Tikko kā pasniegtas 2019. gada Nacionālās kino balvas, kopskaitā 24 "Lielie Kristapi", un kā labākā scenārija autore balvu ieguvusi viena no "Piejūras klimata" veidotājām - Marta Elīna Martinsone. Viņa "Lielā Kristapa" statueti izpelnījusies kopā ar Alisi Zariņu, strādājot pie filmas "Blakus"! Sveicam no sirds!

Bet šīsreizes raidījumā iezīmējam pāris aizvadīto Lībekas Ziemeļvalstu filmu dienu akcentus, kā arī runājam par diviem latviešu kino jaunumiem - Ivara Zviedra filmām "Afigenna" un "Meikots Īrijā".

***

Lībekas Ziemeļvalstu filmu dienas ir kino notikums ar senu pagātni - šoruden tās norisinājās jau 61. reizi. Sonora Broka turp devusies ar īpašu interesi par kino klasikas programmu, tomēr arī aktuālais kino sagādājis vairākus patīkamus jaunatklājumus.

Apbalvošanas ceremonijā triumfēja islandiešu režisora Hlinura Palmasona filma "Balta, balta diena", par kuru "Piejūras klimatā" ja esam runājuši iepriekš.

Savukārt Lībekas bērnu un jauniešu filmu programmas žūrija īpaši atzīmēja Ginta Zilbaloža pilnmetrāžas animācijas filmu "Projām", kas nupat kā saņēmusi arī "Lielo Kristapu" kā labākā animācijas filma.

Līdztekus kino seansiem īpašā programmā tiek izrādīti TV seriāli, atsevišķas sērijas vai arī to izlase.

No zviedru režisora Lūkasa Mudisona veidotā divpadsmitdaļīgā seriāla "Gesta" bija skatāmas 1., 5., 6. un 8. sērija, kuru gana asprātīgie starptitri īsumā vēstīja iepriekš notikušo. Mudisons, attālinoties no viņa filmām raksturīgā skarbā skatījuma uz dažādām Zviedrijas sabiedrības problēmām, šoreiz uzlūko tās ar aizrautīgu sarkasmu. Bērnu psihoterapeits Gesta, ambīciju un ideālisma pārpilns, pārceļas no Stokholmas uz provinci, cerībā darīt pasauli labāku. Viņš ir draugs visiem, palīgs, atbalsts, un mierinājums. Tomēr sīriešu bēglis, kas mīt vienā no viņa mežmalas būdiņas istabiņām, rokeris tēvs, kuru pametusi draudzene, kāda paciente, kuru piemeklē krasas garastāvokļa svārstības, draugs mūziķis, kuru piemeklējusi radošā krīze, un visbeidzot māte māksliniece, kas arīdzan ievācas pie Gestas, būs īsts spriedzes tests viņa pacietības un tolerances robežām. Komiskajam seriālam, kura forma un vēstījums ir izteikti laikmetīgi un noteikti ierindojami autorkino lauciņā, piemīt aizrautība un vieglums, kā arī spēja uzreiz iekarot skatītāju sirdis.

Retrospektīvas programmā šogad īpašs uzsvars tika likts uz spiegu un slepeno aģentu tēmu Ziemeļeiropas kino laikposmā no 1913. līdz 2012. gadam. Lai gan Ginta Grūbes un Jāka Kilmi dokumentālā filma "Spiegs, kurš mans tēvs", tika izrādīta ārpus šīs programmas, Latvija tajā tomēr tika pārstāvēta - ar Aloiza Brenča 1967. gada filmu "Kad lietus un vēji sitas logā". Savukārt no igauņu kino izvēlēta bija 1959. gada Igora Jeļcova filma "Nelūgtie viesi", ideoloģijai paklausīgs kino par Valsts drošības komiteju, kura nepagurstoši rūpējas par Padomju pilsoņu un robežas drošību, izsekojot un visbeidzot varonīgi sagūstot no Zviedrijas iesūtītos igauņus, pretpadomju aģentus.

Kinematogrāfisks atklājums bija plaši starptautiski pazīstamā jaunā norvēģu režisora Joahima Trīra vectēva, džeza mūziķa, avangarda mākslinieka un drosmīga kino eksperimentētāja Ērika Lēšena 1972. gada filma "Protests". Filmas centrā ir kāda filmēšanas grupa, kas uzņem drāmu par slepenām savienībām un politiskām slepkavībām. Filmas priekšplānā gan izvirzās ne jau sižets, bet precīzi uztvertais laikmeta gars, filmas plūdums, sasaistē ar tajā skanošo džezu, pārspīlētā spiegu filmu estētika, un pati uzņemšanas grupa, kas ik pēc mirkļa nepiespiesti kadrā pārgrupējas jaunai epizodei. Lēšenu šai filmai bija iedvesmojis franču jaunā viļņa režisors Žans Liks Godārs, tomēr

Lēšens savos filmveides paņēmienos iet vēl tālāk - filmas "Protests" piecus ruļļus var rādīt jebkādā secībā, šādi iegūstot 125 stāsta versijas.

***

Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" blakus nominēto filmu skatēm ierasti svin arī jaunāko latviešu fimu pirmizrādes. Divas no tām – septiņpadsmit minūšu garo mātes un dēla dialogu "Afigenna", kā arī stāstu par trīs bērnu un viņu mammu dzīvi "Meikots Īrijā" veidojis dokumentālā kino režisors Ivars Zviedris, tādēļ aicinājām viņu uz sarunu...