24. maijā ar koncertu Lielajā ģildē 18. koncertsezonu noslēgs Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga. Pie diriģenta pults - orķestra mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē, bet solists ukraiņu altists un diriģents Maksims Risanovs. Viņa priekšnesumā skanēs bulgāru komponistes Dobrinkas Tabakovas mūzika - veltījums Francim Šūbertam “Fantasy Homage to Schubert” un Koncerts altam un orķestrim. Orķestra sniegumā izskanēs paša Šūberta Otrā simfonija un lietuviešu komponistes Justes Janulītes skaņdarbs Apnea.
Senas un ciešas draudzības saites vieno Maksimu Risanovu ar “Sinfonietta Rīga” mūziķiem. Kramatorskā dzimušā altista saspēli ar kamerorķestri, klausītāji daudzkārt varējuši novērtēt Rīgā un arī citās Latvijas pilsētās. Arī komponisti Dobrinku Tabakovu ar ukraiņu mākslinieku saista sena radoša draudzība jau kopš kopīgi aizvadītajiem studiju gadiem Londonas Gildholas Mūzikas un drāmas augstskolā. Šī sadarbība rezultējusies ar vairākiem tieši Risanova spēles iedvesmotiem opusiem. Starp tiem ir gan Altkoncerts, kas 20 gadus pēc Londonā silti uzņemtā pirmatskaņojuma Rīgā atklāsies jaunā versijā, gan veltījums Francim Šūbertam.

Maksims Risanovs spēlē Džuzepes Gvarnēri 1780. gada altu Il Soldato, kuru viņam uz laiku atvēlējis fonds Premiere Performances Hong Kong.

Sarunā ar altistu Maksimu Risanovu uzzinām, kāda ir lieliskas mākslinieciskās sadarbības atslēga, kādam nošu pierakstam mūziķis dod priekšroku - brīvam vai detalizētam -, par skaņdarbu dzīvi pēc pirmatskaņojuma, draudzību ar komponistiem un daudz ko citu.

Anna Marta Burve: Ar Sinfonietta Rīga un Dobrinku Tabakovu sadarbojaties jau daudzus gadus, pie tam gana bieži. Kas nepieciešams, lai sadarbība starp diviem māksliniekiem būtu iedvesmas, gandarījuma un veiksmes pilns process?

Maksims Risanovs Tas ir sarežģīts jautājums. Savā prātā šobrīd cenšos to salīdzināt ar cilvēku attiecībām kā tādām. Man šķiet, ka daudz kas ir atkarīgs no draudzības, sapratnes. Kamēr vien šajā sadarbībā nav tikai biznesa puse, tikmēr potenciāls veiksmīgai un piepildītai sadarbībai ir ļoti liels. Esmu strādājis ar daudziem komponistiem, kuri man personīgi ir rakstījuši darbus, un arī pēc mūsu tiešās sadarbības es turpinu spēlēt viņu mūziku…, bet mēs ne vienmēr paliekam kontaktā.

Ar Dobrinku esam pazīstami kopš skolas gadiem un uzskatu, ka mūsu draudzībā ir ļoti īpaša ķīmija, ļoti īpaša saikne, jo dalām noteiktas vērtības dzīvē. Papildu tam man ļoti patīk tas, ko viņa dara mākslā.

Viņa savā mūzikas rakstībā nav izteikti detalizēta - piemēram, neatradīsiet nedz artikulāciju, nedz dinamikas pārsātinājumu Dobrinkas mūzikā. Tātad zināmā mērā viņa dod māksliniekam iespēju arī līdzatklāt un līdzradīt savu mūziku. Un tas ir process, kas man ļoti tuvs sirdij. Tāpēc ikreiz, kad man tiek veltīts kāds skaņdarbs, man patīk piedalīties tā tapšanā it kā tas būtu bērns, kas tūdaļ piedzims. Kad pasaulē nāca mana atvase, es kā vīrietis lielu dalību tajā procesā neieguldīju, to nemaz nav iespējams izdarīt, bet tomēr esi klātesošs, tu palīdzi, atbalsti. Tāpat arī ar skaņdarba (pie)dzimšanu - atskaņotājmākslinieks palīdz skaņdarbam plaukt un galu galā palīdz kļūt arī neatkarīgam no komponista. Gluži kā vecāku bērnam, tā arī komponista skaņdarbam ir jāaug un vienkārši jāļauj būt.

Vai pareizi sapratu, ka jūs priekšroku dodat nošu pieraksta brīvībai? Vai tomēr detalizētajā rakstībā ir savas priekšrocības?

Man patīk brīvība. Pēc procesa, kas ir informāciju absorbēšana no partitūras, atskaņotājmākslinieks faktiski pasniedz šo opusu kā savu. Patiesi lieliskie atskaņojumi ir tie, kas aizskar sirds stīgas.

Tie ir brīži, kad klausītājs koncertzāli atstāj ar dvēseliska piepildījuma sajūtu. Taču, lai mākslinieks varētu radīt šādu pieredzi, viņam ir jābūt zināmai brīvībai un pārliecībai par to, ko viņš dara. Ja norāžu partitūrā ir pārāk daudz, notis ir grūtāk lasīt un attiecīgi ir grūtāk saprast, ko ar tām iesākt. Tas ierobežo.

Šobrīd apgūstu vienu Silvestrova darbu. Kā ukrainis jūtos atbildīgs atskaņot ukraiņu mūziku, jo īpaši šajā laikā. Silvestrova pieraksts ir ārkārtīgi precīzs par spīti tam, ka viņa mūzika izklausās teju improvizēta, ļoti brīva. Un tad, kad norāžu daudzums partitūrā ir lielum liels, tad ar tām ir jādzīvo, jāsadzīvo ļoti ilgu laiku, lai darbs izklausītos brīvi, pārliecinoši. Tas ir ārkārtīgi sarežģīti.

Vēlos pievērsties sadarbībai ar Dobrinku Tabakovu. Vai pareizi, ka pirmo reizi satikāties, atskaņojot viņas stīgu kvartetu Gildholas Mūzikas un drāmas skolā?

Jā, bet vai tik tas drīzāk nebija trio, jo toreiz spēlēju pastāvīgā trio ansamblī. Tolaik viņa rakstīja daudz darbu man un ansambļiem. Viens no tiem bija Alta koncerts, kuru atskaņosim piektdienas koncertā… 20 gadus pēc pirmatskaņojuma.

Vispār tas ir ļoti interesants temats - kā konkrēta skaņdarba dzīve iet savu ceļu un kuri brīži ir tie, kad tam ir jāatdzimst. 20 gadus šis koncerts ir snaudis un nu tas izskanēs no jauna ne tikai šeit Latvijā, bet arī daudzās citās koncertprogrammās Eiropā.

Pēdējās dienās daudz domāju par visiem man zināmajiem alta koncertiem - protams, mums ir liels lepnums par jūsu pasūtīto alta koncertu Pēterim Vaskam. Kad pirmo reizi klausījos Dobrinkas Alta koncertu, mani pārņēma sajūta, ka tas ir viens no skaistākajiem mūzikas skanējumiem, kādu jebkad esmu dzirdējusi, jo īpaši alta mūzikas kontekstā. Vai priekš jums šajā koncertā ir kādas detaļas, kas to stipri nošķir un izceļ citu alta koncertu kontekstā?

Protams, ka tie visi ir ļoti dažādi. Un tiem ir dažādas grūtības pakāpes. Vispār jau visa koncerta koncepcija 20. gadsimtā stipri mainījās. Šis žanrs piedzīvoja ļoti lielu transformāciju. Piemēram, Stravinskis savā Vijoļkoncertā vairāk izcēla instrumentālus ansambļus, nevis solistu-zvaigzni un orķestri-pavadītāju. Pilnīgi pretēji Paganīni… Vai pat Rahmaņinovam klaviermūzikā! Savukārt Vaska Altkoncets ir ļoti izaicinošs. Pirmkārt, tas ir ļoti garš un tā ir gandrīz vijolnieciska, ne altiska, pieeja darbam, jo viņš tajā iekļauj divu kadenču ideju. Papildu tam - saturs. Es domāju, ka cīņa viņa dzīvē ir ļoti svarīga tēma. Viņš allaž teicis: ja mūzikā redzu, ka ļaunums uzvar, es darbu noslēgt nevaru. Beigās ir jāuzvar labajam. Tāpat arī šajā Altkoncertā - viņš to attīsta tikmēr, kamēr gaisma un miers uzvar tumšo un trauksmaino. Pāris mēnešus vai pat gadu nebiju spēlējis šo opusu un tad nesen to atskaņoju Polijā. Tajā brīdī jutu, cik tehniski izaicinošs ir šis darbs, jo tas patiešām prasa daudz spēka un vingrināšanos - man nemaz nebija tehniski viegli atgriezties pie tā.

Dobrinkas mūzika ir pavisam citādāka. Vislielākās grūtības ir saistītas ar atmosfērisko - radīt skumju vieglumu lēnajā daļā, bet tādu vieglumu, kas nav vārgs. Šis koncerts tapa t. s. jaunības posmā, tātad tas ir pilns cerību - visa dzīve ir priekšā!

Šajā koncertā orķestrācija ir nedaudz mainīta - oriģināli šis darbs tapa altam un stīgu orķestrim. Nu tas izaudzis līdz Sinfonietta Rīga kamerorķestra instrumentiem, un ir jāatrod pavisam cits balanss. Par spīti orķestrācijas, faktūras pieaugumam, ir jāspēj saglabāt vieglumu. Tam nevajadzētu izklausīties pēc Dobrinkas brieduma gadu darba, jo šī koncerta skaistums slēpjas idejās un pārliecībās, ko komponiste piedāvāja pasaulei toreiz - 2004. gadā.

Pēdējā laikā man patiešām patīk meklēt, iepazīt un atskaņot agrīnos komponistu darbus, piemēram, Šūberta, Bēthovena… Bēthovena agrīnie opusi ir aizraujoši. Arī viņam ir pāris kamermūzikas darbi, kas pārsteidz. Un tas ir kas pavisam cits no tā Bēthovena, ko pazīstam. Vispār jāsaka, ka jaunie komponisti uzņemas daudz vairāk risku. Atceros reizi, kad man vajadzēja izvēlēties starp pirmo un otro versiju Stravinska baletam "Petruška”, ko diriģēju. Es izvēlējos pirmo - jā, tā nebija tik noslīpēta, jo otrā versija tika veidota, lai saīsinātu mēģinājumu laikus - lai orķestris labāk saprastu, ko spēlēt un kurā brīdī, un, lai būtu vieglāk diriģēt. Bet es izvēlējos pirmo versiju, jo vienkārši uzskatu, ka tā ir dzīvāka un interesantāka.

Runājot par agrīniem komponistu darbiem, toreiz, Gildholā studējot, Tabakovas mūzika jūs uzrunāja, jo…

Es domāju, ka tas bija zemapziņā balstīts lēmums. Tagad es saprotu, ka viņa atšķiras no saviem vienaudžiem-komponistiem. Un arī studiju laikā tur JAU bija kaut kas ļoti īpašs. Mani uzrunāja tas, ka viņa nebaidās izmantot melodisku valodu, kas arī manā mūziķa dzīvē man ir ļoti svarīga. Bet veids kā viņa veido harmonijas un tās orķestrē - tas ir unikāli! Un neviena cita tāda komponista nav.

Mani ļoti patīk arī tas, kā viņa integrē bulgāru tautas mūziku savā daiļradē. Es domāju, ka komponistiem nevajadzētu baidīties to darīt, jo tautas mūzika ir mūsu pamats, un tā ir vislabākā mūzika, jo to ir radījuši un izvēlējušies cilvēki.

Tautas mūzika ir visas mūzikas sākums.

Tieši tā. Un, ja tu vari to apvienot ar savām idejām, tad manā skatījumā tā ir absolūtā pilnība. Nekā labāka par to nevar būt.

Vēlos nedaudz pievērsties otram Dobrinkas darbam, kas skanēs šajā koncertā, "Fantāzija-veltījums Šūbertam". Komponiste kādā intervijā sacīja, ka šī darba sākums nemaz nav sākums, tas nemeklē. Viņa to sajūt kā kaut ko jau stabilu, sen radušos un labu laiku skanošu. Arī jūs tā sajūtat šī opusa sākumu vai tomēr jums ir cita interpretācija?

Saikne ar viņas vārdiem praktiskā ziņā tur pavisam noteikti ir, jo skaņdarba pamatā viņa ir ņēmusi posmu no Šūberta Fantāzijas vijolei Domažorā, kas darba beigās parādās pilnīgi nemainīts. Šūberta skaņdarba harmonijas tiek izmantotas jau darba sākumā… ne no paša sākuma, bet vienā brīdī tās tur parādās. Un zemajās balsīs ir Domažora akords, pēc kura seko četru akordu secība, ko Dobrinka izmanto viscaur darbam. Viņa arī ir teikusi, ka šis darbs ir kā ceļojums caur kosmosu - telpu ar komētām, planētām un aukstiem, bezdzīviem organismiem, kas peld mums garām. Bet brīdī,

kad mēs nonākam tuvāk Zemei, sāk skanēt Šūberta mūzika - tā pārtstāv siltumu un viesmīlību, ko planēta radīja cilvēcei un visiem dzīvajiem organismiem.

Teicāt, ka skaņdarba beigās Tabakova iekļauj arī Šūberta vijoļdarba elementus. Bet, kad klausījos darbu, man šķita, ka tā noslēgumā absolūti saklausāma “Ave Maria” tēma. Vai jūs to tur sadzirdat?

Tas ir tikai līdzīgs melodijas fragments, ko Šūberts izmantoja. Jā, fragments nav precīzi tāds pats, kā “Ave Maria”, bet efekts, ko Tabakova radīja, izmantojot šo konkrēto fantāziju vijolei un klavierēm, savā ziņā atspoguļo “Ave Maria” noskaņu, jo, kā mēs zinām, “Ave Maria” ir viens no visgarīgākajiem darbiem, ko Šūberts ir rakstījis. Tas tikai pierāda, ka viņa atrada un radīja pareizo efektu. Tātad, jā, viņa jūs kā klausītāju ļoti labi sasniedza.

Dobrinka ar savu skaņdarbu godināja Šūbertu, un acīmredzot Šūberts ir ļoti svarīgs komponists arī jums, jo kopā ar Sinfonietta Rīga esat ierakstījis Šūberta mūzikas albumu. Reiz kāds cilvēks aprakstīja Šūberta mūziku kā absolūti transcendentālu. Un tad ir daži, kas to apraksta kā ļoti intīmu. Skaidrs, ka mums katram ir dažādas asociācijas ar dažādu komponistu mūziku, ar ko jums saistās Šūberta mūzika?

Man tā patiesībā ir ļoti, ļoti dažāda. Šūberts, tāpat kā mūsu draugs “Volfijs” - Volfgangs Amadejs Mocarts -, dzīvoja ļoti īsu laiku. Pat vēl īsāku nekā Mocarts, jo, šķiet, ka Mocarts mira, kad viņam bija 35 gadi, bet Šūberts - 31 gada vecumā. Bet cik daudz opusu sava īsā mūža laikā Šūberts spēja radīt! Es pat nespēju iztēloties, kā tas ir iespējams! Jā, varbūt ne visi darbi ir absolūti perfekti. Bet tas, zināmā mērā, arī ir ļoti pievilcīgs elements Šūberta mūzikā.

Man šķiet, ka viņa mūzika mēdz būt neapstrādāta, un tas man kā izpildītājam dod iespēju būt daudz radošākam kā citkārt. Bet jāizceļ arī šīs mūzikas garīguma līmenis, Šūberta mūzika ir patiešām dziļa. Jo vairāk tu atskaņo komponista mūziku, jo vairāk tajā atrodi. Tie ir jauni slāņi atkal un atkal.

Un vēl cits aspekts - mums katram ir vieglāki un grūtāki brīži dzīvē. Kaut kā ir sanācis, ka Šūberta mūzikai vienmēr esmu tuvojies grūtā laikā savā dzīvē, un tā mani allaž ir apskāvusi un mierinājusi. Tā man liek domāt par mūžīgo, tai ir neticams spēks. Viņa mūzikā ir gan vienkāršība, gan dziļums. Un, protams, der atcerēties, ka viņa paša personība bija ārkārtīgi jūtīga. To mēs spriežam pēc viņa dienasgrāmatas ierakstiem. Es zinu, ka dienasgrāmata nav domāta lasīšanai citiem cilvēkiem, bet izpildītājam tas ir ne tikai noderīgi, bet arī interesanti - redzēt, kā viņš domājis un attiecies pret dažādām tēmām… Šūberts vienkārši bija ļoti īpašs cilvēks.