "Zīgfrīda" turpinās sporādiski, trešais cēliens aizsākts 1869. gadā un visa opera ir gatava 1871. gada 5. februārī.

***

Rīgā visos laikos populārākas bijušas Vāgnera otrā lielā radošā posma operas "Klīstošais holandietis", "Tanheizers" un "Loengrīns". Nule klajā nākušajā grāmatā "Rihards Vāgners un Rīga" ("Jumava", sastādītājs Guntars Pupa) Lauma Mellēna-Bartkeviča (atsaucoties uz Margaritas Ziedas tekstu) raksta, ka iepazīšanās ar tetraloģiju rīdziniekiem sākās 1889. gadā, kad tika uzvesta "Valkīra". 1898. gadā seko "Zīgfrīds", 1902. gadā rīdziniekiem tiek viss tetraloģijas iestudējums, un 1913. gada janvārī šis varoņdarbs tiek atkārtots.

Vēlākos gados uz Baltā nama skatuves izrāda "Reinas zeltu" (1974) un "Valkīru" (1926 un 1963). Pēc tam jāgaida līdz 21. gadsimta sākumam, kad pēc Andreja Žagara un domubiedru ierosmes pakāpeniski no 2006. līdz 2011. gadam tiek iestudētas visas četras operas, un 2013. gada Rīgas Operas festivālā no 4. līdz 9. jūnijam mums ir iespēja visus šos iestudējumus skatīties vienotā ciklā.

Operas "Zīgfrīds" satura atstāsts

I cēliens

Mīme savā alā, kas atrodas netālu no Fafnera migas, bez panākumiem mēģina nokalt jaunu zobenu Zīgfrīdam, kurš jau sasniedzis jauneklību. Viņš gan arī saglabājis Zīgfrīda tēvam piederējušā zobena Notunga atliekas, taču Mīmem trūkst saprašanas zobena lauskas atkal savienot veselumā. Ja tas tomēr izdotos, Mīme ar Zīgfrīda palīdzību tiktu pie Fafnera gredzena un taptu par pasaules valdnieku.

Zīgfrīds izmēģija Mīmes jaunāko darinājumu, bet tas saplīst kā cepums jaunieša rokās. Mīme mēģina attālināt Zīgfrīda karstgalvīgās dusmas ar laipnību un edienu, taču tiek rupji atraidīts.

 Mēs it nemaz neesam līdzīgi, saka Zīgfrīds un pieprasa ziņas par saviem īstajiem vecākiem. Nībelungs atzīstas, ka pirms gadiem mežā sastapis izmisušu sievieti, kuru paņēmis pie sevis, un viņa dzemdībās mirusi. Sievieti sauca Zīglinde, un jaundzimušā bērna tēvs esot kritis kaujā.

Ierodas pavecs Ceļinieks, kas īstenībā ir virsdievs Votāns. Nelūgtais viesis piedāvā mīklu spēli – kurš neatminēs trīs mīklas, zaudēs galvu. Ceļinieks atbild pareizi un savukārt uzdod savus trīs jautājumus: kurai dzimtai Votāns visvairāk darījis pāri, bet kuru mīl visvairāk (Velzungi), kā sauc zobenu, ar kuru Zīgfrīdam būtu jānokauj pūķis Fafners (Notungs) un kurš galu galā atjaunos Notungu? Mīme atbild uz pirmajiem diviem jautājumiem, bet uz trešo viņam nav atbildes. Votāns pastāsta Mīmem, ka Notungu spēs atjaunot tikai tāds, kurš vispār nepazīst baiļu, un pazūd mežā, atstājos Mīmes galvu kā balvu šai nezināmajai bezbaiļu būtnei.

Mīme sadzird attālus rēcienus un panikā nolemj, ka nāk Fafners, taču izrādās, ka tas ir tikai Zīgfrīds, kas nolēmis pakalt sava tēva zobenu. Mīme izgudrēm mēģina noskaidrot, vai jauneklis zina, kas ir bailes. Izzinājis, ka laikam taču nezina vis, Mīme nolemj ņemt Zīgfrīdu uz Fafnera migu, kur tad nu bez baiļu nekādi. Zīgfrīds pa tam atkal un atkal pieprasa Mīmem atjaunot Notungu, un nībelungam jāatzīstas, ka viņam pietrūkst prasmju. Zīgfrīds ķeras pie darba pats un ar dziesmu sakaļ vienkop Notunga šķembas. Mīme izplāno, ka pēc tam, kad Zīgfrīds būs nokāvis Fafneru ub atguvis dārgumus, nībelungs vienkārši atbrīvosies no jaunekļa.Zīgfrīds priecājas par atjaunoto zobenu, pāršķel laktu un pazūd mežā.

II cēliens

Alberihs uzmana Fafnera alu, sēro par zaudētajiem dārgumiem un ir pilns apņēmības atgūt Gredzenu. Spocīgā gaismā ierodas Ceļinieks, un nībelungs momentā atpazīst viņā Votānu. Votāns arī pavēsta Alberiham, ka viņam vajadzētu bīties no Mīmes, jo Mīme vēlas dārgumus un nāk šurp ar kādu jaunu varoni, lai nokautu Fafneru. Alberihs un Votāns ņemas modināt Fafneru, lai brīdinātu no briesmām un ierosina atdot Gredzenu, taču samiegojies Fafners tik nomurmina, ka viņš jau nu gan spēs iznīcināt jebkuru uzbrucēju.

Rītausmā ierodas Zīgfrīds un Mīme, kas parādījis Fafnera alu, pats dodas prom. Zīgfrīds aizsapņojas zem liepas ilgās pēc mātes un ieklausās Mežaputna dziesmā, nesaprotot ne vārda, bet mēģinot dziesmu atdarināt. Pēc tam tver savu sudraba medību ragu un ar tā skaņām pamodina Fafneru.

Sākas cīniņš un Zīgfrīds ar Notungu pāršķel Fafnera sirdi. Mirstot Fafners brīdina Zīgfrīdu - pret viņu vērsti slepkavīgi nodomi. Zīgfrīds izvelk Notungu no milža sirds, un, kad viņa asinis apdedzina pirkstu, tos neviļus pieliekot pie lūpām piepeši saprot Mežaputna dziesmu un uzzina visu par nībelungu apslēpto mantu, burvju ķiveri, kas padara neredzamu un visuvareno Gredzenu.

Ierodas Mīme ar Alberihu un abi sāk plēsties, taču pārtrauc ķīviņu, kad noFafnera alas parādās Zīgfrīds ar trofejām – ķiveri pie jostas un Gredzenu plaukstā. Mežaputns brīdina Zīgfrīdu no Mīmes, kurš laipni sniedz saindēta dzēriena kausu. Zīgfrīds zaudē lēnprātību un nogalina Mīmi. Tālumā skan Alberiha smieklu atbalss. Zīgfrīds sajūtas vientuļš un Mežaputns izstāsta viņam par meiteni, kas dus uz uguns ieskautas klints. Brinhildi spēšot uzmodināt tikai tas, kurš nepazīst baiļu. Zīgfrīds dodas ceļā.

III cēliens

Nakts. Ceļinieks modina zemesdievi Erdu un iztaujā par nākotni. Erda izvairās no atbildes, un virsdievs, apjauzdams Valhallas nākotni, grasās novēlēt pasauli Brinhildes pestījošajai mīlestībai. Aizā ienāk Zīgfrīds, un Votāns ar labpatiku iztaujā savu mazdēlu par viņa varoņdarbiem un Notungu, bet sadusmojies par augstprātīgajām atbildēm, stājas ceļā. Zīgfrīds ar Notungu pāršķeļ Ceļinieka zobenu, un sāk kāpienu Brinhildes klintī.

Sasniedzis kalna virsotni, Zīgfrīds uziet bruņotu dusošu tēlu un nolemj, ka tas ir vīrietis. Viņš noņem valkīras vairogu, ķiveri un bruņas, un ieraugot savā priekšā pirmo sievieti, ko jebkad redzējis, beidzot zina, ko nozīmē bailes. Pēc Zīgfrīda skūpsta, Brinhilde atjēdzas no ilgā miega, sveic sauli un atgriešanos dzīvē. Viņa vairs nav valkīra, domās atvadās no Valhallas, metas Zīgfrīda skavās un atveras cilvēciskai mīlestībai nāves ēnā.