Bruno Skulte (1905-1976) bijis daudzpusīgs komponists, diriģents un ērģelnieks, kuru bēgļu gaitas aizveda uz ASV. Viņa skaņdarbu sarakstā ir krietns skaits kordziesmu, kantātes, opera "Vilkaču mantiniece", baleti, instrumentālā un vokālā kamermūzika, simfoniskie sacerējumi, skaņdarbi balsij ar orķestra vai ērģeļu pavadījumu, miniatūras koklēm, ērģelēm un kinomūzika. Tālivaldis Ķeniņš komponista mūziku raksturo šādi: "Skultes muzikālā valodā nav nekā jauna nedz arī pārsteidzoša. Tā dziļi sakņojas 19. gadsimta tradīcijās ar to, ko šis laikmets  nes līdz liriskā smeldzē, romantiskos akcentos un personisku izjūtu iztēlē. Skultes stils nav samākslots dažādu mūsu gadsimtu „ismu” ietekmē, runā brīvu valodu. Tajā vairāk nekā vienā vietā manām dziļu izjūtu patiesīgumu un pārdzīvojuma dzirksti. Patētiski momenti ar episku nokrāsu viņa mūzikā ir iespaidīgi, it sevišķi psiholoģiskā plāksnē. Man Skulte vislabāk patīk, kad viņš ir vienkāršs. Miers, cildenums un neviltots muzicēšanas prieks tad dveš no viņa skaņdarbiem".

Pianiste Ilze Jaunzeme komponistu iepazinusi kā operas „Vilkaču mantiniece” un solodziesmu autoru, tomēr projektā "Rupjmaizes kārtojums" ieskaņotā klavierminiatūra "Rīts ziedos" rādīja pavisam citādu Bruno Skulti: "Skaņdarba pirmās taktis raisa asociācijas ar Sergeja Rahmaņinova klavierdarbu „Ceriņi”. Te valda miglaina rīta noskaņa, ābeles ver pirmos ziedus un parādās pirmie saules stari. Skaņdarbs no pianistiskā viedokļa ir ērti spēlējams, sarežģītāks - no dramaturģiskā viedokļa, jo ļoti jāiedziļinās, lai pašam būtu skaidrs, kas ir tā par ainu, ko komponists vēlas uzburt, un īstenot to. Tas prasa diezgan lielu piepūli.

Ieraksta skaņu režisors Varis Kurmiņš.