Lai kultūra tiek nodota nākamajām paaudzēm. Saruna ar LKS jauno priekšsēdi Kristu Auznieku

Maija beigās Latvijas Komponistu savienība ievēlēja jaunu priekšsēdētāju: par to kļuvis komponists Krists Auznieks, ar kuru plašākā intervijā tiekamies "Klasikā".

Inga Žilinska: Šoreiz mēs mazāk runāsim par tavu mūziku, bet gan par notikumu, kas savā veidā nākamos divus gadus noteikti ietekmēs Latvijas komponistu saimi, jo esi ievēlēts par Latvijas Komponistu savienības priekšsēdētāju, ar ko mēs arī tiešām no sirds sevi apsveicam. Kā tu pats šobrīd jūties šī notikuma sakarā?

Krists Auznieks: Tas ir skaisti! Tā ir viena no lietām, par ko esmu domājis pēdējos gadus... Jāsāk ar to, ka man ir ārkārtīgi daudz enerģijas: varu rakstīt diezgan daudzas stundas dienā, bet...

Pienāk brīdis, kad nepieciešams padomāt arī par tādām lietām kā piederība, kopiena – par jebko, kas saistīts ar citiem cilvēkiem. Protams, ka rakstīt mūziku – tas vienmēr pēc definīcijas ir saistīts ar citiem cilvēkiem, bet [spriedu] – vai man būtu iespējams padomāt, piemēram, arī par to, ko saucam gudrajā vārdā par kultūrpolitiku?

Man tiešām bijis interesanti to pētīt un pieredzēt sekas daudzās dažādās valstīs. Pabeidzu Hāgas Karalisko konservatoriju tieši tajā laikā, kad Nīderlandē tika nogriezts finansējums kultūrai. Tāpat gandrīz astoņus gadus nodzīvoju ASV, skatoties, kā diskusijas par mākslu, tās nozīmi cilvēka dzīvē ietekmē to, ko reāli mākslinieki dara, domā un ko kultūra nozīmē sabiedrībā vispār.

Mēs visi skatāmies no sava skatupunkta, un mums šķiet, ka kultūra nešaubīgi ir cilvēka dzīves nozīmīga sastāvdaļa, garīgās izaugsmes daļa, tās sakarā droši vien tāpat var runāt par piederību un identificēšanos ar kādu ģeogrāfisku vietu vai cilvēku grupu, bet patiesībā tas nav pašsaprotami.

Un tad, kad es tiešām gandrīz uz savas ādas pieredzēju to, ka kultūra var nebūt daļa no cilvēka dzīves vai ka cilvēki izdara apzinātas izvēles, lai tā tāda nebūtu, diezgan ātri sapratu, ka man gribas daļu sava laika veltīt tam, lai parūpētos par to, ka kultūra tiek nodota nākamajām paaudzēm. Tas varbūt īsti nav tas, ko parasti sagaida no trīsdesmitgadnieka domāšanas, bet man šķiet – jo ātrāk sāk, jo vairāk var izdarīt.

Saruna teksta formātā pilnā apjomā pieejama portālā lsm.lv.