Latvijas Radio I studijā vēlreiz tiekamies ar vijolnieci Evu Binderi un pianisti Sandru Jalaņecku, kuras "Rupjmaizes kārtojumam" ieskaņojušas Evas vectēva Jēkaba Graubiņa divas kompozīcijas. Šoreiz kārta pienākusi dziesmai "Čuči, mana līgaviņa", kuru baudām vijoles un klavieru dueta skanējumā.

Latvijas Radio fonotēkā šī opusa ieskaņojums rodams klavieru solo - to Jēkaba Graubiņa meita un Evas Binderes mamma llze Graubiņa ieskaņojusi 1976. gadā. "Diemžēl par šo ierakstu nezināju, un šoreiz mēģināšu spēlēt tā, kā es to saprotu," atklāj Sandra Jalaņecka.

"Šī ir ļoti smalka miniatūra - šobrīd tieši domāju, kuram no saviem studentiem Mūzikas akadēmijā dot to spēlēt, jo 4. kursa noslēgumā jāatskaņo kāds latviešu skaņdarbs.

Manuprāt, šī apdare ir absolūta pērle! Pēc izsmalcinātības, stilistikas tā līdzinās Pētera Vaska mūzikai - tā ir tā pati skaņu pasaule, tikai savā veidā melodiskāka, atpazīstamāka.

Lielisks darbs..."

Vaicātas, kā klājies ieraksta procesā, Eva atzīst: "Gāja ļoti viegli. Mans mērķis - vairāk tiekties pēc koncertizpildījuma, jo ļoti nemīlu "salipinātos ierakstus". Man vairāk tīk "šeit un šobrīd" versija - tā ka klausītāju gaida gandrīz vai koncertizpildījums."

Vai šī apdare "Rupjmaizes kārtojumā" nozīmē pamatīgo rupjaizi vai rudenīgo ievārījumu? "Drīzāk tā ir pirmā ledus kārtiņa, kas uzsalst," formulē Eva.

Pirms klausāmies mūziku, daži fakti, kas šo latviešu tautas dziesmas apdari liks klausīties ar citām sajūtām.

20. gadsimta 50. gadi reiz cienītajam profesoram ir rūgtuma un smagmes pilni - viņš zaudē darbu Konservatorijā, tiek izslēgts no Komponistu savienības, nonāk Stūra mājā, lai visbeidzot pēc vairākiem pratināšanas un neziņas pilniem mēnešiem mērotu ceļu uz Sibīriju.

Latvijā paliek viņa sieva Ērika un trīs mazi bērni, no kuriem vecākajam - vien 10 gadi. Visu izsūtījuma laiku Ērika strādā uz spēku izsīkuma robežas, lai ne tikai uzturētu bērnus, bet ik mēnesi atlicinātu naudu vīram domātajai pārtikas paciņai. Regulārie sūtījumi no dzimtenes palīdz vairāk nekā 60 gadu vecajam un veselības likstu māktajam komponistam izturēt necilvēcīgos apstākļus un atgriezties dzimtenē.

Būdams izsūtījumā, par spīti klavieru un nošpapīra trūkumam, komponists turpina rakstīt, veltot darbus saviem mīļajiem - dzīvesbiedrei, abām meitām un dēlam, kurš tobrīd jau apgūst vijoļspēli. Profesora veselība bija sadragāta, bet gars palicis vecais.

Un tieši tur, tālajā Sibīrijā, ilgojoties pēc ģimenes, 1954. gadā top šī latviešu tautasdziesmas apdare "Čuči, mana līgaviņa"...

----------------