"Dantes pasaule ir klātesoša mūsu dzīvē, vai mēs to gribam vai negribam. Paradīzes un elles koncepts, piemēram. Pat tiem cilvēkiem, kuri par Danti dzirdējuši maz, mūsdienās šie koncepti lielā mērā ir tieši Dantes ietekmēti – mūsu priekšstatos par to, kāda ir lietu kārtība," intervijā Orestam Silabriedim uzsver Latvijas Radio kora mākslinieciskais vadītājs un galvenais dirģents Kaspars Putniņš, stāstot par 29. novembrī pulksten 19 Latvijas Universitātes Lielajā aulā gaidāmo koncertuzvedumu "Dievišķā komēdija. Ceļš".

Visiem tik zināms ir slavenais stāsts par Dantes un viņa uzticamā pavadoņa Vergīlija ceļu caur deviņiem Elles lokiem, cauri Šķīstītavai, uz Paradīzi. Šis itāļu meistara Dantes Aligjēri darbs uzskatāms par visas rietumu pasaules literatūras ikonu un ir iedvesmojis neskaitāmu dažādu žanru mākslas darbu rašanos cauri gadu simtiem. Tajā savienojas citur neredzēta detalizēti krāšņa un mītiska fantāzijas pasaule ar transformējošiem dialogiem, kuri kairinājuši un izaicinājuši cilvēku iztēli un rosinājuši došanos sevis meklējumos kā pirms 600 gadiem, tā šodien.

Šajā Latvijas Radio kora un aktiera Jura Strengas kopīgi radītajā koncertuzvedumā klausītājiem būs iespēja ielūkoties aizraujošajā "Dievišķās komēdijas" pasaulē caur uzveduma autoru izvēlētas dzejas un mūzikas radīto prizmu.

Orests Silabriedis: Kādēļ šāda interese šobrīd tieši par Danti?

Kaspars Putniņš: Pirmkārt, šī uzveduma nosaukums nekādā gadījumā nav "Dievišķā komēdija", jo pretenzija atsperties un aptvert to kosmosu, ko nozīmē "Dievišķā komēdija", būtu par daudz un par traku – tas vienkārši nav iespējams. Tas bija skaidrs jau pašā sākumā.

Tas, kas notiks 30. novembrī, būs tāds kā mēģinājums caur atslēgas caurumu ieskatīties tajā pasaulē, kas mudinājusi Dantes "Dievišķās komēdijas" rašanos, mēģinājums ar viņu sarunāties gan caur mūziku, gan arī latviskajā tulkojumā, kura fragmentus lasīs Juris Strenga. 

Pamata impulss radies, dzirdot un arī atskaņojot mūziku, kas ir ar "Dievišķās komēdijas" tekstiem, un tas, starp citu, ir tāds interesants fenomens, jo šādas mūzikas beidzamajā laikā uzradies diezgan daudz, lai gan, cik man zināms, līdz 20. gadsimtam tādas nav bijis gandrīz nemaz.

Tas nozīmē, ka apokaliptiskais divdesmitais un vēl jo vairāk – divdesmit pirmais. gadsimts kaut kā komponistus rosina šo darbu ņemt un apskaņot?

Grūti pateikt, kāpēc tas tā ir, bet ir zināms viens 16. gadsimta madrigālu komponists, kurš rakstījis ar Dantes tekstiem, lai gan tie pat nav "Dievišķās komēdijas" teksti – vienkārši  Dantes dzeja. Un tad ir kaut kādas pa pusei mītiskas, leģendāras informācijas druskas par to, ka viņa laikmetā bijusi mūzika ar viņa dzeju: minēti pat konkrēti autori, bet no viņiem nekas nav īsti saglabājies. Dīvaini. Jo turpat blakus ir, piemēram, Petrarka, ar kura dzejoļiem, poēmām un sonetiem tapušas ļoti daudzas muzikālas kompozīcijas. Bet mūsdienās tādu darbu ir diezgan daudz. Tā ka tas bija pirmais impulss. Viss pārējais radās pēc tam.

Nu, bet kaut kā taču tevī pašā arī dzima interese? Vai tas ir no viena konkrēta skaņdarba, vai tomēr no intereses par Dantes pasauli?

Dantes pasaule ir klātesoša mūsu dzīvē, vai mēs to gribam vai negribam. Paradīzes un elles koncepts, piemēram. Pat tiem cilvēkiem, kuri par Danti dzirdējuši maz, mūsdienās šie koncepti lielā mērā ir tieši Dantes ietekmēti – mūsu priekšstatos par to, kāda ir lietu kārtība.

Tāpat lielākā daļa no mums zina par šo milzīgo, gandrīz visu universu aptverošo opusu. Man bijušas vairākas ļoti skaistas satikšanās ar šiem tekstiem. Izlasīju godājamā Bisenieka kunga tulkojumu tad, kad tas iznāca – pirms pārdesmit gadiem. Un tad arī tas teksts ir klātesošs šur un tur, tas parādās, un tad vienmēr ar lielu interesi es tam esmu pievērsies.

Dažas lietas, dažas tēmas ir īpašas, un arī šeit, šī konkrētā muzikālā materiāla kontekstā, tās tā kā dominē – tas ir viņa redzējums, viņa pēkšņais pasaules harmonijas redzējums, kuru caurstrāvo mīlestība. Lai līdz tam nonāktu, jānokāpj pašos dvēseles dziļumos, kas tiek aprakstīts kā ārējs notikums, bet patiesībā tās visas ir metaforas.

Tanī pašā laikā lasīt šo tekstu tīrā veidā… Diemžēl neprotu itāļu valodu, tāpēc ar oriģinālu faktiski man nav nekādu attiecību, bet ar tulkojumiem vienmēr ir tā problēma, ka uzdevums pārtulkot dzeju no pilnīgi cita laikmeta, kurā ir cita veida izteiksmes formas, cita veida attiecību kultūra, ar ko mums grūti identificēties un to saprast – tā tomēr ir neiespējamā misija. Tāpēc lasīt šo tekstu nav viegli. Izteiksme ir ārkārtīgi grezna, bieži vien ļoti puķaina; ir dažādi salīdzinājumi, metaforas, izteiksmes veids, kā viņš attīsta domu un ievelk tevi procesā…

Bet tas, ko mēs darīsim piektdien – ļausim Dantes Dievišķās komēdijas dzejai un poēzijai skanēt kā mūzikai, turklāt diezgan ilgu laiku.

Sākumā tā doma bija tāda, ka tie varētu būt kādi mazāki fragmentiņi, lai cilvēki nenogurst, tāpēc vajag kontrastus un nevajag pārspīlēt ar nejēdzīgām proporcijām. Taču šis nu reiz ir tas gadījums, kur tai poēzijai jāļauj skanēt, tai ir jābūt klāt kādu laiku, lai tā vispār ierezonētu.

Tāpēc es pieminēju to banālo salīdzinājumu par ieskatīšanos caur atslēgas caurumu, lai mēs kaut par matu varētu sajustu to garšu. Tāds būtu virszudevumus. Lasītie teksti būs latviski, mūzikā – oriģinālvaloda. 

Un visus šos fragmentus izvēlējās Juris Strenga vai arī tu pats?

Lielākoties bija tā, ka es tur runāju par to, kā man šķiet un kā tur varētu būt, varbūt arī palasīt kaut ko no tā, kas ir mūzikā, izmantotajos fragmentus. Beigu beigās Juris pats izveidojis tādu kā savu paralēlo kompozīciju, kura savā ziņā ir kā kontaktpunkts, bet kas ļoti labi virza arī muzikālo stāstu. Izņemot to, ka mums diezgan drīz abiem kļuva skaidrs, ka vakaru vajag sākt ar pašu, pašu komēdijas sākumu – ka dzīves ceļš vēl nebija ne pusē, kad sevi atrodu es tumšā, dziļā mežā. Bet tālāk praktiski lielākā daļa no lasītajiem tekstiem ir no Paradīzes beidzamās daļas. Un tas ir tā kā tas centrālais Paradīzes piedzīvojums ir centrālais tēls arī mūzikā, un tad tā ir arī dzejā. Bet vēlreiz – kā jau es sacīju pašā sākumā – šis nav mēģinājums aptvert "Dievišķo komēdiju", jo tas nav iespējams. 

Vairāk – ierakstā.

Ģērģs Ligeti "Trīs Helderlīna fantāzijās" radījis skaņu sazarojumu, sakot:  "Manas fantāzijas ir emocionāli, onomapoētiski, uzbudināti 16 balsīgi skaņdarbi."

Zviedru komponists Ingvars Lidhoms saviem darbiem iedvesmojās no dabas, zinātnes un filozofijas – viņa kora opuss  "…a riveder le stelle" ir ceļojums caur tumsu uz gaismu, atspoguļojot cilvēciskās cīņas un cerību, un noslēdzoties ar poētisku mājienu uz Dantes "Dievišķās komēdijas" pēdējiem vārdiem, kad pēc ilgstošas tumsības galvenais varonis beidzot ierauga zvaigznes. Ievērojamā mūslaiku diriģenta un komponista Esas Pekas Salonena daiļradē sastopama interese par tehnoloģiju, dabu un laikmetīgām tēmām, aptverot gan abstrakto, gan dziļi personisko. Skaņdarbā "Iri da iri" komponists Dantes mistiskos un daudzdimensionālos tēlus iedzīvinājis ar emocionālu spriedzi, sekojot itāļu valodas dabiskajam ritējumam. Savukārt Santas Ratnieces kompozīcija "Vigilia del Mattino" arfai un korim ir kā neaptverami plašs gaismas aplis un mirdzošas upes plūsma, atklājot Dantes "Paradīzes" tekstu no "Dievišķās komēdijas’.