Pavisam negaidīti vismaz divas Rīgas Starptautiskā kino festivāla (RIGA IFF) filmas - islandiešu režisora Hlinura Palmasona filma “Balta, balta diena”  un kanādiešu režisora Denī Kotē filma “Spoku pilsētas antoloģija” - tematiski sasaukušās ar mūsu veļu laiku, un mitoloģiskās paralēles tajās liek aizdomāties, cik radniecīgs var būt dažādos kontinentos tapis kino...

Par to raidījumā “Piejūras klimats” savas domas atklāj festivāla viesi – islandiešu aktieris Ingvars Sigurdsons un kanādiešu režisors Denī Kotē.

Savukārt attālinoties no kino un mitoloģijas sasaistes, tiekamies ar kinokritiķi un "Kino Rakstu" līdzredaktori Elīnu Reiteri, lai parunātu par nupat kā uz ekrāniem iznākušo libāņu režisores Nadīnes Labaki "Kapernaumu" - filmu, kuras sižets vien spēj satricināt...

Divpadsmitgadīgais Zains, kurš izcieš cietumsodu par vardarbīgu noziegumu, iesūdz tiesā savus vecākus par to, ka dāvājuši viņam dzīvību. Zēnam nav dokumentu, tāpēc no juridiskā viedokļa viņa nav. Tiesas prāvas laikā soli pa solim tiek atklāts viņa skumjais dzīvesstāsts.

Zaina lēmums iestāties pret vecākiem ir kā simbolisks žests visu to bērnu vārdā, kuri nebūtu izvēlējušies dzīvot, ja viņiem ļautu izvēlēties.

Labaki filmas scenāriju veidojusi, domājot par Beirutas nomaļu bērniem, kas dzīvo uz ielas un strādā nesamērīgi smagu darbu, bērniem, kas atrodas nepārtrauktā apdraudējumā. Apmeklējot graustu rajonus, īslaicīgās aizturēšanas izolatorus, tiesu sēdes, viņa radīja filmu, kura spējusi uzrunāt skatītājus visā pasaulē.

“Kapernauma”, pagājušā gada Libānas pieteikums Oskara balvai, kļuvusi par visu laiku vispelnošāko filmu arābu valodā, un visu laiku vispelnošāko filmu Tuvajos austrumos...