Aicinot uz "Baltijas mūzikas dienu" otro koncertu Double Baltic Contrasts koncertzālē "Cēsis" svētdien, 19. martā, plkst. 17.00, satiekamies ar ansambļa Les Percussions de Strasbourg māksliniecisko vadītāju Mintamu Nguenu un dziedātāju Viktoriju Pakalnieci.


Mintams Nguens (Minh-Tâm Nguyen) atgādina ansambļa senāku un jaunāku pagātni, salīdzina sitēju skolas pasaulē, pastāsta par ansambļa mājvietu Strasbūras apkaimē Hautepierre, kritiski paslavē mūslaiku mūzikas studentus un pastāsta, kā no rotaļklavierēm ticis līdz sitaminstrumentiem.


Programma, ko klausīsimies Cēsīs, jau izskanējusi 3. martā Mannheimā. Viktorija dalās iespaidos par Vācijas laikmetīgās mūzikas klausītāju uzvedību un stāsta par trim opusiem, kur viņas balss satiksies ar pasaulslavenajiem sitaminstrumentālistiem: Tomasa Hummeļa (1962) Vermächtnis, Helēnas Tulves Sool un Gundegas Šmites "Četrām nakts dziesmām", kur vienai par tekstu ņemts Knuta Skujenieka pazīstamais dzejolis "Poga".

Les Percussions des Strasbourg tapšanā klāt stāvējuši visnozīmīgākie 20. gs. avangarda pārstāvji – Pjērs Bulēzs, Olivjē Mesiāns, Karlheincs Štokhauzens, Edgars Varēzs, Jannis Ksenakis un vēl citi. Vairāk nekā pusgadsimtu šī vienība rosinājusi skaņu meklējumus un sitaminstrumentu mūzikas uzplaukumu. Nav pārspīlēts viņus saukt par īsteniem mūzikas inovatoriem. Les Percussions de Strasbourg uzstājušies Berlīnē, Osakā, Donauešingenē, Atēnās, Ņujorkā, Monreālā un citviet pasaulē.

Orests Silabriedis: Lūdzu, pastāstiet, kāda ir šī jaunā koncertprogramma.

Mintams Nguens: Te viss mums ir jauns, izņemot Helēnas Tulves skaņdarbu. 3. martā Mannheimā nospēlējām četrus pirmatskaņojumus.

Les Percussions de Strasbourg ir 60 gadus vecs ansamblis, un tā pastāvēšanas laikā pirmatskaņoti apmēram 400 jaundarbi. Patlaban mums ir ansambļa ceturtā paaudze, viss kas ir pieredzēts, un personiski mani visvairāk interesē sadarbība ar manas paaudzes, mana laikmeta cilvēkiem.

Nav obligātas tieši novitātes, bet jābūt kaut kādai citādībai. Mēs mēdzam arī atgriezties pie sendienu opusiem, bet ar jaunu skatījumu, jaunu dzirdēšanu un mūslaiku mūziķiem.

Atgriežoties pie Mannheimas un Cēsu programmas — jaundarbos nebija nekā tāda, kas pārsteigtu mūs tehniskā ziņā, te fokusā bija sadarbība ar komponistiem.

Vai komponisti piedalījās klātienes darbā?

Viņi ieradās Strasbūrā no dažādām Eiropas malām divas dienas pirms koncerta. Man parasti patīk strādāt ar komponistiem vismaz mēnesi pirms koncerta: mēs ierakstām savus mēģinājumus, sūtām ierakstus komponistiem, un, kad viņi ierodas, viņiem jau ir priekšstats par to, kas notiek. Šajā projektā tas nebija iespējams, jo jaundarbi ieradās pie mums mēnesi vai pat tikai dažas nedēļas pirms koncerta. Lūdzu, lai sūta mums mūziku pat tad, ja opuss vēl nav pilnībā pabeigts — tas tāpēc, lai mūsu mūziķi, kas nepazīst šo konkrēto autoru radošo rokrakstu, varētu jau drusku iejusties skaņdarba gaisotnē.

Prieks, ka šo programmu palīdzēja sabūvēt komponists un Eiropas festivālu asociācijas valdes loceklis Tomass Hummelis kopā ar mani un komponistu Sidniju Korbetu, kurš uzaicināja mūs uz Mannheimu. Sidnijs arī pazīst Rolandu Kronlaku, bet visam pamatā ir Hummelis, kuram bija vēl neatskaņots opuss, viņš ir kodolā.

Ko teiksiet par Viktoriju?

Viņa ir lieliska. Mums nebija daudz mēģinājumu, bet Viktorija strādāja nevainojami profesionāli, viņa perfekti bija sagatavojusies. Pats gan nebiju klāt visos mēģinājumos, jo nespēlēju šo programmu.

Tas ir - kā? Jūs nespēlēsiet Cēsīs?

Nē. Mums 3. martā vienlaicīgi notika trīs koncerti trijās dažādās vietās: Vācijā, Spānijā un Francijā. Tāpēc varu tikai teikt, ka Viktorija dzied ļoti labi un mēs esam ļoti priecīgi par šo sadarbību.

Vai pareizi saprotu, ka “Strasbūras sitējiem” ir jauna mūziķu paaudze un jūs spēlējat kopā piecus sešus gadus?

Jā, tā ir. Agrāk ansamblī bija seši spēlētāji: ne mazāk un ne vairāk — klasisks sitēju sekstets, tāpat kā ir klasisks stīgu kvartets. Es parādījos ansamblī pirms desmit gadiem un tobrīd strādāju ar trešo paaudzi, mēs palaikam veidojām duetus, trio, arī decetu. Patlaban esam 17 mūziķi, jo ir neiespējami spēlēt mūslaiku mūziku ar sešiem mūziķiem, piemēram, Difūra vai Ksenaka darbus. Un mēs nevaram vienādi labi spēlēt visu, jo laika ir tik, cik ir, tāpēc es veidoju mūziķu komandas speciāli tam vai citam skaņdarbam, un tad var būt puslīdz drošs par kvalitāti.

Katram opusam mūslaikos jāveltī pietiekami daudz laika, un tas ir iespējams tikai tad, ja ir vairākas spēlētāju komandas, kas var būt arī lielākas par sekstetu

Cik prasmīgi sitējiem raksta mūsdienu komponisti?

Perkusijas nemitīgi daudzveidīgojas, un ir pulka traktātu par šo tēmu. Komponists Īgs Difūrs ir izlasījis teju visu iespējamo, bet viņam vienalga vajag mūs, lai sekotu aktualitātēm. Sitamo būvētāji joprojām nav sasnieguši augstāko kvalitāti, un palaikam kvalitāte pat nav pietiekami laba, tātad instrumentiem būtu jāattīstās, bet to ir pagalam daudz, mēs mēdzam spēlēt arī konservu kārbas, augus u. tml. — visu, kas taisa troksni. Un te jāņem vērā, ka konservu kārba diez ko nemainīsies, bet timpāni, marimbas, vibrofoni u. tml. instrumenti gan dod plašus laukus, kurp būvētājiem tiekties. Mūsu ansamblis ir daudz ieguldījis instrumentu pilnveidošanā, bet arī mēs vēl esam tikai pašā ceļa sākumā.

Vai ansamblis tiešām mājo Strasbūrā?

Mēs esam pateicīgi Strasbūrai par mājvietu, bet arī Strasbūra var būt pateicīga, ka to zina kā mūsu mājvietu, vismaz sitēju vidē. Pirms 60 gadiem ansamblis izveidojās no divu Strasbūras orķestru sitējiem. Pirms 25 gadiem dzima festivāls Musica, un par to paldies iepriekšējai komandai.

Mūsu mājvieta ir Strasbūras apkaimē, ko sauc Opjēra (Hautpierre), un mēs ļoti daudz strādājam ar apkaimes cilvēkiem, tas nav pilsētas centrs, turienes cilvēkiem kultūra nav durvju priekšā, un mēs ļoti vēlamies mijiedarbību ar šiem cilvēkiem. Stājoties amatā, starptautiskā mērogā saņēmu jau gatavus kontaktus, bet ne gluži tā bija ar vietējiem.

Vai Francijas sitaminstrumentālisti atšķiras no citiem?

Tas ir līdzīgi kā futbolā: tu skaties, uztver spēli, bet arī skaidri redzi — te ir franču futbols, te vācu, te turku. Frančiem ir savs rokraksts laikmetīgajā mūzikā, tā man liekas, mēs atšķiramies no tā, ko komponē, piemēram, Āzijā vai Latīņamerikā. Mūsu zemē ir daudz kultūras, ja tā var teikt, un, kad tu te nonāc, tu peldies tajā vidē un sajūti atšķirīgo, kas nenoliedzami ir.

Lasīju, ka esat ne tikai mūziķis, bet arī dejotājs.

Kad manas studijas Lionas konservatorijā nāca uz beigām, dabūju piedāvājumu no viena horeogrāfa piedalīties dejas izrādē, nu jau pagājuši vairāk nekā 20 gadi. Devāmies apkārt pasaulei un nospēlējām kādu tūkstoti izrāžu, es pats gan nodejoju “tikai” 700…, bet es joprojām māku nodejot tikai šo vienu izrādi. Labi iemācījos iepazīt instrumentu — šajā gadījumā savu ķermeni —, bet, protams, nesaucu sevi par dejotāju.

Tas gan deva impulsu citai sadarbībai, lūk, nesen mēs strādājām, piemēram, ar komponistu Tjerī de Mē (Thierry de Mey), kurš savukārt sadarbojies ar pazīstamiem horeogrāfiem, un

mēs izveidojām izrādi, kurā pats atkal eksponējos kā dejotājs kopā ar vienu savu kolēģi. Un arī nākamībai esam pasūtinājuši izrādi ar dejošanu: nebūs nošu, nebūs mūzikas, tikai kustība. Šī vispār ir pirmā reize, kad “Strasbūras sitēji” pasūtina jaundarbu horeogrāfam.

Jūs esat docētājs Lionas konservatorijā: kādi ir mūslaiku studenti?

Viņi ir … visupirms viņi ir lieliski, viņi daudz ko zina, viņi ļoti ātri mācās, bet tas bieži ir pateicoties youtube. Ja viņiem ko vajag — vienalga, partitūru vai ko citu —, viņi atver youtube. Man patīk visu atrast pašam. Manā ieskatā mūzika arī jāizjūt, tu nevari iemācīties tikai no notīm vai video.

Manā klasē mācās daudzi, kas vēlas nonākt tuvāk Les Percussions de Strasbourg — ir studenti no Ķīnas, Taivānas, Korejas, Portugāles, no visas pasaules. Konkurss ir liels: ik gadu tikai divas vietas, bet kandidātu ir simti, atlase ir milzīga.

Kāpēc pats kļuvāt par sitaminstrumentālistu?

Uzaugu stipri trūcīgā ģimenē, un man bija ļoti mazas klavierītes, tām skanēja tikai baltie taustiņi, melnie bija no plastmasas un nedarbojās, bet es spēlēju tās klavierītes katru dienu, spēlēju visu, ko pa dienu biju dzirdējis, un mani vecāki, to redzot, laikam nolēma, ka man jāspēlē sitaminstrumenti.

Laimējās ar brīnišķīgiem pasniedzējiem, kas iemācīja mīlēt sitaminstrumentus, un tas man lika iemīlēt mūziku pat vairāk nekā mūzikas instrumentus, tie kļuva par manu balsi. Bet, ja vienudien vairs nevarēšu spēlēt, mierīgi pievērsīšos kam citam, tas nemainīs manu būtību. Mīlu perkusijas, bet galvenokārt tāpēc, ka tās man ļauj satikt vienreizējus cilvēkus.