Vijolnieks Roberts Balanas, Kristīnes un Margaritas Balanas brālis, divpadsmit gadus dzīvojot Londonā, Lielbritānijā, atradis savu dvēseles aicinājumu neakadēmiskajā mūzikā un dažādu populāru skaņdarbu aranžējumos vijolei solo un ar orķestri. Viņa mūziķa profilam sociālajā vietnē Instagram seko teju 60 tūkstoši cilvēku, par Robertu atzinīgus vārdus saka Eltons Džons un grupas "Pink Floyd" dalībnieki, un 5. decembrī pirmoreiz baudīsim Roberta solo koncertu Latvijas Nacionālajā operā. Par koncertu, mūziķa autentiskumu, sirsnību pret vijolspēles skolotāju Romanu Šnē un neskaitāmām starptautiskām sadarbībām Roberts Balanas stāsta Edgaram Raginskim LR3 "Klasika" raidījumā "Pārmijas".

Kas šobrīd ir tavas mājas – Lielbritānija, Latvija, plašā pasaule?

Manas mājas joprojām ir Londona, bet šogad Latvijā esmu bijis daudz vairāk kā pēdējo 12 gadu laikā. Ir liels prieks atgriezties, izbradāt sniegu.

Kā tu vērtē savu pašreizējo karjeras attīstības posmu? Kur esi nonācis, salīdzinājumā ar to, ko varbūt biji domājis 18, 20 gadu vecumā?

20 gadu vecumā es vispār nebūtu paredzējis aranžijas, popdziesmas, sociālos tīklus. Protams, tas viss kaut kādā mērā jau eksistēja, un man šī mūzika vispār bija ļoti mīļa jau kopš bērnības.

Mēs iesākām ar rokenrolu un popdziesmām, vairāk nekā klasiku. Tad jau aizgājām klasisko ceļu Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, tad jau Londonas Karaliskajā akadēmijā.

Uz beigām akadēmijā jau sāku pamēģināt elektrisko vijoli un aranžēt gan pats savus, gan populārus skaņdarbus. Sākumā to īsti nestāstīju akadēmijas skolotājiem, vadībai, tas bija mans blakusprojekts. Kādā brīdī to sāku likt onlainā, bet tāpat par to nestāstīju akadēmijā, man likās, ka viņiem tas neinteresēs. Bet bija tāda brīdis, kad viņi sāka vaicāt: „Robert, tu varētu mūsu sponsoriem nospēlēt kaut ko šādu? Mums ļoti patīk.” Tad sapratu, ka tam establishment, kas ir tā institūcija, un

klasiskajai pasaulei vispār vajag kaut ko svaigu un vienmēr kaut ko jaunu, jautru. Tā bija niša, kas man padevās, patika un bija vajadzīga.

Mani tajā atbalstīja, un tādā veidā ieplānoja nospēlēt Eltonam Džonam koncertu 2020. gadā, kas, protams, tika atcelts.

Te man jāpiebilst – lai nu ko, bet to, ka Roberts Balanas bija piesaistījis Eltona Džona uzmanību, Latvijas mediju telpā uzzināja arī cilvēki, kuriem ne par tevi, ne arī Kristīni un Margaritu nebija ne mazākās nojausmas. Mērķis, man šķiet, tobrīd bija sasniegts starptautiskā mērogā.

Jā, atnāca ziņas uz Latviju, bija intervijas, bet lielākoties tas bija ļoti internacionāli. Tieši Eltona Džona fani man ļoti daudz rakstīja, sekoja un atbalsta joprojām, arī pats Eltons ar vīru Deividu. Mēs vēl uzturam kontaktu. Tas bija tāds aizsākums. Cerams, ka būs vēl visādas ziņas.

Tas, ko tu dari, laikam būtu nosaucams par cross over.

Jā, bet man tas šķiet jau savā ziņā novecojis termins. Manā izpratnē tas parādījās 90. gados, kad tur bija operdziedātāji, kas aizgāja uz #1 hitiem un dziedāja populārās sadarbībās. Bet, man šķiet, tas ir krietni mainījies. Ja paskatīsies klasiskos TOP 10, tur būs ļoti daudz aranžiju, žanru mikšļu vai popularizēto klasisko skaņdarbu, kas paši kļuvuši par popmūziku.