Romāns “Mērnieku laiki” ir stāsts par mums, latviešiem, par mūsu identitātes, ētiskajām un morālajām robežām. Kas mēs bijām, esam un būsim nākotnē? Godinot pirmo latviešu romānu (1879), Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē Rīgā, Pulka ielā, tiek atklāta izstāde "Mērnieku laiki. Nepabeigts scenārijs trešajai ekranizācijai".

"Klasikas" studijā tiekamies ar izstādes kuratori Kristīni Želvi un projekta vadītāju Katrīnu Kūkoju.

"Priekšstati par "Mērnieku laikiem" ir ļoti dažādi, katram tie ir savi, bet varu apstiprināt, ka priekšstati pilnīgi noteikti ir un tie ir biezā slānī," saka Kristīne Želve. "Priekšstati noteikti veidojas no skolas laika, kad jālasa obligātā (tagad – ieteicamā) literatūra un jāraksta sacerējumi. Tad bieži vien tiek skatīta arī filma. Ir divas filmas par "Mērnieku laikiem", vairāk tiek rādīta 1968. gada Voldemāra Pūces versija, ko var kompakti noskatīties, tā ir klasiskāka, konvencionālāka versija, no kuras it kā var saprast "Mērnieku laiku" naratīvu un stāstu. Tur ir arī ļoti maz noviržu no pamatmateriāla, bet tās ir, tātad klājas virsū šie filmas iespaidi.

Ir arī ļoti populāri tēli, kas ir ieguvuši ikonisku statusu, piemēram, Ķencis ar garo, plāno degunu un viņa lūgšana birztaliņā vai dažādi izteicieni, piemēram, Oļinietes, ka "dievvārdu man visu laiku vajag mutē", vai arī Tenis, kas saka, ka tā jau tas ir, ka lielos zagļus liek godā, mazos cietumā, kas visu laiku tiek citēts.

Tā ka es domāju, latviešu tauta joprojām dzīvo ar "Mērnieku laikiem", ar priekšstatiem par to – vairāk vai mazāk precīziem, vietā vai nevietā, bet, galvenais, ka dzīvo."

Katrīna Kūkoja turpina: "Mans pirmais iespaids par "Mērnieku laikiem" bija tāds, ka tas ir kaut kas neizlasāms, kaut kas šausmīgi sarežģīts, bet, kad studiju ietvaros piespiedos to izlasīt, sapratu, cik fundamentāls ir šis darbs un ka tas galīgi nav zaudējis savu aktualitāti.

Patiesībā tas stāsts, kas mijās 19. gadsimtā "Mērnieku laikos" vijas arī šodienā. Arī šodien mēs varam saskatīt situācijas, kad pasaule mainās un kā mēs uz to reaģējam. Šīs reakcijas patiesībā ir diezgan līdzīgas un iet cauri laikiem.

Brāļi Kaudzītes ir ļoti meistarīgi noķēruši to latviešu dabu, tāpēc arī mūsu izstādē liels akcents ir tieši uz mūsdienām."

"Visi par to kaut ko ir dzirdējuši, kaut kad skolā kaut ko lasījuši, kaut kad studiju laikā lasījuši, filmas redzējuši. Un lielākajai daļai ir sajūta, ka viņi "Mērnieku laikus" ir lasījuši. Bet arī es tagad pēc diezgan ilga laika paņēmu "Mērnieku laikus", izlasīju no vāka līdz vākam un sapratu, ka nē – es neesmu lasījusi "Mērnieku laikus". Tur bija diezgan daudz lietu, ko sev par lielu pārsteigumu atklāju, ka esmu veiksmīgi aizmirsusi vai nekad nebiju ar tādu apzinātu saprašanu izlasījusi. Tā ka "Mērnieku laiki" ir latvieša mūžīgā grāmata, ko var lasīt, pārlasīt, ik pēc laika paņemt un visu laiku tur atrast kaut ko jaunu," teic Kristīne Želve.

"Katra “Mērnieku laiku” interpretācija notiek savos mērnieku laikos – vai tā būtu zemes pārmērīšana ar cara Aleksandra II rīkojumu, vai kolektivizācija un privatizācija, vai globalizācija, ekoloģisku un ģeopolitisku satricinājumu laiks – mēs atrodamies mūžīgajos “Mērnieku laikos,” teikts izstādes anotācijā.