Ciklā "Sestdienas vakars Operā" mūs gaida izcils muzikāls baudījums: pagājušā gada ierakstā klausīsimies Kamila Sensānsa operas "Samsons un Dalila" iestudējumu, kas tapis Londonas Karaliskajā operā Covent Garden. Dalilas lomu tajā atveido mūsu pasaulslavenā operzvaigzne Elīna Garanča, bet Samsona tēlā iejūtas Sek Jong Bēks (SeokJong Baek, tenors).

Iestudējumā piedalās arī Lukašs Goliņskis (Łukasz Goliński, baritons), Blēzs Malaba (Blaise Malaba, bass), Alans Pingarons (Alan Pingarrón, tenors), Čuma Sijeka (Chuma Sijeqa, bass), Tadndo Mjandana (Thando Mjandana, tenors), Goderdži Džanlidze (Goderdzi Janelidze, bass), Londonas Karaliskās operas Covent Garden koris un orķestris, bet pie diriģenta pults - Antonio Papano.

Savus iespaidus par šo iestudējumu, Dalilas lomu, skatuves partneriem un diriģentu pirms nedēļas ekskluzīvā intervijā "Klasikas" direktorei Gundai Vaivodei atklāja pati Elīna Garanča. Lūk, sarunas fragments:    

Gunda Vaivode: 4. februāra vakarā "Klasikas" klausītājiem būs iespēja dzirdēt Kamila Sensānsa operas "Samsons un Dalila" iestudējumu Londonas Koventgārdena operā – tā būs 13. jūnija izrāde diriģenta Antonio Papano vadībā. Ko tu gribētu kā ceļa vārdus par šo izrādi pateikt?

Elīna Garanča: Tas, ka pateicoties šai izrādei, parādījusies pilnīgi jauna, aizraujoša, uzlecoša tenorzvaigzne – korejietis Sek Jong Bēks (SeokJong Baek). Viņš ir fenomenāls tajā ziņā, ka viņam bijusi desmit gadu karjera kā baritonam, tad sākās kovids, un viņš viens pats savā istabiņā izveidoja sevi par tenoru! 

Nav jau pirmais gadījums.

Jā, bet viņš to izdarīja viens pats! Un šis iestudējums Londonā bija viņa debija gan šajā partijā, gan viņa debija tenora repertuārā, un viņš to izdarīja ar tādu bravūru, ka viņu var tiešām apbrīnot... Mums ir sadarbība arī vairākās citās operās: viņš nav tipisks Āzijas dziedātājs. Un vispār – viņš ir ārkārtīgi sirsnīgs un jauks kolēģis.

Arī pietiekami liela auguma. 

Jā, Sek Jong Bēks ir manā augumā, un tas jau ir – liels! (smejas) Pat ar visām manām augstpapēžu kurpēm skatāmies viens otram acīs, nevis uz augšu vai uz leju.

Bija arī ļoti interesanti strādāt ar režisoru Ričardu Džounsu (Richard Jones), jo viņš nāk no teātra vides. Viņš deva ļoti daudz informācijas, bet tajā pašā laikā – arī ļoti daudz brīvības, jo tas man bija jau piektais šīs operas iestudējumus, līdz ar to bija zināma bagāža. Tas bija fantastisks laiks! Parasti mēģinājumos man paliek garlaicīgi, bet ar viņu tā nebija, jo Džounss vienmēr deva kādu jaunu ideju, par ko padomāt un kā veidot konkrētās mizanscēnas. Ar Papano pirmo reizi sadarbojos operas repertuārā – viņš ir fenomenāls un fantastisks, dievina dziedātājus un dara visu iespējamo arī psiholoģiski un emocionāli: katrā mēģinājumā bija klāt un deva impulsu gan režisoram, gan režisors viņam. Viņš ir tāds urbējs un pētītājs, vienmēr ļoti emocionāls un izteikti pozitīvs cilvēks. Šī sadarbība bija viena no retajām, par kurām varu teikt – bija vērts tērēt laiku, lai kopā izveidotu izrādi.

Laikam lieki prasīt, kurš ir tavs kroņa numurs šajā operā.

(smejas) Nevaru pateikt. Kādreiz runā par Mon cœur s’ouvre à ta voix, kas ir visiem viszināmākais meldiņš un visskaistākais...

Bet ir ļoti daudz intimitātes arī pirmajā ārijā, kas ir pavasara dziesmiņa par plaukstošajām puķēm un par to, kā Dalila gaida savu mīļoto, kas atnāks. Bet vienalga, šajā operā man vēl joprojām, arī pēc tik daudzām izrādēm, vismīļākais ir trešā cēliena sākums, kad Samsonam jau ir izdurtas acis un viņš sarunājas pats ar sevi, ar Dievu un dzird balsis no viņa brāļiem. Tas man šķiet fantastiskākais fragments, visskaistākā aina, skats, kas uzrakstīts šajā operā.

Arī Dalila droši vien būs tavā repertuārā arī turpmāk?

Jā, jau pavisam drīz: Dalilu dziedāšu jau man zināmajā iestudējumā Berlīnē februārī. (..)

Interviju pilnā apjomā meklējiet šeit: