25. novembrī Lielajā ģildē notiks LNSO un franču maestro Žana Kloda Kazadesī koncerts. Programmā: Sezāra Franka “Nolādētais mednieks”, Anrī Ditijē Pirmā simfonija un divi Morisa Ravela opusi: vokālais cikls “Šeherezade” un “Dafnīds un Hloja” (otrā svīta). Soliste būs Karena Vūra, kuras talantu novērtējām LNSO festivālā “Vasarnīca 2016” Fransisa Pulenka monooperā “Cilvēka balss”. Savukārt maestro Kazadesī pie LNSO beidzamajā laikā viesojies 2018. un 2021. gadā.

Žans Klods Kazadesī: Ar Anrī Ditijē (Dutilleux, 1916–2013) bijām labi draugi. Ierakstīju viņa simfoniju divas reizes, un pirmā reize bija 1977. gadā, tas notika ar manu Lilles orķestri [Latvijas Radio arhīvā ir 2016. gada ieraksts]. Ditijē simfonija bija labs iedrošinājums, lai debitētu skaņu ierakstu jomā ar šo manu kolektīvu. Anrī bija mans domubiedrs mūzikā līdz pat savai aiziešanai, pirms vairākiem gadiem viņš mūs diemžēl pameta. Visupirms mēs bijām labi paziņas ar viņa sievu Ženevjēvu Žuā (Joy), viņa bija izcila pianiste un koncertmeistare Parīzes konservatorijas Koncertmeistaru klasē. Savā iepriekšējā dzīvē, kā zināt, biju orķestra mūziķis, un mēs ar Ženevjēvu iestudējām vairākus laikmetīgās mūzikas darbus.

Ar simfonijas ierakstu bija drusku smieklīgi. Anrī Ditijē nepiedalījās ierakstā. Viņš pēc dabas bija stipri punktuāls, rūpīgs attiecībā pret detaļām, vienmēr vēlējās būt klāt savu darbu ieskaņojumos. Bet Anrī tobrīd atradās Šveicē, nevarēja ierasties uz ierakstu un, protams, bija visai sarūgtināts. Kad ieraksts bija gatavs, paaicināju viņu pie sevis un ierosināju noklausīties to, kas nu sanācis.

Ditijē apsēdās, lai klausītos, un viņa seja bija stipri barga. Bet pamazām saspringums viņa sejā atslāba, parādījās smaids, viņš teica — jā, šis ir labi, jā, jā, šite var gan būt drusku ātrāks temps, es rakstīju lēnāku, bet tas ātrākais darbojas labi. Galu galā viņš bija pavisam laimīgs.

Ieskaņoju arī Ditijē “Metabolas”. Savulaik bija iespēja klausīties, kā šo opusu ar Klīvlendas orķestri Parīzes Elizejas lauku teātrī atskaņo Džordžs Sells. Mūs iepazīstināja mans brālēns Robērs Kazadesī, viņš tika daudz strādājis ar Sella orķestri, viņi kopā ierakstīja visus Mocarta koncertus, un Robērs mani stādīja priekšā Sellam, jūs zināt, Sells bija tāds skarbs kungs ar sarežģītu raksturu. Un tad reiz pienāca diena, kad arī es pats diriģēju un ieskaņoju “Metabolas” [Latvijas Radio arhīvā ir ieraksts].

Kā Ditijē panāk to, ka viņa milzīgais orķestris Pirmajā simfonijā skan tik caurspīdīgi?

Ditijē ir augstas klases komponists ar lielu vērību pret detaļām. Līdzīgi kā [Pols] Dikā arī Ditijē ņēma tikai to, ko uzskatīja par vērtību; visu, kas nepatika, viņš gluži vienkārši neievēroja. Vienkop ar Mesiānu un vēlāk Bulēzu Ditijē ir pie franču laikmetīgās mūzikas klasikas augstākajām virsotnēm.

Bet nu sava loma droši vien ir arī meistara rokai, kas sakārto orķestra skanējumu?

Jā, ziniet, palaikam tomēr zināma loma ir arī diriģentam. (smiekli) Ir brīži, kad publika saprot, ka arī diriģents ir interprets. Pirmajā vietā gan ir vērība pret nošu tekstu. To man iemācīja brālēns Robērs. Savukārt [Fransiss] Pulenks, kuru sirsnīgi mīlēju, man teica, ka viss ir jāizdzied. Dziedot jūs savai rokai piešķirat ritmu un krāsu, ko diktē muzikālā doma.

Andrē Židam reiz lūdza trijos vārdos formulēt franču mūzikas būtību. Viņš teica — olalā, trijos vārdos? Padomāja un tad — rien de trop (“visu ar mēru” vai — burtiski — “neko pārāk daudz”). Un tiešām. Franču mūzikai nav raksturīga pārdāsnība, pārspīlējumi, pārinterpretēšana, tev jābūt uzmanīgam pret nošu tekstu un iespējami dabiskam. Līdzīgi kā Mocarta mūzikā.

Karls Bēms, ko labi pazinu, reiz teica — jūs, francūži, varat, ja vēlaties, tiesa, jūs ne vienmēr vēlaties, bet, kad gribat, jums lieliski sanāk franču mūzika un Mocarts. Ditijē mūzikā ir daudz dzidra un acīmredzama. Izteikti jārespektē ritms, krāsas un pārejas. Analīzes rezultātā nonākam pie galējas iedziļināšanās komponista domā. Tādējādi mēs galu galā kalpojam komponistam. Mums ir kalpotāja amats. Un arī interpreta.

Viena no manām devīzēm ir — servir, oser, transmettre et obtenir, tas būtu — kalpot, uzdrošināties, tālāknodot un iegūt. Kalpot — darbs ar tekstu, un, pēc tam uzdrošinoties, jūs pievienojat kādu krāsas vai tempa niansi, līdz mūzika iegūst dzīvību, jo mūzikā ir jāatspoguļojas dzīvei. Seko mūzikas nodošana vispirms orķestrim, pēc tam publikai, bet pats grūtākais ir iegūt. Tā ir visa paveiktā darba sintēze. Jo vairāk būsiet iedziļinājies skaņdarba partitūrā, jo lielāka būs jūsu rīcības brīvība, bez kuras nedzimst uzmanības vērta interpretācija.

Kā jūs iedziļināties?

Lasu notis, lai pirmajā mēģinājumā uzreiz dotu mūziķiem skaņdarba pamatjēgu. Pēc tam ir detaļas, nianses, krāsas, pārejas un kontrasti. Mūzika ir poētiskākais pašas dzīves tulkojums. Prieki, ciešanas, baudas, un galā — brīvība, kas ir meistarībā kaltas stingrības auglis. Diriģēšana ir stingrības un disciplīnas darbs.

Un tad ir Ditijē simfonijas skaistā izskaņa Rebemolmažorā.

Tā ir aiziešana kaut kādā galaktikā. Bet to izdarīt nav viegli.

Interpretēšana vienmēr ir avantūra. Jābūt ļoti skaidrai domai un psiholoģiski rūdītai spējai dot mūziķiem to, ko pats uzskati par pareizu.

Turpināsim par Sezāra Franka “Nolādēto mednieku”.

Tas mednieks ir vienkārši traks. Poēmas literārais pamats ir gluži vāgnerisks, es teiktu.  Franks jau arī diezgan ietekmējās no Vāgnera. Kluss lauku ciemata rīts, baznīcas zvani, medību ragu skaņas, lāsts un mūžīgais nolādējums.

Un pēc tam Ravels. “Šeherezade” — 18 minūtes dzidruma un aicinājuma,  tas ir kas mainīgi mirguļojošs, un tajā ir daudz maiguma.

Vai jau tikāties ar Karenu Vūru?

Jā, mēs drusku pastrādājām Parīzē. “Šeherezade” ir ļoti augstprasīgs darbs — ārkārtīgi grūts un reti kad pienācīgi atskaņots. Tik daudz nianšu. Īsts dārgakmens.

Un visam vainagojumā “Dafnīds un Hloja” — tur jau pat nav nekas jāsaka: absolūts šedevrs. Ravels ir pulksteņmeistars, kurš dzied. Viņa partitūras ir mūzikas zinātnes meistardarbi. Dižs mūziķis.

Kad Ditijē rakstīja Pirmo simfoniju, jums bija 18 gadu. Vai atceraties, kāda bija Parīze?

Ļoti skaista un laipna. Daudz līksmāka nekā mūslaikos. Parīzes cildenums laika gaitā ir drusku apskrāpēts no dažādām politiskām pieejām, kas nepiestāv pilsētas garam. Un tomēr Parīze ir mūžīga. Ditijē dzīvoja Senluī salā Sēnas vidū. Ļoti dzejiskā vietā.

Man ir lieliskas atmiņas no bērnības un jaunības. Onegēram kā mazs puika sēdēju klēpī, labi pazinu Mesiānu, desmit gadus strādāju kopā ar Bulēzu, man bijusi iespēja satikties ar 20. gadsimta dižākajiem.

Vai nav mazliet bēdīgi skatīties uz to, kas patlaban notiek pasaulē.

Neatbildams jautājums — vai evolūcija nes sev līdzi labumu. Ja runājam par mani, glābj tas, ka mūzikā jūtos kā pasaules pilsonis ar krievu asinīm (mana vecmāmiņa nāk no Odesas) un spāņu asinīm, un savu Monmartras būtību [maestro dzīvoklis atrodas Monmartrā].

Paldies par sarunu, un — veiksmi koncertā!

Esmu ļoti laimīgs par iespēju atgriezties pie jūsu orķestra.