Latvijas Nacionālajā operā un baletā (LNOB) 23. maijā pirmizrādi piedzīvos Gaetāno Doniceti opera "Mīlas dzēriens", kuru iestudējis vācu režisors Svens Ēriks Behtolfs. Operas "Mīlas dzēriens" pirmizrāde notika 1832. gadā Milānā. Latvijas Nacionālajā operā šis darbs tiek iestudēts trešo reizi.

Kā norāda (LNOB) valdes priekšsēdētājs Egils Siliņš, vācu režisors veidojis iestudējumus Vīnes Valsts operā, Cīrihes operā un pāris gadus bijis mākslinieciskais vadītājs Zalcburgas festivālā.

"Viņš ir viens no ievērojamākiem vācu režisoriem.

Tas, ka viņš piekrita manam aicinājumam iestudēt "Mīlas dzērienu", ir milzu ieguvums kā operas kolektīvam, tā jaunajiem solistiem, kuri no viņa ļoti daudz var mācīties.

Behtolfs ir izcils aktieris, piedalījies vairākās filmās, ilgus gadus bijis arī aktieris Vīnes Burgteātrī. Viņš ļoti labi strādā ar solistiem, un tas bija viens no svarīgiem iemesliem, kāpēc es viņu uzaicināju." 

Kā stāsta Svens Ēriks Behtolfs, gatavojoties "Mīlas dzēriena" iestudējumam, viņš pētījis visu, ko vien varējis atrast, skatījies ierakstus YouTube, klausījies intervijas ar dziedātājiem un pētījis vēsturiskas liecības.

"Parasti jau saka, ka labākais ir tas darbs, pie kura tu tajā brīdī strādā. Bet šī ir komēdija, taču tāda komēdija, kādu būtu veidojis Čārlijs Čaplins. Tajā ir dziļums, sentiments un filozofisks dziļums. Bet ir arī mazliet skumju, visādas emocijas sajauktas kopā vienā operā. Domāju, ka tieši tas šo darbu padara tik labu, vismaz manā skatījumā," teic režisors.

"Man šķita, ka varbūt vajadzētu šajā iestudējumā ievīt kādas atsauces uz kara tēmu. Es gan gribēju izvairīties no tiem stereotipiskajiem zaldātiņiem, tiem Riekstkoža tēliem sarkanajās uniformās, kam visas sievietes tūdaļ krīt ap kaklu. Es gribēju mazliet reālistiskāku dziļumu. Tas nenozīmē, ka viņi ir pavisam reālistiski un nav nekāda komiskuma. Negribēju, lai karš ir pārāk tuvu un negribēju arī to karu, kas varbūt bija domāts tad, kad šī opera tapa, proti, negribēju Napoleona kara atspoguļojumu, tāpēc nolēmām pievērsties Pirmā pasaules kara beigu posmam, bet tas noteikti nav vēsturisks skats. Varbūt tie ir kādi simt gadu pirms mūsdienām, tomēr tas ir pietiekami tuvu, lai varētu to nojaust un saskatīt. Šī ir komēdija. Bet tāda komēdija, ko nevari saprast, ja neuztvert to nopietni."

Režisors atklāj, ka darba procesā rakstījis katram šīs operas tēlam biogrāfiju, kāda tā varētu būt. Un teicis, lai arī dziedātāji uzraksta saviem tēliem paši savas biogrāfijas versijas, ja viņējā neejot pie sirds.

"Taču ir vajadzīga tā reālistiskā sakne. Tev jāzina, kas ir Adīna, kas ir Nemorīno, kas ir Belkore, kas ir Dulkamāra. Ir jāiedziļinās viņu raksturos, lai varētu nonākt pie šīs komēdijas un to pasniegt skatītājam. Nepietiek vienkārši pateikt: šīs ir komēdija un tagad viss būs smieklīgi. Tā tas nedarbojas. Pamatā ir kāds reālistisks aspekts un tad – šis komiskais rezultāts," stāsta Svens Ēriks Behtolfs.

"Man nav nekādas atšķirības – veidot iestudējumu Rīgā vai piemēram Milānas La Scala operā. Ierados šeit un biju ļoti sajūsmināts, redzot, kāda šeit ir darba kvalitāte, cik visi ir talantīgi un ar kādu atdevi strādā. Ne tikai diriģents un dziedātāji, bet arī viss skatuves personāls – visi, kas līdzdarbojas iestudējuma veidošanā. Priecājos, ka sastapu tik daudz talantīgu cilvēku, tā ir dāvana.

Varu teikt, ka aktieriem atstāju daudz brīvas vaļas, bet droši vien tā nav. Tas, ko redzat uz skatuves, izskatās kā reālisms, bet patiesībā tāds nav. Nekad. Visam, kas notiek, ir vajadzība vadība.

Viens dziedātājs uz skatuves – tā ir viena lieta, pieci dziedātāji – jau cita, bet 40 – vēl pavisam cita. Tāpēc, jā, viss ir kā horeogrāfija. Es dziedātājiem teicu: jūs šo operu nespēlējat, jūs dejojat. Tas nenozīmē, ka viņi tiešām dejo, bet viņi zina katru soli, katru kustību, viss ir pārdomāts. Es kā režisors vadu skatītājus – no tēla uz tēlu – no ainas uz ainu, taču skatītājs to nedrīkst zināt. Skatītājam jādomā, ka viņš skatās tur, kur pats vēlas. Patiesībā mēs manipulējam ar skatītāju, tāda ir tā mana horeogrāfija. Bet, protams, to es nevarētu īstenot viens pats, bez talantīgiem māksliniekiem un dziedātājiem. Tu nevari izmācīt Dulkamāru, tas nav iespējams! Ja sāksi viņu mācīt, kā režisors vari iet mājās. Par laimi viņi visi ir talantīgi aktieri, uz kuriem vari paļauties. Ja aktieri būtu slikti, arī es varētu iet mājās. No dziedātājiem es daudz ko mācos un tad cenšos pēc iespējas gudrāk to visu apvienot izrādē."

Jaunajā uzvedumā Dulkamaras lomu atveidos ungāru operdziedātājs Pēters Kalmans – viens no dinamiskākajiem basbaritoniem ar plašu repertuāru. Viņš ir biežs viesis uz ievērojamu pasaules opernamu skatuvēm, un jau nākamsezon notiks viņa debija gan Londonas Karaliskajā operā, gan Metropoles operā Ņujorkā.

Pirmā iepazīšanās LNOB skatītājiem būs ar jauno soprānu Ļubovu Karetņikovu, kura atveidos Adīnas lomu. Viņa ieguvusi maģistra grādu Zalcburgas "Mozarteum" universitātē, iepriekš studējusi Latvijas Mūzikas akadēmijā un Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijā.

Pēc ilgāka pārtraukuma uz LNOB skatuves atkal uzstāsies Mihails Čuļpajevs, kurš atveidos Nemorīno. Mākslinieks aizvadītajās sezonās dziedājis vadošās lomas Vācijas, Skandināvijas un Čīles opernamos. Džanetas lomu atveidos šīgada Lielas Mūzikas balvas ieguvēja, Latvijas skatītāju iemīļotā dziedātāja Katrīna Paula Felsberga. Jauniestudējuma muzikālais vadītājs ir Mārtiņš Ozoliņš.

Operas "Mīlas dzēriens" pirmizrāde 25. maijā tiešraidē arī Latvijas Radio 3 Klasika ēterā!