"Es esmu ļoti intuitīva. Viss sākas ar sajūtu – es zinu, ko vēlos pateikt. Tad sākas meklējumi – izmēģinu dažādus instrumentus, līdz atrodu pareizo skanējumu. Dažreiz tas notiek ātri, dažreiz prasa dienas vai pat mēnešus." Tā savu radošo procesu raksturo pianiste Belle Čena no Taivānas, kura 18. aprīlī pulksten 19 pasaules koncerttūres ietvaros uzstāsies Dzintaru koncertzālē. Belle koncertā spēlēs klavieres, taustiņinstrumentus un sintezatorus. 

Notis krīt kā lietus lāses, kļūstot arvien straujākas, mākoņiem sabiezējot. Klavieru melodija šķīst un šļakstās elektroniskajā ainavā; koki kļūst blīvāki, ceļojums – dziļāks. Belles Čenas albums Ravel In The Forest, izdots Platoon izdevniecībā, ved klausītāju cauri senajiem mežiem, klusām pļaviņām un tropu paegļiem. Mūs pavada putni, hameleons, spāre – dabas pasaules brīnums caurvij šo iztēles telpu.

Savos koncertos Belle pievēršas muzikālajai stāstniecībai ar savdabīgu, taču maigu pieeju. Ar nepārprotamu Morisa Ravela, Rjuiči Sakamoto un Džo Hisaiši melodiskā siltuma ietekmi, Belle apvieno sintezatoru skaņu iespējas, klasisko virtuozitāti un brīvi plūstošas improvizācijas, kas organiski iederas gan džeza, gan eksperimentālajā mūzikā.

Koncerts būs neatkārtojams solo priekšnesums, kurā Belle atskaņos kompozīcijas no Ravel In The Forest albuma un jaunus darbus.

Dāvis Eņģelis: Vai ar Ravelu sākāt iepazīties jau agrīnajos klavierspēles studiju gados? Kā iepazināties ar viņa mūziku?

Belle Čena: Ar Ravelu es sastapos ļoti agri. Klavieres sāku spēlēt piecu gadu vecumā, klasiskā mūzika bija mana pamataizglītība, tāpēc Ravels vienkārši bija daļa no šī ceļa. No "Zosmāmiņas" svītas līdz "Atspulgiem" un citiem darbiem – to visu iepazinu jau bērnībā. Es spēlēju arī vijoli, tāpēc Ravela orķestra darbi, piemēram, Bolero, bija neatņemama daļa no manām mūzikas studijām.

Tajā laikā es nedomāju, ka jebkad kļūšu par komponisti – es gāju klasiskās pianistes ceļu. Tikai ap divdesmit gadu vecumu man radās drosme un arī iekšēja nepieciešamība sākt rakstīt savu mūziku.

Un, kad es sāku komponēt, es sapratu, ka visi šie komponisti, ar kuriem biju izaugusi, jau ir manī –viņu pieeja skaņdarba faktūrai, instrumentācijai, skanējumam – tas viss dabiski parādījās manā mūzikā.

Šis albums radās īpašā brīdī – es pastaigājos senā lietusmežā Austrālijas dienvidaustrumos. Tolaik jutos apmaldījusies. Centos šajā plašajā telpā atrast kādu jaunu nozīmi, pavedienu. Šis mežs gan bija vienlaikus skaists un biedējošs – kā jau Austrālijā.

Es šīs sajūtas paņēmu līdzi uz Londonu. Kad sāku komponēt, manā galvā skanēja zvani, putni, vējš – un tas viss man atgādināja Ravela motīvus.

Tā šis albums kļuva par sava veida cieņas apliecinājumu Ravelam. Es tajā esmu paslēpusi nelielas atsauces uz viņa skaņdarbiem: vairākos darbos ievīts trīs nošu motīvs, harmonijas, idejas, kuras es pārveidoju, izmantojot sintezatorus. Tās nav vienmēr acīmredzamas, bet tās tur ir, un tāda ir albuma saikne ar Ravelu.

Aplūkojot albuma vāku, rodas sajūta par vietu, kur cilvēks var pabūt viens ar savām domām. Bet tas arī raisa iztēles gleznas, no atmiņas uzrauš sirreālas gleznas un scenogrāfijas, kur cilvēki izšķiļas no milzu olām. Un Ravela sakarā tas atsauc atmiņā operu "Bērns un burvestības", kas bagāta ar sirreāliem pasaku un dabas tēliem.

Jā, daba, kas Ravela partitūrās atdzīvojas, noteikti ir būtiska šī albuma daļa. Bet, ja godīgi – veidojot vizuālo tēlu, man bija svarīgi radīt iespaidu par drošības sajūtu. Kā tādu kokonu, kur vari ietīties un justies droši. Tu tur sēdi, uzliec austiņas un iztēlojies, ko vien vēlies.

Es uzskatu, ka mūzika pieder klausītājam. Kad tā atstāj manu pasauli, es vairs nekontrolēju, kā citi to uztvers. Tāpēc arī vizuālais tēls ir ļoti minimālistisks – balts fons, bez nekā lieka.

Jūsu albumā skaņdarbs Adagio Sans, kas veidots ar atsauci uz Ravela Solmažora klavierkoncerta 2. daļu, rada iespaidu, ka tas ieskaņots uz pianīna vai modernā flīģeļa, kura skaņa pārveidota – rodas pat sajūta, it kā mikrofoni varētu piefiksēt kukaiņa soļus, kas būtu iemaldījies klaviermehānismā. Vai varat pastāstīt vairāk par dažādu klavierinstrumentu skaņu un kā tā iespaido jūsu mūziku?

Jā, šim albumam es apzināti izvēlējos ierakstīt uz klavierēm, kam ir mīkstināta, demferēta skaņa. Un šis instruments atradās manā virtuvē. Parasti esmu ierakstījusi albumus uz koncertflīģeļiem – perfekti, tīri, precīzi. Bet dzīve taču nav perfekta.

Virtuves telpa man kļuva par patvēruma vietu. Es vienkārši sēdēju un spēlēju – bez nepieciešamības to paveikt nevainojami. Un es ļāvu palikt arī dažām skaņām, kuras citkārt neatstātu. Skaņas pēcapstrādē var visu iztīrīt, bet šoreiz es to nevēlējos. Man patika  koka dabīgais skanējums – gluži kā zars, uz kura uzkāpt.

Es vēlējos būt vienkārši cilvēks, nevis perfektuma iemiesojums. Tajā brīdī es tā vienkārši jutos. Ar sintezatoriem darīju līdzīgi –izvēlējos skaņas, kas atgādināja lietus lāses, vēju, lapu čaboņu. Tas bija vairāk par sajūtu, nevis tehnisku precizitāti.

Vai izmantojāt arī dabas skaņu ierakstus, varbūt pašas veiktus lauka ierakstus?

Nē, šajā albumā ne. Es gribēju, lai šoreiz skaņas vairāk nāktu no iekšienes. Iedvesma ir no ārpasaules, bet skaņa – no iekšējās pasaules.

Savienojot impulsus no klasiskās mūzikas ar savām idejām, vai paļaujaties uz instinktu, sajūtu, vai arī jums ir savas tehnikas skaņdarbu izveidē?

Es esmu ļoti intuitīva.

Viss sākas ar sajūtu – es zinu, ko vēlos pateikt. Tad sākas meklējumi – izmēģinu dažādus instrumentus, līdz atrodu pareizo skanējumu. Dažreiz tas notiek ātri, dažreiz prasa dienas vai pat mēnešus.

Kad esmu atradusi īsto sajūtu, tad nāk tehniskā daļa –`struktūra, slāņi, skaņas līdzsvars. Bet tikai pēc tam. Šis process var aizņemt dažas dienas vai vairākus gadus.

Un cik daudz paliek improvizācijai atliek vietas koncertos? Vai Ravela programmu vairāk uzskatāt par pabeigtu formu?

Improvizācijas ir ļoti daudz. Katrs koncerts ir citāds. Albumā esošie skaņdarbi parādās līdzīgā secībā, bet tas, kā es tos spēlēju – tas ik reizi ir citādi. Arī pārejas starp skaņdarbiem rodas uz vietas, uz skatuves. Tas ir dialogs ar publiku – vēroju, kā viņi reaģē un ietekmē mani.

Iedomājos, ka arī akustikai ir sava teikšana. Domāju par ilgajām izskaņām un plašo reverberāciju, kas raksturīga šim albumam.

Jā, ļoti.

Ikreiz, kad kāpju uz skatuves, es saspēlējos ar telpu – un arī ar instrumentu. Jo katras klavieres ir citādas. Dažām ir spēcīgāks bass, citām spilgtāks augšējais reģistrs.

Dažreiz tas ir pianīns, citkārt viss ir apskaņots. Atkarībā no tā es mainu savu pieeju – dažkārt vairāk izmantoju sintezatorus. Un patiesībā es nezinu, kas notiks koncertā, līdz neesmu uzkāpusi uz skatuves un sajutusi telpu un publiku.

Pastāstiet par albuma papildinošo daļu Meditative reworks, kurā dzirdam citu mūziķu versijas par jūsu darbiem.

Es gribēju redzēt, kā mani domubiedri un kolēģi reaģēs uz šo materiālu. Man šis albums ir ļoti personisks – tas saistīts ar manu pieredzi lietusmežā. Bet katram cilvēkam ir sava pieredze ar dabu. Tāpēc es iedevu materiālu citiem māksliniekiem un teicu: dariet, ko vēlaties. Un tā radās šīs alternatīvās, meditatīvās versijas.

Vai ikdienā jums izdodas pabūt dabā – piemēram, aizbraukt līdz mežam vai pļavai?

Godīgi sakot – Londonā ar to ir ļoti grūti. Es uzaugu Austrālijā, un daba bija ļoti klātesoša manā bērnībā. Tāpēc šī pieredze man ir ļoti dārga. Tagad mežs man ir vairāk iekšēja vieta –tāda, kurā es varu atgriezties atmiņās un sajūtās, kad jūtu, ka man tas ir vajadzīgs.