Piektdien, 3. februārī, uz Dailes teātra Lielās skatuves pirmizrādi piedzīvos izjūtu drāma "Doriana Greja portrets".

Pēc Oskara Vailda romāna to iestudē Laura Groza-Ķibere. "Klasika" ar viņu tikās pagājušotrešdien, klātesot arī izrādes mēģinājumā, no kura pāris fragmentos dzirdēsit Intara Rešetina Bazilu un Daiņa Grūbes Dorianu. Tiem pievienoti izrādē izmantotās mūzikas fragmenti - no Pučīni operas "Manona Lesko" 3.cēliena Intermeco un Sensānsa operas "Samsons un Dalila" Bakhanāles.

"Tas, kas šajā gadījumā ir mazliet satraucoši - pamatuzstādījums ietver diezgan šerpu interpretāciju, līdz ar to jautājums, kā tas rezultātā attaisnosies," sarunas gaitā "Klasikai" pauž Laura Groza-Ķibere.

Viņa neslēpj - šobrīd jūtas ir dalītas: "Impulsu ir ļoti daudz, cīņa - nežēlīga, bet tas ir tikai likumsakarīgi: nezinu nevienu prozas darbu, kas viegli un organiski pārvērstos par dramaturģiju... Cīņa ir tajā, kā dabūt romānā attēloto dzīvi sakompresētu, dzīvu, aktīvu mums atvēlētajā laikā. Plus sarežģītākais - Vaildam iekodētā mistifikācija: kā vizualizēt Doriana portretu, kas faktiski ir viņa iekšējā stāvokļa atspoguļojums, - kā panākt asociatīvo sajūtu precīzu trāpījumu, lai tas strādātu. Cīņa ir izaicinoša, provokatīva - kā matemātisks vienādojums, kas liek iedarbināt visus sensorus un jutekļus, lai to visu varētu atšifrēt un realizēt. Bet man ir interesanti!"