Jēkaba Graubiņa "Kanconu" vijolei un klavierēm atskaņo Eva Bindere un Sandra Jalaņecka. Pirms mūzikas - saruna.

Latvijas Radio fonotēkā Evas un Sandras pirmais duets fiksēts ar 1999. gadu. Abu kopīgo ierakstu ir ļoti, ļoti daudz - ir gan Mocarts un Prokofjevs, gan Bēthovens, Stravinskis un vēl citi, bet latviešu mūzikas nav. "Tagad ir!" smej Eva Bindere. "Līdz šim patiesi nav bijis. Ja godīgi, agrāk manī nav bijis arī lielas intereses par to, un arī tagad man ne tuvu ne viss patīk no tā, kas uzrakstīts vijolei un klavierēm, klasiķus ieskaitot."

Eva neslēpj - "Rupjmaizes kārtojumam" ieskaņot tieši Jēkaba Graubiņa "Kanconu" un arī "Čuči, guli, līgaviņa" viņa piedāvājusi pati. "Abas miniatūras tiku spēlējusi ļoti sen, vēl bērna vecumā.

Tagad šķita, ka tas nu būtu mans pienākums - iemūžināt vectētiņa uzrakstīto mūziku.

Tiesa, atļāvos šādas tādas interpretācijas brīvības - nepieturējos pie visa, ko viņš rakstījis, atļāvāmies arī saīsināt vienu atkārtojumu. Manuprāt, Graubiņa harmoniskā valoda ir daudz mūsdienīgāka par citu latviešu klasiķu darbiem, jo viņš, būdams harmonijas meistars, attīstījis vēlmi pēc lielākas krāsu daudzveidības un vispār citādības. Viņa miniatūrām centos piedot mūsdienīgāku krāsu, pieliku kaut ko no sevis - dinamiku, tempus mainīju. Ceru, ka vectēvs piedos!"

Sandra: "Graubiņš - tā ir noskaņu un improvizāciju mūzika, un tieši tur slēpjas grūtība un radošums. Vārdos nepasakāmi pustoņi krāsās un emocijās. Klavierēm Graubiņš sarakstījis ļoti daudz mūzikas, un ir arī ļoti komplicēti darbi. Ja vidējā latvieša prasība un vēlme ir pēc rezignētas melanholijas, salduma, tad viņš ir arhaiskāks savā latviskumā, kas ir pirms krievu okupācijas vai vācu šlāgera.

Vajag attīrīt dzirdi, lai uztvertu Graubiņa smeldzi. Īsts, latviešu raksturam tipisks dziļš pārdzīvojums ir viņa mūzikā. Arī humors - bet latviešiem jau par sevi īsti nepatīk pasmieties.

Kā teica viņa meita, pianiste un Evas mamma Ilze Graubiņa - kad tiks pamatīgi iepazīts Graubiņa arhīvs, būs sprādzienam līdzīgs efekts."

Eva: "Pirmkārt, Graubiņu spēlēt padomju laikā īsti nevarēja - izsūtīšanas lietas bija aktuālas. Otrkārt, atšķirībā no daudziem komponistiem, viņš bija izteikti daudzpusīga personība - rakstīja gan vācu tautasdziesmu apdares, gan dzeju, un vispār bija ļoti izglītots cilvēks - viņš nebija tikai komponists!

Graubiņa mūzikā nav tā mazliet salkanā sentimenta, kas kopumā raksturīgs latviešu mūzikai un kura dēļ man liela daļa no latviešu mūzikas nemaz nepatīk. Nemīlu šo saldo noti, kas viegli uztverama un beigās liek asarai nobirt...

Graubiņa mūzika nav tāda. Uz viņu skatos kā mūsdienīgu domātāju, tāpēc arī iestudējot "Kanconu", mērķtiecīgi centos izvairīties no ļoti vijolnieciskiem paņēmieniem, centos nespēlēt tā, kā varbūt tradicionāli vijolniekiem gribētos. Viņa harmonijas nav no vienkāršākajām. Dzirdu un sajūtu viņa prātu, kas stāv aiz tā. Šis aspekts man ļoti patīk."