Šodien, 10. janvārī, Lielās mūzikas balvas žūrija preses konferencē paziņoja "Lielās mūzikas balvas 2023" nominantus un balvas par mūža ieguldījumu saņēmējus.

"Lielo mūzikas balvu 2023" par mūža ieguldījumu saņems komponists VILNIS ŠMĪDBERGS un pianists ARNIS ZANDMANIS.

Balvu pasniegšanas ceremonija notiks 12. martā Latvijas Nacionālajā operā pulksten 19.00. Ceremonijas tiešraidi piedāvās Latvijas Radio 3 un portāls lsm.lv, bet translāciju tūlīt pēc "Panorāmas" - Latvijas Televīzija.

Apjomīgu reportāžu no preses konferences šovakar veidojis Dāvis Eņģelis, un tajā uzklausām LR kultūras ministri Agnesi Loginu, VSIA" Latvijas Koncerti" direktoru Guntaru Ķirsi, Latvijas Radio 3 "Klasika" direktori Gundu Vaivodi, LTV Kultūras redakcijas vadītāju Ievu Rozentāli, kā arī LMB žūrijas pārstāvjus: žūrijas priekšsēdētāju, komponistu, diriģentu, JVLMA profesoru Andri Vecumnieku, muzikoloģi, "Klasikas" programmu vadītāju Ilzi Medni, muzikoloģi Ilzi Šarkovsku-Liepiņu un džeza mūzikas izdevniecības "Jersika Records" dibinātāju un vadītāju Mareku Ameriku.

Latvijas Radio 3 "Klasika" direktore Gunda Vaivode: "Lielajai mūzikas balvai "Klasikā" veltīsim daudz uzmanības. Pavisam nesen intervijā "Klasikai" komponists Jānis Petraškevičs, kurš tūlīt saņems Mūzikas akadēmijas Gada balvu kā mācībspēks, uz jautājumu, vai atzinība un balvas ir svarīgas, atbildēja tā: "Es liekuļotu, ja teiktu, ka tam nav nozīmes. Tam pilnīgi noteikti ir nozīme." Balvas patiešām mūziķiem ir ļoti svarīgas. Un domāju, ka vislielākā un viskārotākā ir tieši Lielā mūzikas balva. Tāpēc es sirsnīgi apsveicu pilnīgi visus nominantus un, protams, jo īpaši tos, kuri saņems šo balvu kā laureāti. 

Un vēl man ir milzīgs gandarījums par to, ka lielāko daļu no balvai izvirzītajiem māksliniekiem un koncertiem klausītāji būs dzirdējuši ne tikai klātienē, bet arī "Klasikas" tiešraidēs un ierakstos: daudzi balvai nominētie notikumi joprojām ir noklausāmi "Klasikas" arhīvā, un daudzi no tiem jau guvuši arī starptautisku atzinību. 

Kā jau katru gadu, arī šogad "Klasikā" raidīsim īpašās Lielās mūzikas balvas "Benefices", šoreiz – kopumā deviņas. Ēterā tās būs no 2. marta katru dienu pulksten 12.00. Tie būs lieli, apjomīgi raidījumi stundas garumā.

Un būs vēl kāds jauninājums, par kuru šobrīd detalizētāk nestāstīšu: proti, no 4. marta katru dienu rīta programmā "Rīta regtaims" paskatīsimies uz nominantiem ar nemūziķu acīm. Kas tie būs par nemūziķiem? To dzirdēsiet ēterā!"

"Lielās mūzikas balvas 2023" nominanti

Gada jaunais mūziķis

Trombonists Vadims Dmitrijevs
Dziedātāja Katrīna Paula Felsberga
Dziedātāja Ieva Sumeja

Gada jaundarbs

Andris Dzenītis – Ceturtais stīgu kvartets "Iekšpus. Elīzijs. Ārpus", pirmatskaņojums 12. augustā Mazajā Mežotnes pilī – stīgu kvartets "Akilone"
Voldemārs Johansons – "Hromosfēra", pirmatskaņojums 10. novembrī festivālā "Komplementārās pretrunas" – Voldemārs Johansons (elektronika)
Juris Karlsons – simfoniska vīzija "Noslēpumainais dārzs…", pirmatskaņojums 2. decembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" – Liepājas Simfoniskais orķestris un diriģents Guntis Kuzma

Par izcilu interpretāciju

Čellists Kristaps Bergs – Vitolda Lutoslavska Čellkoncerts 21. aprīlī Lielajā ģildē (kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģenti Kristīnu Posku)
Dziedātāja Inna Kločko – titulloma Leoša Janāčeka operā "Jenūfa" Latvijas Nacionālajā operā (kopā ar Latvijas Nacionālās operas kori, orķestri un diriģentu Mārtiņu Ozoliņu)
Altiste Ilze Kļava – Pētera Vaska Altkoncerts 15. aprīlī koncertzālē "Cēsīs" (kopā ar Tallinas kamerorķestri un diriģentu Juhu Kangasu)

Gada ansamblis

Duets "DeGlosa" – Aleksandrs Kalējs un Dāvis Sliecāns
Džeza grupa "LUPA" – Andris Buiķis, Ritvars Garoza, Dāvis Jurka un Valters Sprūdžs
Trio "PALLADIO" – Eva Bindere, Kristīne Blaumane un Reinis Zariņš

Gada kamerizrāde 

Krists Auznieks – monoopera "Apzināšanās" koncertzālē "Cēsis" – Evija Vēbere, Krists Auznieks, Trio "Art-i-Shock" (Agnese Egliņa, Guna Šnē, Guntars Freibergs), māksliniece Katrīna Neiburga (rīkotājs – koncertzāle "Cēsis")
Platons Buravickis – "Anatomija", RSU Anatomijas muzeja pagalmā – Platons Buravickis, Inga Martinsone, Agnese Pauniņa, Pēteris Vaickovskis, Mārtiņš Zvīgulis un Olga Žitluhina
Anna Veismane – "Dzeltens trotuārs", Dzintaru koncertzālē – Guna Zariņa, Rihards Plešanovs, Jānis Semjonovs, Maija Zandberga (KM mērķprogramma "Kamermūzika", īstenotājs – "Latvijas Koncerti")

Gada koncerts

Riharda Vāgnera operas "Zīgfrīds" koncertatskaņojums 29. jūlijā koncertzālē "Cēsis" – solisti, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Tarmo Peltokoski (rīkotājs – Cēsu Mākslas festivāls, koncertzāle "Cēsis")
Hektora Berlioza Rekviēms 26. augustā Rīgas Domā – Valsts akadēmiskais koris "Latvija", orķestris "Rīga", Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Māris Sirmais (rīkotājs – VAK "Latvija")
"Valsts svētku koncerts. Latvijai 105" 17. novembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" – Andrejs Osokins, Liepājas Simfoniskais orķestris un diriģents Jānis Liepiņš (rīkotājs – "Lielais dzintars")

Par izcilu sniegumu gada garumā

Latvijas Radio bigbends 
Saksofonists Aigars Raumanis
Klavesīniste Ieva Saliete

Balva par mūža ieguldījumu mūzikā – Vilnim Šmīdbergam

Viļņa Šmīdberga (1944) daiļradi raksturo simfoniķa vēriens. Ne katrs komponists ir apveltīts ar talantu izjust orķestri tik tieši un nepastarpināti – kā dzīvu un elpojošu organismu visā tā daudzfunkcionalitātē. Ne tikai orķestra partitūrās, bet arī kamermūzikā un kordarbos, aranžijās un vokālinstrumentālos opusos meistara spilgti indiviuālajā mūzikas valodā vienlīdz būtiskas ir kā smalkākās detaļas, tā arī kopskaņas vēriens, domas dziļums un emocionālais nospriegojums.

Akadēmiskā mūzika nebūt nav vienīgā sfēra, kurā Šmīdbergs atstājis paliekošas pēdas – pirms vairāk nekā pusgadsimta līdz ar grupu "Katedrēle" viņš licis pamatus latviešu rokmūzikai, ilgus gadus aizvadījis arī strādājot pedagoģisko darbu un vadot dažādus pašdarbības kolektīvus,  muzicējis arīdzan Iekšlietu ministrijas Valsts policijas pūtēju orķestrī, bijis skaņu režisors un cauri dažādiem laikiem un izaicinājumiem rūpējies aīrdzan par savu ģimeni. Te nevar noliegt, ka "apbružāšanās" tik dažādajās muzikālajās jomās lieti noderējusi arī komponista jaunradē.

Šmīdbergs nav daudzrakstītājs un hameleons, nedz arī diplomāts vai karjerisks stratēģis, kas izdabā varām un masu gaumei. Savā radošajā darbā viņš ir drīzāk stihisks, reizumis nikni apmāts un savaņģojoši dedzīgs, nepaguris runājot par mums visiem būtiskām un emocionāli sakāpinātām tēmām. Citējot komponistu Imantu Zemzari: "Šmīdberga mūzika ir ekspresīvi sastrēdzināta, kā stāvas viļņu grēdas rudens jūrā. Zināmā mērā tumsnēja, rezignēta. Maz tajā iegaismotu virsotņu vai melodisku lieglaimes salu, kurām tik labprāt pieķeras klausītāja sirds un auss." Maija Einfelde savukārt gan pašu Vilni Šmīdbergu, gan viņa jaunradi asociē ar vārdu "augstspriegums".

Draugi un kolēģi Vilni Šmīdbergu raksturo kā ārkārtīgi interesantu personību, izceļot gan viņa lielisko humora izjūtu, gan ļoti sarežģīto raksturu. Viņs ir prasīgs pret sevi un citiem, godprātīgs un tiešs, šerpi ass un kompromisus neciešošs, kareivīgs un vīrišķīgs, dedzīgs un līdz kaulam patiess, pēdējos gados varbūt mierīgāks un līdzsvarotāks, bet aizvien īsts kurzemnieks un ventiņš pat pēc ilgiem Rīgā aizvadītiem gadu desmitiem.

Mūzikai Vilnis Šmīdbergs pievērsies vien 14 gadu vecumā, dzimtās Ventspils mūzikas skolā sākotnēji mācoties kordiriģēšanu un pēcāk – mūzikas teoriju pie Dzintara Kļaviņa un kompozīciju pie Kārļa Tennes. 1964. gadā, divus mēnešus pēc iestāšanās Latvijas Valsts konservatorijas (tagadējās JVLMA) Kompozīcijas nodaļā, Vilnis tika iesaukts obligātajā karadienestā, kur citstarp iepazinās arī ar Gunāru Šimku un Aļģirdu Utiru, ar kuriem kopā 1967. gadā – īsi pēc atgriešanās no dienesta – izveidoja ārtroka grupu "Katedrāle", kuras sastāvam drīz vien pievienojās arī Einārs Raibais. Grupas darbība izsīka 1970. gadu sākumā. Tolaik Šmīdbergs atsāka arī studijas Ādolfa Skultes kompozīcijas klasē, kuru absolvēja 1975. gadā. Zīmīgi, ka sirsnīgo profesoru Vilnis uzskata pat par savu otro tēvu, savukārt par tuvākajiem draugiem dēvē komponistus Pēteri Vasku un Mārtiņu Braunu. Interesanti, ka leģendārās grupas "Sīpoli" pamatsastāvu, kuram pēcāk pievienojās arī ar to asociētais Brauns, 1977. gadā izveidojis tieši Šmīdbergs.

Ieskatoties Šmīdberga darba gaitās, 1980. gados viņš bijis arī skaņu režisors Vissavienības skaņu plašu firmas "Melodija" Rīgas studijā, epizodiski šo amatu pildījis arī Latvijas radio, televīzijā un "Telefilmā", strādājis par deju ansambļa "Daile" muzikālo vadītāju un skarbajos 1990. gados bijis pat kurinātājs.

Par Šmīdberga domubiedriem kamermūzikā dēvējami interpreti ar viņam radniecīgu iedabu un temperamentu. Vispirms jau Jānis Bulavs ar savu kompāniju – Olafu Štālu, Leonu Veldri, Aldi Liepiņu, Edmundu Goldšteinu, Larisu Bulavu, Juri Ābolu. Aizvadītajās desmitgadēs auglīga sadarbība meistaram izveidojusies arīdzan ar orķestri "Rīga" un diriģentiem Valdi Butānu un Andri Pogu, Sinfonietta Rīga un Normunds Šnē, Latvijas Radio kori un tā ilggadējo māksliniecisko vadītāju Sigvardu Kļavu, noteikti jāpiemin arī VAK "Latvija" un Māris Sirmais, kā arī Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, saksofonists Oskars Petrauskis un Altera Veritas.

Viļņa Šmīdberga Trešā simfonija, kas pirmatskaņojumu piedzīvoja 2010. gada 14. jūnijā Rīgas Domā tolaik Andra Pogas vadītā orķestra "Rīga" lasījumā, saņēmusi Lielo mūzikas balvu kategorijā "Gada jaundarbs". "Simfonija veltīta ne vien 1941. gada 14. jūnijā izsūtītajiem, bet visiem komunistiskā režīma upuriem", atklāj komponists, kurš šajā pašā mums visiem tik zīmīgajā jūnija datumā šogad atzīmēs jau savu 80. dzimšanas dienu!

Arī šīgada Simfoniskās mūzikas lielkoncertu, kas 19. janvārī skanēs Lielajā ģildē, kuplinās jubilāra un laureāta mūzika – viņa opusu "Karuselis" no jauna atskaņos tā kādreizējie pirmatskaņotāji – "Sinfonietta Rīga" un Normunds Šnē.

Balva par mūža ieguldījumu mūzikā – Arnim Zandmanim

Arnis Zandmanis (1948) ir viena no Latvijas klavierspēles autoritātēm – spilgts solists un izcils pedagogs, savulaik – arī daudzu starptautisku žūriju pārstāvis.

Taisnības labad gan jāteic, ka pēdējos gados Zandmanis strikti distancējas no šādām muzikālajām sacensībām, jo tām ir gaužām maz sakara ar viņa tik augsti vērtēto māksliniecisko kvalitāti un autentiskumu, drīzāk – ar tālejošām karjeras iespējām un žūrijas subjektīvo un galu galā matemātiski vidējo gaumi, kas ne vienmēr nozīmē spilgtākā mūziķa triumfu.

Lai nu kā, arī paša Zandmaņa starptautiskā vēriena koncertdzīve lielā mērā aizsākās, pateicoties tieši viņa ļoti veiksmīgajam startam 1969. gada Ludviga van Bēthovena konkursā Vīnē. Tolaik kādreizējais Emīla Dārziņa mūzikas skolas audzēknis, kas klavierspēles pamatus lieliski bija izzinājis Jutas Daugules klasē, jau vairākus gadus bija Maskavas konservatorijas students, slavenā Jakova Fliera audzēknis. Tālumā aizvadītajos studiju laikos viņa ikdienas gaitas bieži vien krustojās arī ar tādām leģendārām personībām kā Mstislavs Rostropovičs un Dāvids Oistrahs, Leonīds Kogans un Emīls Gilelss, Svjatoslavs Rihters un Arvīds Jansons.

Bēthovena konkursā jauno talantu iedrošināja piedalīties viņa ievērojamais pedagogs. Un tieši ar šī klasiķa daiļrades īpašo redzējumu un tās spilgtajām interpretācijām sākotnēji asociējās arī Zandmaņa skaniskais rokraksts. Pēcāk viņa uzmanības lokā pārbaudītām klasiskām un romantiskām vērtībām pievienojas arī laikabiedru mūzika, būtisku akcentu pianistam liekot arīdzan uz latviešu skaņumākslas meistaru veikumu. Un līdzās spilgtām soloprogrammām ir arī žilbinošas saspēles ar orķestriem un  tādiem diriģentiem kā Leonīds Vīgners vai Vasilijs Sinaiskis, Kirils Kondrašins un Nēme Jervi.

Aizvadītajās desmitgadēs īpašu uzmanību saista Zandmaņa skatījums uz Johana Sebastiāna Baha mūziku, kuras izzināšanu mākslinieks dēvē par bezgalīgu procesu un neizdibināmu visumu. Tamdēļ arī Zandmaņa vairākkārtīgā atgriešanās pie šī baroka dižgara veikuma, sevišķi "Labi temperētā klavīra" abu krājumu atskaņojumiem, allaž ir īsts notikums! Nesenākais no tiem spilgti krāšņoja arī pianista pērn aizvadīto 75. jubilejas gadu, meistaram Baha mūziku vairākās koncertprogrammās atskaņojot uz Dāvida Kļaviņa veidotā vienstīgas taustiņinstrumenta "una corda".

Arņa Zandmaņa interpretācijām piemīt emocionāls dziļums un intelektuāls nospriegojums, pasaules elpa un personīgs skatījums, dzīves pieredzē uzkrāta daudzslāņainība, aristokrātiska elegance un toņveides krāsu bagātība. Šīs kvalitātes spilgti atklājas kā viņa koncertprogrammās, tā ieskaņojumos. Te gan jāteic, ka daudz interesantāks pašam pianistam šķiet izzināšanas process un koncertsituācijas, nevis sterils nemainīga momenta fiksējums ieraksta formātā. Ieskaņojumi gan ir gana noderīgi studiju procesā, un to viņš allaž atgādinājis arī saviem daudzajiem studentiem, piemetinot, ka ne mazāk būtiska nozīme mūzikas izpratnē un interpretāciju oriģinalitātē un svaigumā ir arī iespējami bagātīgākai dzīves pieredzei un plašam interešu lokam.

Mākslinieka ieguldījums pedagoģiskajā darbā ir ārkārtīgi būtisks. Pievienojies Latvijas Valsts konservatorijas, tagadējās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas, mācībspēku lokam neilgi pēc savu studiju absolvēšanas 1970. gadu sākumā, patlaban Zandmanis ir Emeritētā profesora godā. Teju pusgadsimta laikā viņa izlolotas ir jau vairākas pianistu paaudzes, kuru sniegumu ar kvēliem aplausiem sveic visā pasaulē. Starp vairāk nekā simts profesora studentiem ir arī tādi labi zināmi pianisti (un jau nākamo paaudžu pedagogi) kā Juris Kalnciems un Daiga Blumberga, Sana Villeruša un Ināra Zandmane, Antra Vīksne un Juris Žvikovs, Jānis Zilbers un Mārtiņš Zilberts, Dzintra Erliha un Agnese Egliņa, Linda Leine, Daumants Liepiņš un daudzi daudzi citi.