9. jūlijā koncertzālē "Cēsis", atklājot Cēsu Mākslas festivālu izskanēja Riharda Vāgnera operas "Tristans un Izolde" koncertatskaņojums. Iepriekš Latvijā šī opera pilnā apjomā iestudēta pirms 101 gada, 1921. gadā Latvijas Nacionālajā operā.

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Andris Poga sadarbība ar izcilu solistu plejādi radīja īpašu un klātesošajiem neaizmirstamu mūzikas notikumu, kuram scenogrāfiju un videoprojekcijas  veidoja Oļegs Golovko un Aleksandrs Labonovs. Koncerta starpbrīžos - fragmenti no šim notikumam veltītā "LNSO podkāsta", kurā ar šo skatuves darbu sarunājās Andris Poga, Orests Silabriedis un Edgars Cīrulis, kā arī Marutas Rubezes un Ingas Saksones klātienes iespaidi Cēsīs.

Lomās:

TRISTANS - Marko JENČS,

KARALIS MARKS - Ains ANGERS

IZOLDE - Gunbrita BARKMINA

KURVENĀLS - Olivers CVARGS

MELOTS, galminieks - Mihails ČUĻPAJEVS

BRANGĒNA, Izoldes istabmeita - Martina DIKE

GANS - Artjoms SAFRONOVS

STŪRMANIS - Rinalds KANDALINCEVS

JAUNAIS JŪRNIEKS - Mihails ČUĻPAJEVS

I cēliens

Darbība notiek uz kuģa pa ceļam no Īrijas un Kornvolu.

Bretaņas augstmaņa Tristana kuģis ved uz Kornvolu īru princesi Izoldi, lai izdotu to par sievu Tristana aizbildnim un labvēlim karalim Markam. Izolde ir temperamentīga meitene, un jūrnieka dziedātā dziesma par īru meiteni satracina viņu. Brangēna mēģina nomierināt Izoldi.

Tristana uzticības vīrs Kurvenāls uzvedas visai izaicinoši, pazobojas par īru sievietēm un nodzied izsmējīgu dziesmiņu par Izoldes līgavaini Moroldu, ko Tristans nogalināja, kad tas ieradās Kornvolā pēc nodevām Īrijai.

Izolde knapi valda dusmas un izstāsta Brangēnai, kā Tristans, pēc cīņas ar Moroldu knapi dzīvs, ar izdomātu vārdu Tantris nācis pie Izoldes, lai tā — izslavēta prasmīga dziedniece — izārstētu viņu ar savām zālēm, balzamiem un vārdiem, ko iemācījusies no savas mātes. Izolde, protams, atpazinusi Tristanu, taču viņas atriebības kāre tapusi slāpēta, kad Tristans lūdzoši skatījies viņai acīs. Tagad Izolde to rūgti nožēlo un vēlas, lai mirtu gan Tristans, gan viņa pati.

Brangēna atgādina Izoldei, ka apprecēt karali Marku nav negods un Tristans patlaban vienkārši pilda savu pienākumu. Izolde pa tam lūdz Brangēnu atrast mātes dotās nāveszāles.

Kurvenāls paziņo, ka ceļojums tuvojas beigām. Izolde uzstāj, ka nekāps krastā, pirms Tristans nebūs atvainojies. Tristans ierodas pie Izoldes un vēsi sveicina viņu. Izolde paziņo, ka vēlas gandarījumu par Morolda nāvi, Tristans piedāvā meitenei savu zobenu, bet viņa ierosina tā vietā sadzert no draudzības kausa. Tristans saprot Izoldes īsteno nodomu nosūtīt viņus abus nāves valstībā, taču piekrīt. Abi dzer un gaida nāvi, taču nāves vietā jauniešu skatieni satiekas spējas mīlestības uzvilnījumā. Brangēna atzīstas, ka nāveszāļu vietā iedevusi abiem mīlestības dzērienu.

 

II cēliens

Darbība norisinās karaļa Marka pilī Kornvolā.

Silta vasaras nakts. Karalis Marks ir medībās, dzirdamas ragu skaņas, bet Izolde ieklausās tikai dabas sauciena balsī un veras skaistajā pilsdārzā.

Brangēna brīdina savu saimnieci, ka medības varētu būt naksnīgs slazds, ko izlicis galminieks Melots — viņš gan izliekas par Tristana sirsnīgu draugu, taču īstenībā licis aci uz Izoldi, un diez vai Melotam var uzticēties.

Izolde neklausās Brangēnas brīdinājumus un liek novākt degošo lāpu — zīmi, ka Tristans nedrīkst tuvoties. Tristans ierodas, un seko izvērsts Izoldes un Tristana mīlestības skats — siltajā, augstajā vasaras naktī mīlētāji zvēr viens otram mūžīgu uzticību.

Idilli pārtrauc Marka, Melota un citu galminieku pēkšņā ierašanās. Karalis Marks ir emocionāli dziļi ievainots — viņa mantinieks Tristans nodevis savu labvēli, Izolde nodevusi savu laulības solījumu, Melots nodevis savu labāko draugu (monologs ar basklarnetes izvērstu partiju, ko mēdz dēvēt par “Tristana godu”).

Uz Marka retoriskajiem jautājumiem nav atbildes — saka Tristans un piebilst, ka vairs nejūtas šai pasaulei piederīgs. Izolde noskūpsta Tristanu uz pieres, Melots izvelk zobenu, Tristans seko viņa piemēram, bet tad piepeši atmet savu zobenu sāņus un ļauj draugam sevi smagi ievainot.

 

III cēliens

Darbība norisinās Tristana dzimtajā Bretaņā.

Nāvīgi ievainotais Tristans, Kurvenāla uzmanīts, savā pilī klausās gana skumjo stabuli, kas atgādina viņam bērnību. Gans apjautājas par saimnieka veselību, un Kurvenāls izstāsta, ka tikai Izoldes dziednieces mākslas var glābt Tristanu. Abi vienojas, ka tad, kad parādīsies kuģis, Gans spēlēs priecīgu melodiju.

Tristans dzīvo murgu pasaulē, viņam rēgojas tumsas valstība, kur viņš nonāks kopā ar Izoldi. Viņš ir pateicīgs Kurvenālam par rūpēm, viņam rādās, ka tuvojas Izoldes kuģis, taču jūra ir tukša. Tristans atceras cīņu ar Moroldu un vēlas, kaut abi ar Izoldi uz kuģa būtu izdzēruši nāveszāles, tagad nebūtu jācieš šādas sāpes.

Gans sāk spēlēt līksmāku dziesmu, Tristans trauksmes pilns pielec no nāvesgultas un norauj apsējus, ļaujot asinīm “līksmi” (lustig) plūst. Ierodas Izolde, un Tristans viņas skavās mirst.

Parādās otrs kuģis, ar to ierodas karalis Marks un Melots. Kurvenāls liek aizkraut vārtus, lai neviens netiktu iekšā. Brangēna no tālienes sauc pēc Izoldes un tiecas nomierināt Kurvenālu, taču Kurvenāls neklausās un nogalina Melotu. Uz karstām pēdām viņu pašu nomaitā karaļa Marka kareivji. Karalis stingst skumjās pie mirušā Tristana.

Brangēna bilst Izoldei, ka karalis ieradies Bretaņā, lai piedotu abiem mīlētājiem, bet Izolde neklausās Brangēnu. Viņa ir gatava ceļam uz valstību, kurā pirms mirkļa devies Tristans.