Renāte Punka: Tulkošana ir brīnišķīga un interesanta pasaule, kurai jūtos piederīga

Par Jāņa Baltvilka balvas starptautisko laureāti 2024. gadā kļuvusi godalgotā britu rakstniece Kirana Milvuda Hārgreiva (Kiran Millwood Hargrave) par romānu “Džūlija un haizivs” ("Jānis Roze|, 2023) un tā tulkotāja Renāte Punka. Grāmatai balva piešķirta 12 Eiropas valodās sarakstītu 26 izdevumu konkurencē. Žūrijas vērtējumā izdevumā tiek izcelti tēlainā valodā izstāstītie aizraujošie notikumi, kuri spēcīgi aktualizē ekoloģijas jautājumu nozīmīgumu un spilgti akcentē cilvēka un dabas vienotību kā veselības un laimes pamatu. Tāpat novērtēts tulkotājas Renātes Punkas darbs par augstā profesionālā līmenī veiktu romāna tulkojumu no angļu valodas.

Grāmatas ilustrators ir autores vīrs Toms de Frestons (Tom De Freston). Rakstniece un ilustrators ieradīsies Rīgā un piedalīsies balvas ceremonijā 24. jūlijā, kā arī Starptautiskajos bērnu literatūras lasījumos.

 “Džūlija un haizivs” ir rakstnieces septītā bērnu grāmata, bet kopskaitā viņa bijusi autore vai līdzautore vairāk nekā ducim grāmatu dažāda vecuma mērķauditorijai domātu darbu.

Literārās karjeras laikā dzejniece, dramaturģe un rakstniece Hārgreiva ir ieguvusi vairākas nozīmīgas balvas un atzinību visā pasaulē – viņas grāmatas tulkotas jau 30 valodās.

Par Baltvilka balvu, tās vēsturi un šodienu, godalgoto romānu un darbu pie tā tulkojuma Liega Piešiņa izvaicā Renāti Punku.

Renāte Punka: "Nākamnedēļ Rīgā sagaidot „Džūlijas un haizivs” autorus, kas personīgi brauks saņemt balvu, mēs "Baltvilka lasījumos" lasīsim arī fragmentu no citas viņu grāmatas. Izlasīju arī Hārgreivas debijas grāmatu, kas arī veltīta bērniem, bet  patiesībā rakstīta arī pieaugušajiem. Lasot šo grāmatu, domāju, ka laikam tomēr galvenais noslēpums ir tas, ka

rakstniekam jāprot uzburt stāstu pietiekami tēlainu, bet ne par daudz tēlainu, lai atstātu vietu lasītāju iztēlei un lai reāli darbotos šī sinerģija un veidotos mūsu saruna ar grāmatu – vairs ne ar autoru, bet grāmatu.

Hārgreiva ir viena no autorēm, kura to prot, tāpat kā Katrīna Randela un virkne citu brīnišķīgu autoru. Viņi mums neieliek ar karotīti mutē, viņi liek just, domāt, priecāties, bēdāties un pārdzīvot.

Un uzliek papildus pienākumus tulkotājam?

Jā un nē. Iespējams, mēs vienkārši īstajā brīdī satiekamies ar īstajiem tekstiem. Es nevaru apgalvot, ka, tulkojot „Džūliju un haizivi”, „Savēlija dienas” vai citas grāmatas, tā būtu bijusi milzīga cīņa ar sevi. Lai gan, jā, ir arī teksti, pie kuriem krietni jāpiedomā. Visāķīgākais no pēdējā laika tulkojumiem, kas ir lasāms arī Punctum, ir izvilkumi no „Pastkaršu stāstiem”, ko sarakstījusi Džena Kārsone . Tie ir mazi, pastkartes izmēra tekstiņi, un tie ir tik kodolīgi, ka pateikt to tikpat ietilpīgi un īsi... Neatceros, kurš latīņu valstsvīrs rakstīja „atvaino, ka uzrakstīju tik garu vēstuli, man nebija laika rakstīt īsi”. Reizēm gadās arī tādi izaicinājumi.